Pagāja vairāki mēneši. Pamazām saradu ar domu, ka būs jāpiedalās šajā fantastiskajā ekspedīcijā. Dienas mierīgi ritēja tālāk. Vismaz ārēji tā likās. Patiesībā šai laikā, īstenojot grandiozo projektu, uz trim planētām dienu un nakti nerimtīgi strādāja visi spējīgākie Apdzīvoto planētu savienības zinātnieki. Vērojot Ellas mierīgās, klusās dabas ainavas, man ne reizi vien iešāvās prātā, ka aiz šā šķietamā miera slēpjas nemitīga, galvu reibinoša rosme. Tādos brīžos jutos bezgala atpalicis, dziļi nelaimīgs un izmisis, kā mazs nēģerēns, kas nejauši nokļuvis uz moderna lainera.
Aizrautīgi strādāju laboratorijā. Uzskatīju, ka man kā Zemes sūtnim jāpārstāv mūsu civilizācija, kas tik ļoti lepojas ar saviem zinātnes un tehnikas sasniegumiem, kaut gan tie — ak vai! — neskaitāmās citās pasaulēs sen jau pārspēti. Biju apņēmies katrā ziņā atklāt kaut ko jaunu, svarīgu, līdz ar to iekarojot tiesības dzīvot uz Ellas, lai mani šeit vairs neuzskatītu tikai par «nabaga radinieku», interesantu, neparastu eksemplāru, bet par pilntiesīgu Apdzīvoto planētu savienības locekli. Tāpēc vakaros ilgi lasīju isu aunākos zinātniskos darbus vai arī liku IInai tulkot sinzu rakstus. Bieži vien ar pateicību pieminēju savus bijušos skolotājus: tiesa, lāgiem man pietrūka zināšanu, taču emes cilvēku darba metodes bija nevainojaīas, un es ātri apguvu svešos jēdzienus. Interesanti atzīmēt, ka, uzticēdami man iauno biologu grupas vadību, isi sen jau bija mani atzinuši par derīgu sabiedrības locekli, kamēr es, pukodamies par savām trūcīgajām nāšanām, joprojām kāvos ar pašpārmetumiem. Patiesi, kaut vai tikai mūsu organisma īpatnību dēļ, zināju daudz ko tādu, kas isiem bija jaunatklājums. Pat sinzi, kuriem ir nenoliedzami sasniegumi biofizikā, visas slimības, tāpat kā isi, ārstē tikai ar attiecīgiem stariem, pamezdami novārtā vai pat pilnīgi ignorēdami ķīmijas nozīmi medicīnā. Un tieši šajā jomā man izdevās gūt panākumus, proti, atklāt jau minēto preparātu, kas uz laiku pasargā isus no misliku izstarojuma.
Kopdzīve ar Ilnu sākumā neritēja visai gludi. Sinzi ir ātri aizvainojami, bet es reizumis nesavaldīgs. Vajadzēja pārvarēt bezdibeni, kam par cēloni bija mūsu atšķirīgā audzināšana. Par laimi, reliģiskie aizspriedumi mūsu dzīvi nesarežģīja: sinzi, tāpat kā es, ir pārliecināti ateisti. Taču dažādi sīkumi izraisīja ķildas. Tā, piemēram, man likās ērmots kulturālo, pārspīlēti ceremoniālo sinzu paradums ēst ar pirkstiem — droši vien arī tu šovakar ievēroji, ka Ilna vēl diezgan neveikli rīkojas ar dakšiņu. Viņu savukārt pārsteidza mans ieradums vēlu naktīs strādāt un nevēlēšanās celties pirms rītausmas. Maz pamazām starp mums tomēr nodibinājās pilnīga saskaņa, un jāsaka, vienā ziņā Arbora sievietes ir daudz pārākas par savām Zemes māsām — viņas nekad nedraud vīram, ka atgriezīsies pie māmiņas!
Kādu dienu, kad mājas priekšā, tērzējot ar Ilnu un Asilu, kā ķirzaka gozējos saulītē, Jaltaru aizklāja liela, tumša ēna: tas bija gigantiskais ksills, kuru redzējām Marsa rūpnīcā. Par spīti masīvajam korpusam, Suilika vadībā apmetis vairākus slaidus līkumus un zemu pārslīdējis mūsu mājas lēzenajam jumtam, ksills spēji nozuda aiz apvāršņa. Pēc pusstundas saņēmu Azlema pavēli nekavējoties ierasties pie viņa.
Mans reobs nolaidās uz terases. Jūras ostas viļņos mierīgi šūpojās gigantiskais ksills. Mani sagaidīja Suiliks.
— Vai Esīna nebrauks mums līdz? — es vaicāju.
— Nē. Tik bīstamā avantūrā sievietes nedrīkst piedalīties. Tu taču Ilnu arī atstāsi mājās!
— Kad mēs izlidosim?
— Drīz. Bet tagad iesim, ar tevi vēlas runāt gudrie.
Azlems un Asza mūs tūlīt pat pieņēma. Azlems vērsās tieši pie manis:
— Slēr, vēlreiz esam spiesti lūgt tevi uzņemties riskantu pienākumu. Tu jau zini, ka pēc Suilika pieprasījuma esi ieskaitīts viņa eskadras štābā. Iebildumu mums pret to nebija— tiem taču nebūtu pamata —, tikai domājām, ka šoreiz varētu iztikt arī bez tevis. Bet Suiliks apgalvo, ka tu būsi neatvietojams. Vispārējos vilcienos mūsu projekts tev jau pazīstams: īpašā ksillā jūs nolaidīsities uz kādas mirušas zvaigznes atdzisušās virsmas un novietosit tur masīvu ierīci — atomreakciju atjaunotāju. Atklāti sakot, sprausto mērķi mēs varbūt mazliet pat pārsniegsim, sākumā bija paredzēts vienīgi iededzināt mirušās saules, bet šķiet, ka šī ierīce izraisīs varenu eksploziju un briesmīgajā kodolsprā: izienā kopā ar mislikiem, diemžēl, ies bojā arī visas planētas, kas riņķo ap mirušo sauli.
Problēma ir šāda: uz mirušo zvaigžņu virsmas gravitācijas spēks būs desmitreiz lielāks nekā uz Ellas, tājēc ksillā nepieciešama sistēma antigravitācijas joslas radīšanai. Šī sistēma patērēs ļoti daudz enerģijas, kaut gan tā darbosies tikai pusbaziku. Šajā laikā uzdevums jāpaveic, jo pretējā gadījumā gravitācijas spēks jūs nospiedīs. Turklāt vissvarīgākā detonatora detaļa, kas nav izjaucama, nedz iepriekš piemontējama, par spīti visām mūsu pūlēm to padarīt vieglāku, pagaidām ir pārāk smaga, lai apstākļos, kādos jūs nonāksit, to spētu pacelt kāds iss vai sinzs.
— Bet roboti … — es ieminējos.
Azlems neapmierināti nošņāca. ,
— Tu labi zini, ka antigravitācijas laukā tie nefunkcionē. Tāpēc paļaujamies uz tavu fizisko spēku. Vai tev nav iebildumu?
— Man grūti jums atteikt, — es atbildēju.
— Tādā gadījumā tūlīt ievietosim tevi kamerā, kur ir spēcīga mākslīgā gravitācija, un pārbaudīsim, kā un kādos apstākļos spēsi tikt ar šo detaļu galā. Ksilla radītā antigravitācijas zona būs apgriezti proporcionāla mirušās saules gravitācijas spēkam. Tā kā tev jārīkojas pēc iespējas ātrāk. Nāc līdz!
Pirmoreiz nokļuvu isu fizikas laboratorijā. Man uzģērba īpašu skafandru ar metāla stieņu armējumu, kam pie ceļgaliem, elkoņiem un vidukļa daļā bija locīklas; skafandra iekšpuse atgādināja mūsu virsskaņas lidmašīnu pilotu kombinezonus. Šādā smieklīgā ietērpā nostājos uz metāla plāksnes zem vara kupola. Man pie kājām atradās sarežģīta ierīce, kuru noliecies bez grūtībām pacēlu. Isi to lāga nespētu pat pakustināt.
Asza tuvojās reostatam:
— Uzmanību! Pastiprinu gravitāciju!
mani pārņēma smaguma sajūta. Detaļa vairs nelikās tik viegla. Asza gravitācijas spēku pakāpeniski palielināja. Kājas un rokas pielija it kā ar svinu, kustības kļuva aizvien gausākas, asins spiediens, kaut arī biju tērpies skafandrā, kritās. Skatienu spēji aizplīvuroja mūsu pilotiem labi pazīstamā «melnā migliņa», bet jau pirms tam smagā detaļa vairs nebija man pa spēkam. Tad Asza gravitāciju pakāpeniski atkal samazināja.
— Pilnīgi pietiekami! — viņš teica. — Taču uz lielākām zvaigznēm ar to būs par maz. Vajadzēs kaut ko izgudrot, lai šo operāciju automatizētu. Bet šo ierīci izmēģināt varam uz kādas mazākas zvaigznes.
Nākamajā dienā Suiliks aizveda gigantisko ksillu uz Aniasza salu, kur to vajadzēja pilnīgi pabeigt. Veselu mēnesi par to vairs neko nedzirdēju. Reiz, negaidot ienācis manā laboratorijā, Asza pavēstīja, ka viss kārtībā un rīt mums jādodas torpedēt mirušo sauli nolādētajā galaktikā, kur reiz jau biju bijis.
Tonakt mēs mājup nelidojām, bet palikām «Svešzemnieku namā». Kad Jaltars nogrima aiz apvāršņa, netņjrios pie debesīm parādījās gigantiskais ksills un pussalas galā nolaidās jūrā. Drīz vien ieradās Suiliks un Esīna, Asza, Beišita un Sēfers, Akeijons, kā arī ievērojamais sinzu fiziķis Berantons. Bija sapulcējies viss gigantiskā «Svinsa» komandas štābs (tulkojumā šis nosaukums nozīmē — «Iznicinātājs»). Notika atvadu rauts bez liekām runām. Mēs ar Ilnu ātri nozudām un devāmies uz jūras krastu. Nakts bija silta un maiga, jūra viegli zaigoja, lēni veļot milzīgus viļņu vālus. Debesīs mirdzēja neskaitāmas zvaigznes, abi Ellas mēneši — Ari un Arci — lēja pār mums aukstu gaismu. Zemu pie apvāršņa vēl joprojām mirdzēja dziestošais asinssarkanais Kalvenolts. Sidrabainie mēness stari tumšām ēnām izroboja birztalas. Nosēdušies koku pavēnī, vērojām viļņus, kas smiltīs pameta baltus putu rakstus.