Tātad pretēji tam, ko māca daži filozofi, skumjas un bailes piemīt visām būtnēm plašajā Visumā, bet divas reizes divi ne vienmēr ir četri. Šajā nespējā apmainīties ar visvienkāršākajiem jēdzieniem, kamēr sarežģītākās jūtas bija viegli uztveramas katram, slēpās kaut kas traģisks.
Uzkāpis augšā laboratorijā, pavēstīju par saviem pa pusei nožēlojamiem atklājumiem. Isi par to sevišķi neuztraucās. Mislikus viņi uzskatīja pār ienīstiem, mūžseniem naidniekiem — Tumsas un Nakts dēliem, tāpēc mans eksperiments viņus interesēja vienīgi no tīri zinātniskā viedokļa. Ar mani bija citādi: vēl šobaltdien nožēloju, ka neizdevās ar misliku saprasties vai vismaz aptuveni uztvert šo svešādo metāla radījumu intelekta būtību.
Kad aizlidojām no salas, bija jau tumsai Zvaigžņotajās debesīs mirdzēja abi Ellas pavadoņi: mūsu mēnesim līdzīgais zeltainais Arci un drūmā, sarkanīgā Ari, kas man allaž izraisa baismas, draudīgas nojausmas. Zvaigžņu un mēness gaismā nolaidāmies zemākajā terasē Zinību pils piekājē. Terases otrā pusē neskaidri iezīmējās sinzu vārpstveidai kosmosa kuģa kontūras, kas viegli mirgoja tumsā. Man par lielu sarūgtinājumu zālē, kur notika padomes sanāksme, netiku ielaists Abi ar Szanu devāmies uz viesnīcai līdzigo Svešzemnieku namu vienā no apakšējās terases birzīm.
Ieturējuši vakariņas, izgājām laukā pastaigāties un nejauši nokļuvām netālu no sinzu zvaigžņu kuģa. Pēkšņi alejas pagriezienā mūs apturēja neliela isu patruļa.
— Tālāk iet aizliegts, — kāds no viņiem teica. — Sinzi savu lidaparātu rūpīgi sargā, un bez īpašas atļaujas nevienu klāt nelaiž. Bet, Szan, kas ir šī savādā būtne, kas pastaigājas kopā ar tevi?
— Viņš ieradās no Szemes, planētas, kas riņķo ap Astoņpadsmitās galaktikas sauli, un pagaidām ir vienīgais Szemes pārstāvis uz Ellas. Viņu atveda Aass un Suiliks. Sim cilvēkam ir sarkanas asinis, un misliku izstarojums viņam nav kaitīgs.
— Ko tu saki? Vai tiešām tas būtu Gaismas dēls, par ko vēstī senais pravietojums? Sarkanas asinis esot arī sinziem, bet tie vēl ar mislikiem nav sastapušies!
— Szemes cilvēks šodien bija Sansinas salā pie mislika un, kā redzi, ir sveiks un vesels.
— Ļauj tevī palūkoties, — svešais pievērsās man.
No viņa vieglās ķiveres staroja maiga gaisma, pie jostas karājās divi nelieli izstarotāji. Tātad ar sinzu zvaigžņu kuģa sargiem jokot nedrīkst! Es pirmoreiz uz Ellas redzēju bruņotus kareivjus.
— Tu ļoti atgādini sinzus. Trīs no viņiem redzēju šodien izkāpjam no kuģa. Tikai tu esi slaidāks, plecīgāks un tavām rokām ir pieci pirksti. Ak, kāpēc man nav lemts doties līdz kādā ekspedīcijā! Diemžēl, esmu vēl tikai students …
Atcerējos, ka šeit katram cilvēkam, tāpat kā Suilikam, kas vienlaikus bija ksilla komandieris un arheologs, mēdz būt divas profesijas …
Ilgs, griezīgs sauciens pārtrauca zvaigžņotās nakts klusumu.
— Tur sasaucas sinzu sargkareivji, —
sarunu biedrs mums paskaidroja. — Viņi to dara ik pēc pusbazika. Bet tagad es palūgšu jūs doties atpakaļ.
Ko lai dara, vajadzēja atgriezties Svešzemnieku namā. To veidoja daudzi birztalās izkaisīti nelieli paviljoni. Seit parasti apme; tās tie, kurus uzaicināja uz padomes sēdēm un kuri dzīvoja pārāk tālu, lai ik dienas li; dotu mājup. Manai istabai blakus atradās tualetes telpa un maza bibliotēka, bet, juzdamies pārāk noguris, es nevēlējos lasīt. Šīs neparastās dienas negaidītie notikumi, kādus uz Ellas piedzīvoju pirmoreiz, mani bija tā satraukuši, ka atkal vajadzēja ņemt palīgā «iemidzinātāju».
Nākamajā rītā pamodos agri. Svaigs, dzestrs jūras gaiss plūda iekšā pa atvērtajiem logiem, kas, pretēji Suilika mājai, bija īsti. Varēja sadzirdēt pat piekrastes bangu! šļakstus pret krasta klintīm un vieglas vēja; šalkas koku lapotnē. Baudot burvīgā Ellas rīta klusumu, krietnu brīdi gulēju vaļējām acīm.
Pēkšņi atskanēja dziesma.
Isu mūziku biju dzirdējis vairākkārt. Nevar teikt, ka tā manai ausij būtu netīkama, tikai tā šķita pārāk sausa, intelektuāla. Bet tā nebija isu dziesma. Tajā smeldzošas ilgas pēc dzimtenes mijās ar polinēziešu motīvu melodiskumu un krievu tautas dziesmām raksturīgo plašumu un apslāpēto kaisli. Arī balss, kas bez mazākās piepūles pārgāja no zemākajiem uz augstākajiem toņiem, nepiederēja isam! Skaņas plūda kā viļņi uz krastu, gan melodiski atkārtodamās, gan strauji uzplūzdamas, gan lēni un gurdi atkāpdamās. Dziedātājs atradās pārāk tālu no manis, lai varētu saprast vārdus, bet droši vien tā nebija isu valoda. Un tomēr es sapratu, ka tā ir dziesma par pavasari, par saules kveldētām vai miglas plīvuros tītām planētām, drosmīgiem ļaudīm, kas tās atklāj, par jūrām un vējiem, zvaigznēm un mīlu, par neizdibināmiem pasaules noslēpumiem, cīņas prieku un nāves bailēm. Šī dziesma skanēja pasaules jaunībai!
Strauji pukstošu sirdi, ātri saģērbies, izlēcu pa logu. Dziesma skanēja kaut kur pa kreisi, jūras pusē. Izskrējis cauri birztalai, sasniedzu kāpnes, kas veda lejup. Liedagā, pievērsusies jūrai, stāvēja un dziedāja meitene. Saulē zeltaini dzirkstīja viņas mati. Nē, tā nevarēja būt isiete! Tiesa, spožajā saules gaismā nevarēju skaidri saskatīt viņas ādas krāsu, redzēju tikai smuidru stāvu īsā, gaišzilā tunikā.
Uztraucies kā jauns students, kas pie institūta steidz satikt savu daiļo draudzeni, lēcot pāri vairākiem pakāpieniem, steidzos lejā. Uz pēdējā pakāpiena paklupu un novēlos meitenei tieši pie kājām. Satrūkusies un pusvārdā aprāvusi dziesmu, viņa klusi iekliedzās, bet tūlīt pat sāka nevaldāmi smieties. Bez šaubām, izspūris, smiltīm novārtījies, uz visām četrām nometies viņas priekšā, es izskatījos bezgala komisks. Tad smiekli spēji aprāvās un viņa pikti man uzsauca:
— Asna eni etoe tan?
(Es pārsteigts atskatījos. Pēdējos vārdus sacīja nevis Klērs, bet viņa sieva Ilna.
— Jā gan, — nedaudz vilcinādamies, teica Klērs. — Tā patiesi bija Ilna.
TREŠĀ DAĻA UZ SPĒLI LIKTS VISUMS
.
Andromēdiete Ilna
Nenovēršot skatienu no jaunās meitenes, lēnām piecēlos kājās. Acumirklī man iešāvās prātā, vai tik isi atkal nav bijuši uz Zemes un nav atveduši no turienes šurp citus cilvēkus? Bet tad es iedomājos sinzu milzīgo zvaigžņu kuģi, viņu statuju Cilvēču kāpņu augšgalā un ievēroju meitenes uzkrītoši šaurās rokas. Atmiņā atausa Suilika stāsti par kreniem, kurus ir grūti atšķirt no isiem un kuri dzīvo uz planētas Mara. Ja Ellas iedzīvotājiem kosmosā bija līdzinieki, kādēļ gan tādi nevarētu būt arī Zemes cilvēkiem?
Meiča arvien vēl stāvēja manā priekšā. Es brīdi nespēju izdvest ne vārda.
— Asna eni etoe tan, sanen tar teoe sen Telm! — beidzot viņa dusmīgi ierunājās. Taču balss joprojām bija dziedoša un melodiska.
— Piedodiet, jaunkundz, ka tik negaidīti nogāzos pie jūsu kājām, — es franciski atbildēju.
Un tikai tad aptvēru, ka viņa mani nesaprot, tāpat kā es viņas jautājumu. Veroties meitenei acīs, lūkoju nodibināt domu sakarus. Tomēr velti. Viņa neuzticīgi skatījās manī, un šaurā roka taustījās ap jostas sprādzi.
Beidzot mēģināju runāt isu valodā, cerēdams, ka to viņa varbūt sapratīs.
— Neņemiet ļaunā, ka jūs iztraucēju, — es sacīju.