Dziļdomīgi klusējot, jūrmalā sēdējām ilgi. Ko gan lai sakām viens otram? Pasaulei draudošā traģēdija likās nozīmīgāka par personiskajiem likteņiem. Atkāpties bija par vēlu, un es nemaz to nevēlējos, kaut gan brīžam uzmācās drudžainas bailes. Ilna zināja, ka šoreiz lidošu bez viņas.
Pa kreisi no mums pašā krastmalā parādījās otrs pāris. Slaidie, trauslie stāvi liecināja, ka tie ir isi. Kad viņi tuvojās mums, pazinām Suiliku un Esīnu. Piecēlies kājās, grasījos viņus pasaukt, bet Ilna, paraustīdama mani aiz tunikas, nočukstēja:
— Netraucē! Ļauj viņiem atvadīties!
Es paklausīju. Nepamanījuši mūs, viņi pagāja garām un nozuda tumsā. Pēc brītiņa viņi atgriezās, taču ne vairs vieni. Līdzi nāca divas vēl trauslākas būtnes, droši vien Beišita un Sēfers. Šoreiz, kad viņi mums tuvojās, es skaļi uzsaucu, aicinādams piesēst blakus. Izņēmu no kabatas un aizkūpināju pīpi. īsi nesmēķē, viņi šādu dīvainu paradumu neatzīst. Tomēr uz Ellas ir atrodams augs, pat daudz aromātiskāks un nekaitīgāks par mūsu tabaku. Dažus stādus atvedu uz dzimteni, bet tie pie mums neaklimatizējās. Tātad aizkūpināju pīpi, un atmiņā atausa pagātne, kāds 1944. gada vakars Vidusjūras piekrastē pirms izcelšanās Provansā, kad, tieši tāpat kā šoreiz, sēžot starp biedriem, kuriem nākamajā rītā bija lemts krist kaujā, izsmēķēju pēdējo pīpi.
— Ka tev šķiet, vai mums ir cerības atgriezties? — pievērsos Suilikam.
Viņš atbildēja ar savas tautas sakāmvārdu:
— Uzmini, kur stisnasanam galva!
Par stisnasanu isi sauc kādu tārpu, kura galva tik līdzīga astei, ka, lūkojot tās atšķirt, visi parasti kļūdās.
— Iespējams, ka uz mirušajām zvaigznēm mislikus nesastapsim. Kaut gan tas nav pats galvenais. Briesmīgākais, ka mūsu rīcībā būs pārāk maz laika kilsima samontēšanai. Viss ir atkarīgs no tava fiziskā spēka. Gudro vietā es gan labāk nogaidītu, kamēr būs izgudroti roboti, kas varēs darboties antigravitācijas zonā. No otras puses, jāievēro, ka kilsima izgatavošana aprijusi milzum daudz enerģijas, un ja nu galu galā izrādās, ka šī ierīce nekam neder? Jautājums steidzīgi jānoskaidro, lai tādā gadījumā velti nešķiestu enerģiju.
— Nav šaubu — viss izdosies lieliski! — Beišita sašuta.
— Viņa piedalījās kilsima projektēšanā, — ar tikko manāmu ironiju piezīmēja Suiliks. — Kā gan lai neuzticas savam gara bērnam? Es gan nomierināšos tikai pēc tam, kad kilsims patiesi sāks darboties. Ja arī tas nedarbosies, tomēr katrā ziņā eksplodēs. Tāpēc mums jāpanāk, lai eksplozija notiek īstā brīdī vai arī… būsim pagalam.
— Kā tā? — es nesapratu.
— Pagaidām tas ir tikai eksperiments .. . turklāt bīstams. Kad būs samontēta priekšpēdējā detaļa, tavā rīcībā paliks tieši viena Zemes minūte, lai aparātam pievienotu palēninātāju. Lūk kā! Ja tas izdosies, eksplozija notiks pēc bazika, ja ne — pēc pāris minūtēm. Būtu lieki teikt, ka tādā gadījumā pacelties kosmosā nepagūsim, bet pāriet ahūnā tieši no mirušās zvaigznes spēcīgā gravitācijas lauka nav iespējams. Mēs droši vien nokļūsim kādā antipasaulē. Vai tad nu vienmēr tā laimējas kā Akeijonam! Galvenais — neuztraucies! Kad pienāks liktenīgais brīdis, es maksimāli pastiprināšu antigravitācijas zonu, un tu mierīgi tiksi ar visu galā.
Lēnām aiz apvāršņa nozuda Arci. Cēlās dzestrs vējš. Mēs atkal klusējām. Tad Ilna pusbalsī sāka dziedāt kosmosa iekarotāju himnu. Pie vārdiem «tie, kas iet bojā nezināmās pasaulēs» viņas balss mirkli ietrīcējās, taču dziesma nepārtrūka. Senu savas tautas dziesmu, kas skanēja stiepti un drūmi kā burvju vārdi, zemā, ļoti dzidrā balsī savukārt nodziedāja Beišita. Visi lūdza arī mani kaut ko nodziedāt. Nevarēdams neko piemērotāku iedomāties, uzsāku Žana Bāra korsāru bravurigo dziesmu:
«Tikai vīri, kas nepazīst baiļu,
Tikai drosmīgie dosies mums līdz .. .»
Bez šaubām, mūsu seno jūras vilku ceļojumus nevar salīdzināt ar šo fantastisko pasākumu — iededzināt mirušās saules! — es nodomāju.
Līdz šim klusējis, ierunājās Sēfers:
— Draugi, lai notiktu, kas notikdams, visu planētu cilvēces varēs ar mums lepoties. Ja cietīsim neveiksmi, gan vēlāk mērķi sasniegs citi. Un tomēr pirmie ceļveži būsim un paliksim mēs.
— Protams! — pavīpsnāja Suiliks. — Tikai pacentīsimies nelīdzināties varonīgajam Osinsi!
— Kas ir šis Osinsi?
— Slavens karavadonis, kas. pirms daudziem gadu tūkstošiem dzīvojis uz EllasVenas. Dziesma par viņu saglabājusies līdz mūsdienām. Nodziedāsim to, Esīna!
Un viņi mums nodziedāja balādi par Osinsi varoņdarbiem. Šim slavenajam karotājam nekad vēl nebija palaimējies cīnīties pret ienaidniekiem. Tie laidās lapās, tiklīdz padzir
dēja viņa vārdu. Reiz Osinsi sastapa vecu vientuļnieku, kurš neko nezināja par slaveno karavadoni, un iztraucēja vecā vīra lūgšanas. Nebūt netaisīdamies bēgt, vientuļnieks apbēra Osinsi nikniem lāstiem. Apjukušais karavadonis nodomāja, ka tas ir kāds nedzirdēts spēkavīrs, ja jau iedrošinās viņu tā lādēt. Osinsi meties bēgt ko kājas nes un neapstādamies skrien vēl šobaltdien.
Pēc šīs ironiskās dziesmiņas mēs atsveicinājāmies un devāmies pie miera. Izlidojām agri nākamajā rītā. Esīna, Beišita un Ilna mūs pavadīja līdz jūras ostai. Pēdējie atvadu vārdi, un metāla durvis aiz mums aizvērās.
Sākumā ceļojums ritēja bez starpgadījumiem. Tā kā ksilla korpuss bija ļoti masīvs, pāreju ahūnā iezīmēja mazliet spēcīgāks grūdiens nekā parasti. Iznirām nolādētajā galaktikā, taču Suiliks nespēja noteikt, cik tālu esam no Sifana, uz kura kopā ar Ilnu pavadīju šausmu pilnu mēnesi. Lidojot pār tuvāko planētu, vērojām, ka to ieņēmuši misliki. Saules sistēmā, kuru gatavojāmies atdzīvināt, šķiet, ietilpa divpadsmit planētas. Sis skaits, protams, bija aptuvens. Tuvojāmies mirušajai saulei.
Sēdēju vadības kabīnē — seallā — blakus Berantonam, Akeijonam un Suilikam. Bez parastajām ierīcēm, ar kurām pa pusei jau pratu rīkoties, kaut gan to darbības principus vēl pilnīgi neizpratu, šeit bija bezgala daudz jaunu speciālu kontroles mehānismu.
— Pēc pāris bazikiem sasniegsim mirušo sauli, — Suiliks teica. — Nebūtu slikti, ja Berantons jau pirms tam parādītu, kas tev darāms.
Devos fiziķim līdzi. «Svinsa» komandā ietilpa piecdesmit cilvēku — divdesmit pieci isi un tikpat daudz sinzu. Ksilla lielāko daļu j aizņēma sfēriska zāle, kuras grīda it kā dalījās divi daļās: iekšējā un ārējā aplī. Pirmajā uz paaugstinājuma stāvēja dīvaina, apmēram trīs metrus augsta, trīsdesmit metru plata, ovāla, plakana ierīce. Tā vēl nebija pilnīgi samontēta, jo blakus uz metāla grīdas atradās detaļas. Starp tām redzēju arī reakciju palēninātāju, kuru man vajadzēs iestādīt. Visapkārt centrālajam aplim, ārējā gredzenā bija novietoti antigravitācijas ģeneratori, kuru radītajā aizsargjoslā darbosimies uz mirušās saules. ,
— Tiklīdz nolaidīsimies, — paskaidroja Berantons, — centrālais aplis reizē ar kilsimu atdalīsies no ksilla. Pirms tam iedarbināsim antigravitācijas ģeneratorus. Mirušās saules gravitācijas spēku līdzsvarošana prasīs tik daudz enerģijas, ka kopš nolaišanās brīža tās mums pietiks tikai pusbazikam. Tātad jārīkojas ļoti ātri. Kad kilsims būs ieslēgts, nekavējoties pacelsimies unpāriesim i ahūnā labi tālu no šīs vietas. Pēc tam atkal iznirsim Visumā, lai novērotu eksperimenta rezultātus. Nāc šurp un noslīpē nepieciešamās kustības — te nav nekā sarežģīta: pacel palēninātāju, ievieto iedobē, pagriez par deviņdesmit grādiem, iebīdi dziļāk un vēlreiz pagriez pretējā virzienā. Tas arī viss. Galvenais — pēc mana signāla ne mirkli nevilcinies! No tevis atkarīgas mūsu dzīvības. Un nu izmēģini! Kilsims nav ieslēgts, tev nekas nedraud.