Nobraucām pāris simts metrus. Apstājušies trešā, pēdējā pilona austrumu pusē, sagrupējāmies ciešā lokā, gatavi atvairīt jaunu misliku uzbrukumu. Bet tie vairs nerādījās. Pēc brīža nolaidās pirmais lielais ksills, tad citi un beidzot Suilika milzīgais flagmaņkuģis. Nodevām sahjenu pirmā ksilla pilotam. Suiliks mūs sagaidīja kopā ar abiem rbeniem. Ieraugot Beišitu, es apjuku: mēs taču bijām aizmirsuši izmēģināt jauno ieroci! Beišita iesmējās — viņas smiekli vairāk līdzinājās Zemes cilvēku, nekā isu smiekliem.
— Mēs izdarījām to paši, — viņa sacīja. Ieroči ir loti iedarbīgi. Nākošreiz tos varēsit izmēģināt jūs …
— Vai esat gatavi? — viņu pārtrauca Suiliks. — Startējam.
Zem mums spēji nogrima planētas melnā masa, uz kuras joprojām kā zili un sarkani punkti _mirgoja pēdējās bumbu eksplozijas. Lagu lāgiem ksillu ieskāva violets staru oreols — kā niknas bites, kurām izpostīts strops, mums ceju šķērsoja misliki, bet, būdami samērā niecīgā skaitā, tie vairs nebija bīstami. Suiliks izsauca pēc kārtas visus ksillu kapteiņus: no simt septiņdesmit diviem dzīvi bija palikuši deviņdesmit divi. Sagrupējusies eskadra planēja simt kilometru augstumā.
Hērangs izklāstīja savas domas par misliku piloniem.
— Manuprāt, iznīcināt pilonus vairs nav nozīmes, — teica Suiliks. — Acīmredzot tie ir bīstami tik ilgi, kamēr dzīvas to sastāvdaļas — misliki… Bet kas zin? Skatieties uzmanīgi, tūlīt sprāgs infraatombumba. Kaut kas tāds nav pieredzēts kopš pēdējā kara uz EllasVenas. Ieslēdz, Esīna!
Esīna nospieda slēdzi. Aizritēja dažas sekundes. Tālu zem mums lejup ātri krita niecīgs, gaišs punkts, beidzot izgaisdams tumsā. Pēkšņi virs bezvārda planētas iedegās zvaigzne, kas nākamajā mirklī izraisīja milzu eksploziju: uzliesmoja dīvaina, spilgti violeta gaisma, kas pārvērtās zilās, zaļās, dzeltenās un beidzot sarkanās liesmu mēlēs. Tās apgaismoja planētu divsimt kilometru attālumā uz visām pusēm no eksplozijas centra, tā ka varēja skaidri saskatīt gan līdzenumus, kalnus un aizas, gan melnās plaisas uz sidrabaini vizošās, apsarmojušās zemes. Tad viss izzuda. Brīdi virs planētas peldēja mirdzošs gāzu mākonītis, bet drīz vien arī tas izklīda.
— Pārejam ahūnā, — Suiliks noteica.
CETURTĀ DAĻA TUMSAS VALSTĪBĀ
.
Nolādētā galaktika
Atpakaļceļš uz Ellu noritēja bez starpgadījumiem. Kad Suilika ksills nolaidās apakšējā terasē pie Zinību pils, sāka krēslot. Turpinot ceļu uz Aniasza salu, pārējo ksillu melnie diski pamazām izgaisa tālē. Mēs izkāpām no sava lidaparāta. Pēkšņi jutu, ka mani spēki ir galā, enerģija izsīkusi un vienīgi nepārvarami vēlējos gulēt. Arī mani biedri nejutās labāk. Biju pārāk noguris, lai runātu vai priecātos, un, atbalstījies pret mēļu koka stumbru, izklaidīgi lūkojos krēslainajā apkārtnē.
— Esīna, aizved Ilnu uz «Svešzemnieku namu» un liecieties abas gulēt, — Suiliks pavēlēja. — Slērs, Akeijons un Hērangs nāks man līdzi. Mums jāatskaitās par uzdevuma izpildi.
— Vai to nevarētu atlikt uz rītu? — es palūdzu.
— Nē. Katra zaudēta minūte var nest nāvi vēl kādai saulei. Gan jau pagūsi izgulēties.
Kā pa sapņiem uzkāpu augšā pa Cilvēču kāpnēm un, ejot garām savai statujai, pat
nepaskatījos uz to. Pēc tam acīmredzot paģību. Manīju tikai, ka mani nes, un kādas lampas violetajā gaismā beidzot atguvu samaņu. Gultā man blakus gulēja divi sinzi un Suiliks. Mūsu nervi nebija izturējuši — iegājuši vestibilā, mēs cits pēc cita zaudējām samaņu.
Sākumā lēnām, tad aizvien straujāk manī atgriezās spēki. Drīz vien mēs visi spējām piecelties un iepazīstināt kā Azlemu, tā Aszu ar cīņas gaitu. Sajutu milzīgu atvieglojumu, kad beidzot drīkstēju doties uz «Svešzemnieku namu» un likties gultā — tonakt, bez šaubām, es iztiku bez iemidzinātāja.
Kad pamodos, Jaltars jau spīdēja augstu pie debesīm. Logs bija plaši atvērts, diena rādījās esam brīnumjauka, un man pat šķita, ka dzirdu dziedam putnus, kaut gan uz Ellas to vispār nav. Dziesma kļuva aizvien skaļāka, tā tuvojās. Piecēlos un steidzos pie loga: atdarinot brīnišķīgās Arbora lidojošās ķirzaciņas — ekantona balsi, laukā svilpoja Ilna. Viņai līdzās stāvēja Esīna.
— Nācām modināt, — viņa teica. — Tevi gaida Azlems.
Azlemu sastapu laboratorijā, kur viņi abi ar Aszu bija noliekušies pār kādu ierīci, kas mākslīgi ražoja misliku izstarojumu. Labprātīgi ļaudamās vājas intensitātes apstarojumam, iepretī metāla krēslā sēdēja skaista, trausla isu meitene.
— Mēs tuvojamies mērķim, — Azlems teica. — Varbūt isiem visā drīzumā misliki būs tikpat nekaitīgi kā jums — Szemes cilvēkiem un sinziem. Pēc bsina injekcijas, ko tu, Slēr, izgudroji, mana meita Senāti jau divus bazikus spēj izturēt apstarojumu, kas agrāk viņai būtu bijis bīstams vai pat nāvējošs. Diemžēl, ja stari ir ļoti intensīvi, proti, triju misliku izstarojumā, šī imunitāte zūd. Bet ne jau tāpēc tevi aicināju šurp. Tu esot atradis un atvedis kritušo isu Misanu — vienīgo, kas atgādāts šurp uz Ellu. Pārējiem lemts palikt neapbedītiem uz nolādētās planētas, iekāms nebūsim to pilnīgi atbrīvojuši no mislikiem. Misana tēvs Stensoss bija mans draugs — viņš gāja bojā kosmosā ar visu savu ksillu vēl pirms tavas ierašanās. Pēc senām parašām tas, kurš pārved mājās kaujā kritušu isu, kļūst mirušā vecākiem par dēlu, viņu bērniem par brāli. Turpmāk ar pilnām tiesībām tu varēsi teikt: «Mēs, isi…» — un neviens par to nesmiesies. Tev ir neparasts liktenis, Szemes cilvēk! Tagad tu esi vienlaikus triju planētu — Szemes, Arbora un Ellas dēls. Bet nu ej, tev jāpiedalās tava brāļa apbedīšanā, jāiepazīstas ar māju, kuru nu vari uzskatīt par savējo. Esīna tevi turp aizvedīs.
— Kur ir Suiliks? — es pajautāju.
— Kā tūkstoš ksillu eskadras komandieris viņš aizlidoja uz Kalvenoltu. Sinzi šoreiz nebrauca līdz, jo nolaisties nebūs nepieciešams. Nomierinies — ksilli tikai nometīs bumbas no ļoti liela augstuma.