— Kā tā?
— Tu taču biji manas līgavas aizstāvis, un kopš manām kāzām vēl nav pagājis gads. Tāpēc tagad tev jāsamaksā man līgavas izpirkšanas maksa. Senos laikos tā bija loti augsta platīna gabals dūres lielumā. Šodien — ja tev pašam tā nav — jebkurā laboratorijā to pagādās. Šķiet, ka tavām kāzām jānotiek uz Arbora? Kā tu turp nokļūsi? Cik zināms, padome nolēmusi aizturēt šeit visus sinzu zvaigžņu kuģus. Ja vēlies, varu aizvest jūs turp savā ksillā.
Pēc trim dienām Suiliks mani kopā ar Esīnu, Akeijonu, Hēlonu un Ilnu, kas bija ieslēgta atsevišķā kabīnē, kur man ieeja bija liegta, aizveda uz Arboru.
Greznās ceremonijas, kādas parastas šēmona meitu kāzu gadījumos, attēlošu tev citreiz. Tad arī sīkāk pastāstīšu, cik krāšņa ir lieliskā sinzu planēta. Ja Ellas pasaule ir mierīga un maiga, ja mirušās planētas, uz kurām esmu bijis, .atstāj bezgala drūmu, baigu iespaidu, tad Arbors ar zilganmējajiem okeāniem, varenajiem, pat divdesmit kilometrus augstajiem kalniem un plašajiem, zaļajiem vai purpursārtajiem mežiem, kurus sinzi rūpīgi kopj un saudzē, pārsteidz ar savu mežonīgo skaistumu. Neilgais laiks, ko pēc kāzām pavadījām Taras ielejā, man vienmēr paliks atmiņā. Mēs nodzīvojām tur tikai sešas Arbora, proti, gandrīz astoņas Zemes dienas. Vienā no jau minētajiem mežiem, kalnu ielejā starp stāvām nogāzēm, kur no ledājiem lejup plūst zilgans strauts, kraujas malā atrodas neliels jaunlaulāto namiņš. Dažus kilometrus zemāk strautu šķērso aizsprosts, un tur izveidojies ezers. Tā krastos paceļas izpriecu pilsētiņa Nimoe. Taču neviens sinzs pat neiedomājas pārkāpt neredzamo robežu, kas šķir ezermalas pilsētiņu no jaunlaulāto ielejas. Tā ir sena tradīcija, kāda, ja nemaldos, bijusi arī indiāņiem apačiem: jaunajam pārim vairākas dienas obligāti jāpavada pilnīgā nošķirtībā. Manuprāt, šāda sinzu tradīcija ir slavējama.
Turpretī viņu pārmērīgā kaislība uz visādām ceremonijām ir peļama īpašība. Šai ziņā viņus varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar senajiem ķīniešiem. Sešām divatā pavadītajām dienām sekoja vesela virkne svinīgu ceremoniju un mielastu, kuros mums nācās piedalīties. Sinzu parašas nepazīdams,, dzīvoju vienās bailēs, lai tik nepieļautu ko netaktisku, un atviegloti uzelpoju, kad šēmoni beidzot atļāva, ja vien vēlos, atgriezties uz Ellu.
Uz Arbora pārdzīvoju vēl kādu satraucošu brīdi: reiz Akeijons aizveda mani uz centrālo observatoriju planētas dienvidu puslodē. Tur astronomi man parādīja mūsu dzimto galaktiku — blāvu, gaišu plankumiņu kaut kur tālu Brenorija zvaigznājā. Maksimāli palielināts spēcīgajā teleskopā, kas ar savu uzbūvi krasi atšķiras no mūsējiem, šis plankumiņš pārvērtās spirālveida zvaigžņu putekļos. Starp zvaigznēm tikko samanāma tur vīdēja mūsu Saule, ap kuru pavisam sīciņa un neaizsniedzama riņķoja Zeme. Gaisma, ko uztvērām, ceļoja šurp jau astoņsimt tūkstoš gadu, un, ja ar augsti attīstītās sinzu tehnikas palīdzību varētu skaidri saskatīt Zemi, vienīgais, ko mēs tur ieraudzītu, būtu daži nožēlojami pitekantropi kādā mežmalā.
Tagad, dzīvojot dzimtenē, mēs ar Ilnu skaidrā laikā katru vakaru meklējam debesīs Andromēdas zvaigznāju. Vērojot to, es gandrīz fiziski izjūtu neizmērojamo attālumu, kas mūs no tā šķir. Isu galaktika no Zemes atrodas tik tālu, ka tā nav saredzama pat visspēcīgākajos teleskopos. Bet, raugoties mazajā opālkrāsas plankumā — Andromēdas miglājā, grūti iedomāties, ka tur dzimusi sieviete, kas patlaban sēž man blakus, un ka es patiesi esmu tur bijis …
Arboru atstājām trīs mēnešus pēc kāzām. Kā norunāts, mums pakaļ atlidoja Suiliks. Startējām no Berizenkoras kosmodroma, kas bija pārpildīts ar milzīgiem zvaigžņu kuģiem, kuri uztur sakarus ar sinzu kolonijām un citām planētām. Suilika ksills tiem līdzās izskatījās gluži niecīgs.
Tiklīdz pacēlāmies gaisā, Suiliks pavēstīja, ka esmu ieskaitīts «Mirušo sauļu torpedētāju» eskadras štāhā. Šķita, ka mans draugs sāk iekarot vārdu. Tobrīd prātā iešāvās jautājums, kuru jau sen nespēju izprast: kāpēc isi tieši mani nemitīgi izvēlas tik atbildīgiem un riskantiem … uzdevumiem? Katrā ziņā biologu grupā es būtu noderējis vairāk. Citus pienākumus varētu uzticēt sinziem, kuriem misliku izstarojums arī nav bīstams. Turklāt starp viņiem taču netrūkst izcilu fiziķu. Esmu pārliecināts, ka isi mani tiešām uzskatīja par savējo, es viņiem vairs nebiju svešinieks kā sinzi, bet īsts iss, tikai ar sarkanām asinīm. Turklāt mani un Suiliku saistīja dziļa, sirsnīga draudzība un, lūgdams mani ieskaitīt viņa komandā, drosmīgais isu jauneklis, viens no šīs zinātnieku tautas pārgalvīgākajiem dēkaiņiem, gribēja man dāvāt skaistāko, kas bija viņa iespēju robežās, — neparastu piedzīvojumu.
Daudzreiz klusībā nolādēju ne jau mūsu draudzību, bet tās sekas!
Atgriezušies uz Ellas, apmetāmies Bresiē salā, manās mājās. Ar manu «māsu» Asiiu Ilna sapratās lieliski. Cītīgi strādājot ar biologu grupu un meklējot efektīvu aizsarglīdzekli pret misliku izstarojumu, aizritēja vesels gads. Galu galā nācām pie slēdziena, ka šādu līdzekli teorētiski nav iespējams atrast: kā isiem, tā citām dzīvām būtnēm, izņemot sinzus un Zemes cilvēkus, misliku specifiskais izstarojums saārda elpošanas orgānu, audus. Bez šaubām, elpošanas pigmentu praktiski izmainīt nav iespējams, tātad nav arī glābiņa. Pētot šo jautājumu no fizikas viedokļa, pie līdzīgas atziņas nonāca arī Asza. Zināmi panākumi tomēr mums bija: kāda nesen izgudrota ķīmiska preparāta injekcijas uz laiku pavājināja izstarojuma iedarbību, bet tādā gadījumā, ja tā intensitāte nebija pārāk liela.
Reiz, kad no laboratorijas devāmies mājup, Suiliks ieviļināja mūs ar Ilnu savā ksillā īn, iepriekš neko nepaskaidrojis, strauji pacēlās gaisā. Diezgan labi pazīdams isu lidaparātus, drīz vien sapratu, ka esam ceļā uz iarsu. Mēs pret to neiebildām, jo nekad vēl šo planētu nebijām redzējuši. Lidojām ar tarpplanētu ceļojumiem maksimālo ātrumu, as atbilst vienai desmitdaļai gaismas ātruma.
Mežonīgais Marss mazliet atgādina Arboru, kaut gan ir daudz tuksnešaināks un klusāks. Labu laiku turējāmies ļoti augstu, Suiliks piķēja taisni uz kādu kolosālu celtni — rūpnīcu, kur isi ražo ksillus priekš visām viņu planētām. Ar vārdu «rūpnīca» parasti saistās priekšstats par spalgu, nepārtrauktu mašīnu rūkoņu, bet isi trokšņus necieš, tāpēc gandrīz visi darba procesi uz Ellas norit pilnīgā klusumā. Ksillus montēja konveijeriem, pie kuriem dažu strādnieku raudzībā rīkojās roboti. Neapstādamies izgājām cauri plašajiem cehiem. Beidzot Suiliks mūs ieveda milzīgā nojumē, kur dzima jauns, gigantisks ksills. Tā diametrs pārsniedza trīssimt, bet maksimālais biezums centrā — sešsimt metru. Atšķirībā no parastajiem diskveida ksilliem šis lidaparāts atgādināja lēzenu kupolu. Kad bijām kādu brīdi to klusēdami vērojuši, Suiliks teica:
— Šeit top mūsu nākamais kosmosa kuģis, ar kuru dosimies iedegt mirušās saules.
— Bet kālab tik milzīgs un tik neparasts? — es pavaicāju.
— Tas nepieciešams. Sauļu iededzināšanas ierīce būs pārāk masīva un smaga, to nevarēs vienkārši nomest uz mirušās zvaigznes. Tāpēc nāksies uz tās nolaisties. Bet, kā zināms, gravitācija tur ir bezgala spēcīga. Ja ap mums nebūs intensīvas antigravitācijas joslas, pašu svars mūs tur acumirklī nospiedīs kā niekus. Lai tādu joslu radītu, būs vajadzīgs milzīgs enerģijas krājums, tāpēc ksillā tiks iemontēta vesela elektrostacija. Kupolveida forma ļaus ksillam labāk pārvarēt gravitācijas spēku. Un tomēr es šaubos, vai varēsim palikt uz mirušās saules ilgāk par vienu baziku.