Выбрать главу

Kādu dienu, ja vien šajā tumsas valstībā vispār varēja runāt par dienu, sēžot, kā pa­rasti, zem kupola, mēs luktura gaismas lokā vērojām dažus mislikus. Melnajās debesīs blāvi mirgoja neaizsniedzami tālu galaktiku iegarenie plankumi. Pēkšņi, pārplūdinādama pilsētu un krasi iezīmēdama pilonu siluetus un smailo torņu eksotiskās ēnas, kaut kur izplatījumā uzliesmoja žilbinoša gaisma. Tā atsitās kupolā, iecirtās mums sejās tā, ka bijām spiesti, sāpēs iekliedzoties, aizvērt acis.

— Ilna! Tie ir isi! Isi!

Satraukumā trīcošām rokām palīdzēju Ilnai uzlikt galvā ķiveri un piestiprināju pats savējo. Lai maksātu, ko maksādams, vaja­dzēja signalizēt, kur mēs atrodamies. Ielā­dēju pistolē divdesmit «karstas» patronas, at­veru durvis un šāvu. Atšķirība no «siltuma» patronām, kas paaugstina temperatūru par dažiem desmitiem grādu, šīs rada vairākus simt grādus lielu karstumu un spilgtu gaismu. Tēmēju tuvāko misliku barā. Kad pistole bija iztukšota, Ilna man pasniedza savējo. Taustīdams apkārtni, līdzenumu apgaismoja prožektora stars un, pāris reizes pārslīdējis kupolam, beidzot sastinga virs tā. Glābējs lidaparāts, kā mums šķita, ļoti lēnām laidās lejup, bet patiesībā pat pārāk ātri. Atspulgojoties planētas noledojušajā virsmā, pro­žektors viesa visapkārt blāvu puskrēslu, un pēdīgi dažus metrus virs zemes saskatīju milzīgu, iegarenu ēnu: tas vis nebija isu ksills, bet gan sinzu «Tsalans». — Ilna, tie ir tavējie!

Meitene neatbildējusi saļima uz ledus. Pa­cēlu viņu un skrēju uz zvaigžņu kuģi. Tas jau bija nolaidies, un tam apkārt virmoja sakarsušā gaisa radītā dūmaka. Šķidrajā, pusizkusušajā ledus masā slīdēja kājas, klupdams pār misliku līķiem un ar rokām saglabādams līdzsvaru, centos nenomest zemē Ilnu. Divi skafandros tērpti stāvi paķēra man meiteni no rokām, bet trešais, satvēris mani pie elkoņa, veda sev līdz. Uzkāpuši pa zvaigžņu kuģa kāpnītēm, izgājām cauri slūžu kamerai un nokļuvām «Tsalana» gaitenī aci pret aci ar Suiliku un … Akeijonu!

Sākumā uzvedos visai muļķīgi: pavedis Suiliku sāņus, pārmetu, kāpēc viņš lidojis šurp, riskējot ar dzīvību. Suiliks nemaz ne­samulsa un, mierīgi smaidīdams, atbildēja:

—   Ak Szemes cilvēk Slēr, tu nemaz neesi mainījies! Kā vienmēr, neapmierināts! Kādam taču vajadzēja rādīt šurp ceļu!

— Vai Akeijons to nevarēja izdarīt? — es iesaucos.

—  Pēc smagajiem pārdzīvojumiem viņš nav vēl lāga attapies. Gan viņš pats tev tūlīt visu pastāstīs.

Mums novilka skafandrus. Ilnu, kas jopro­jām nebija nākusi pie samaņas, ienesa laza­retē, kurā pats reiz gulēju. Par viņu rūpējās slavenais isu ārsts Visedoms, neaizmirsdams piezīmēt, ka ar tik vieglu gadījumu tiktu galā jebkurš iesācējs students. Kad Ilna bei­dzot atvēra acis, mēs ar Suiliku aizgājām, atstādami pie viņas tēvu un brāli.

Pēc piecpadsmit minūtēm komanda sapul­cējās kapteiņa kabīnē. Pārgājis ahūnā vai, kā sinzi saka, «rroorā», «Tsalans» uzņēma kursu uz kaijenu galaktiku, kur mūs gaidīja Esīna un Beišita. Tad Akeijons izstāstīja mums savus neparastos piedzīvojumus.

Kad tornis uzgāzies ksillam. spēcīgais trie­ciens izmetis Akeijonu no sēdekļa, un, atsiz­damies pret sienu, viņš zaudējis samaņu. Tādā stāvoklī Akeijons nogulējis vairāk nekā trīs bazikus, pēc tam atjēdzies un sapratis, ka ksills ir aprakts zem torņa drupām. Par savu likteni Akeijons sevišķi neraizējies, jo gaisa un pārtikas viņam pieticis vairākām nedējām, taču ļoti bažījies par mums un nekavējoties sācis gudrot, kā atbrīvot ksillu, lai dotos mums palīgā.

Ksilla izturīgais apvalks bijis vesels, neva­rējis manīt arī ne mazāko gaisa zudumu. Motori darbojušies, bet nespējuši pacelt mil­zīgo drupu kaudzi. Jāatzīst, ka tas ir viens no mazo ksillu trūkumiem — tie attīsta ne­iedomājamu ātrumu, lieliski manevrē, tomēr to jauda nav visai liela. Labi apzinādamies, ka uzņemas ļoti riskantu manevru, Akeijons nolēmis uzreiz pāriet ahūnā un no turienes vēlreiz atgriezties šurp mums pakaļ.

Manevrs izdevies normāli, vienīgi pirmais grūdiens, atraujoties no planētas, bijis daudz stiprāks nekā parasti. Nākamajā mirklī, ma­nevrējot pretējā virzienā, ksills. nav izniris kaut kur tikko atstātās planētas tuvumā, bet gan absolūtā tumsā, kurai cauri nespējuši iz: lauzties pat snesa stari. Bezgalīgā tālē vidē jis tikko manāms blāvs gaismas plankums, iezīmējot kādu galaktiku vai, drīzāk, galaktiku kopu.

Šai vietā Akeijona stāstu pārtrauca Suiliks, uzsākdams garu garo diskusiju par tīri tehniskas dabas jautājumiem. Isi bija sākuši pētīt ahūnu daudz agrāk par sinziem un tādēļ šai ziņā jutās pārāki. No visām šīm ru­nām sapratu, ka šoreiz ksills ienira ahūnā nevis no kosmiskās telpas, bet tieši no pla nētas virsmas, tāpēc pirmais grūdiens bija daudz spēcīgāks. Atrāvies no mūsu Visuma kopā ar daļiņu kosmosa, ksills šķērsoja ahūnu—ja nekurieni vispār iespējams «šķērsot» — un nonāca vienā no antipasaulēm, starp kurām mūsējā iespiesta kā šķiņķa šķēle starp divām sandviča pusēm.

Tādējādi nokļuvis antipasaules izplatī­jumā, Akeijons, par laimi, atradās pietiekami tālu no antimatērijas sakopojumiem. Viņš acumirklī neaptvēra, kur atrodas. Laiku pa laikam ietikšķējās radiācijas līmeņa rādī­tājs un, kā liecināja bultiņa, radiācija strauji pieauga. Ar šādām ierīcēm kosmosā nosaka zonas, kur kosmisko staru intensitāte pār­sniedz normu. Taču šie stari krasi atšķīrās no parastajiem. Turklāt te, tik bezgala tālu no visām galaktikām, radiācijai vajadzēja būt pavisam niecīgai.

— Un tad es pēkšņi sapratu, — Akeijons stāstīja. — Atcerējos lekcijas par teorētiski iespējamām antipasaulēm un to īpatnībām. Stari, kurus reģistrēja mans skaitītājs, radās, atsevišķiem antimatērijas atomiem anihilējoties sadursmē ar ksilla pozitīvo matēriju un sairstot ultra fotonos. Ik mirkli es varēju iekļūt koncentrētā negatīvās matērijas joslā, un tad — ardievu gan pasaules, gan antipa­saules!

Akeijons izmisīgā steigā sāka salīdzināt izplatījuma telpiskās trajektorijas reģistra­toru, telpas un laika skaitītāja, gravimetru un citu komplicētu, kosmiskiem lidojumiem un pārejai ahūnā nepieciešamu sistēmu rādītā­jus. Ja izdotos precīzi aprēķināt manevru, viņš vēl varētu atgriezties mūsu Visumā. Lai gan Akeijons bija vīrišķīgs un aukstasinīgs, viņš tomēr nervozēja. Nav grūti iedomāties viņa stāvokli: maldoties pa antipasauli, kas bija vēl svešāka par misliku nolādētajām ga­laktikām, viņam ik brīdi draudēja iznīcība baismīgā anihilācijas uzliesmojumā. Un, it kā apstiprinot viņa domas, radiācijas skaitītājs tikšķēja aizvien biežāk.

Neatlaidīgi cīnīdamies ar isu skaitļošanas tabulām, Akeijons drudžaini lēsa un aplēsa, atkārtoti pārbaudīja atrisinājumus. Viss likās pareizi. Beidzot, sakodis zobus, viņš uz­ņēma nepieciešamo ātrumu un pārgāja ahūnā.

Gandrīz tai pašā brīdī izniris no tā, Akei­jons konstatēja, ka ir nokļuvis nevis kādā nolādētā galaktikā, bet gan gluži svešā isu galaktikas daļā starp neskaitāmu zvaigžņu miriādēm. Mirkli šaubījies par savu aplēšu pareizību, viņš nolēma, ka ir nonācis kādā pozitīvā visumā, antipasaules pretējā pusē.

Tad Akeijons savu kosmosa kuģi virzījis uz zvaigzni, ap kuru, kā palielinātājs ekrāns rādījis, riņķojušas daudzas planētas. Uz vie­nas no tām, iepriekš aplidojis tai apkārt, ksills nolaidies! Planēta bijusi neapdzīvota, šķiet, tur eksistējušas vienīgi veģetatīvas dzīvības formas. Zaudējis cerības mūs glābt, Akeijons pavadījis tur vairāk nekā nedēļu, ne­atlaidīgi turpinādams pārbaudīt sarežģītās aplēses.