Šeit kosmosā, tālu no spēcīgajiem gravitācijas centriem, uzdevums nelikās grūts. Vairākas reizes atkārtoju kustības, līdz beidzot varēju visu izdarīt aizvērtām acīm.
— Detaļa drīz kļūs smagāka. Pirms beigsim montēt kilsimu, tu izmēģini vēlreiz.
— Nav vērts, — es iebildu. — Labāk taupīšu spēkus.
Atgriezāmies vadības kabīnē. Lielo planētu orbītas palika aizmugurē, mēs lidojām garām iekšējām planētām. Kad pēdējā no tām izzuda skatienam, Suiliks, iedarbinājis antigravitācijas ģeneratoru, deva trauksmes signālu. Uzvilkām skafandrus un sēdējām seallā. Berantons un Suiliks veica virkni sarežģītu manevru. Nolaisties uz mirušās saules ir nesalīdzināmi grūtāk nekā uz jebkuras citas planētas. Uz mirkli enerģijas patēriņš pārsniedza paredzēto normu. Astronautu sejas sadrūma Bet drīz vien viss atkal ritēja normāli.
Kad līdz mērķim bija palicis apmēram tūkstoš kilometru, enerģijas patēriņš no jauna draudīgi pieauga. Bija steidzīgi jāizlemj, vai turpināt lidojumu, ierobežojot uzturēšanās laiku uz mirušās saules no pus līdz trešdaļai bazīka, vai arī tūlīt pat griezties atpakaļ.
Ksilla vadība un komanda vienprātīgi nolēma nolaisties. Berantons pavēlēja nekavējoties uzsākt kilsima montāžu, stingri ievērojot visus piesardzības noteikumus.
Izņemot Suiliku, kurš ne soli neatkāpās no vadības pults, mēs, pārējie, nokāpām centrālajā zālē, kur klusi dūca antigravitācijas ģeneratori. Ap kilsimu rosījās montāžas brigāde. Kaut arī ksillā bija radīts spēcīgs iekšējais antigravitācijas lauks, pievilkšanas spēks kļuva aizvien jūtamāks, gravimetra rādītājs tuvojās otrajai iedaļai un lēnām nosvērās tai pāri. Mūsu kustības bija smagas un neveiklas. Lai es saglabātu spēkus izšķirīgajam brīdim, Berantons lika man apgulties.
Jutu vieglu grūdienu. Gabaliņu paslīdējis uz priekšu, ksills apstājās. Centrālā platforma lēnām atdalījās. Nu mēs bijām uz mirušās saules. Trīs metrus virs mums gaisā karājās ksills. Prožektoru aukstajā gaismā atklājās drausmīga aina — visapkārt vienīgi sastinguši metāla viļņi un izdedži! Mūsu rīcībā bija trešdaļa bazika vai tieši trīsdesmit elliešu minūtes. Sai laikā uzdevumu vajadzēja paveikt. Savā kaskā dzirdēju Suilika mierīgo balsi, kas skaitīja laiku! « — Divdesmit deviņas minūtes … divdesmit astoņas … divdesmit septiņas ..
Bet kas notiek ar montāžas brigādi? Šķiet, tā vēl nav izkustējusies no vietas! Ar mokām pagriezis galvu, redzēju, ka, sakumpuši smagajos skafandros, viņi tik tikko velk kājas un strādā neciešami lēnām, it kā pa murgiem. Berantons, atbalstījies pret kilsimu, vadīja montāžas darbus.
«Divdesmit piecas minūtes … divdesmit četras … divdesmit trīs ..;
Vairums detaļu vēl bija izmētātas pa metāla grīdu. Ak, kādi nelgas mēs biiām — kā isi, tā sinzi, rbeni un arī es! Ja roboti antigravitācijas laukā nedarbojās, tad gluži parasts ceļamkrāns, kaut vai vienkāršs metāla bloks mūsu uzdevumu būtu atvieglojis! Taču par tik primitīvām ierīcēm šīs pārāk kulturālās būtnes nebija iedomājušās!
«Divdesmit… Deviņpadsmit… Astoņpadsmit …»
Antigravitācijas lauka intensitāte nebija pastāvīga. Tā es lāgiem tiku cieši piespiests sēdeklim, lāgiem uzrauts gaisā, tad atkal iespiests sēdeklī.
«Piecpadsmit… Četrpadsmit… Trīspadsmit …»
Pakāpeniski samontējām detaļu pēc detaļas.
— Uzmanību! Tūlīt būs tava kārta, — uzsauca Berantons. — Sagatavojies!
«Divpadsmit… Vienpadsmit… Desmit …»
— Kad nolaidīšu roku, sāksies tava minūte. Nāc tuvāk!
Piecēlies ar mokām aizvilkos līdz savai detaļai. Tā likās neiedomājami smaga. Nē, šādos apstākļos man mūžam to nepacelt!
«Deviņas*.
Beranton! Es nespēšu! Apturi. .
«Astoņas …»
— Par vēlu! Tava kārta!
Berantons nolaida roku. Izmisīgā apņēmībā
noliecos un satvēru reakcijas palēninātāju. Citas izejas nebija: briesmonis pamodināts, manās rokās vienīgais glābiņš — detaļa, kas dos mums iespēju laikus pāriet ahūnā. Ar skalu nopūtu es pacēlu palēninātāju. Berantons, raudzīdamies manā Zemes pulkstenī, skaitīja sekundes:
— Piecdesmit piecas . ..
Paspēru soli uz priekšu un ieliku palēninātāja galu kilsima dobumā.
— Piecdesmit…
Nē, detaJa bija pārāk smaga! Uz kuru pusi
tā jāpagriež? Pa labi vai pa kreisi? Zem skafandra, aizmiglojot acis, sviedri man lija aumaļām.
— Četrdesmit…
Ko vilcinās tas nelga Suiliks? Viņš taču solījās maksimāli pastiprināt antigravitācijas zonu, kad pienāks mana kārta!
— Trīsdesmit piecas …
Kā salauzta zem milzīgā spiediena montāžas brigāde pamazām izklīda. Ar pārcilvēciskām pūlēm pacēlu detaļas otru galu vajadzīgajā augstumā. Kilsimā jau it kā samanīju Jaunu vēstošas vibrācijas. Ja nu isi ir kļūdījušies? Ja nu kilsims acumirklī eksplodē?
— Trīsdesmit…
Paniskās bailēs pagriezu detaļu, taču uz nepareizo pusi
— Uz pretējo, uz pretējo pusi! — kliedza Berantons. — Divdesmit piecas …
Pēkšņi detaļa kļuva it kā vieglāka. Varēju to brīvi pagriezt un iestādīt dziļāk. Vajadzēja tikai pagriezt vēlreiz. Bet uz kuru pusi? Bez šaubām, uz pretējo. Bet kā biju to griezis pirmoreiz? Pagalam apjucis, nostāvēju dīkā veselu sekundi.
— Divdesmit…
— Nu, tā!
Detaļa viegli, it kā pati no sevis, ieslīdēja īstajā vietā. Berantons instinktīvi pacēla roku, lai noslaucītu sviedrus, kas straumēm lija zem skafandra.
— Desmit… — viņš skaitīja.
— Septiņas! — iesaucās Suiliks. — Uzmanību! Nolaižos. Kāpiet ksillā.
Ksilla kupols mūs nosedza. Pēdējoreiz pametu skatienu uz stingajiem metāla viļņiem, kurus nekad nevienam vairs neredzēt! Cik ātri vien spējām, smagi cilājot kājas, neveikli centāmies rāpties uz ksilla ārējā gredzena. Pametis lejā centrālo platformu ar briesmīgo kilsimu, lidaparāts spēji pacēlās gaisā. Strauji samazinadamies, kilsims izzuda no mūsu redzes loka. Aizvilkušies līdz hermētiskajām durvīm, ielīdām ksillā. Gravitācijas spēks joprojām bija tik milzīgs, ka nejaudājām uzkāpt pa kāpnēm. Nogaidījuši, līdz tas mazliet atslābst, mēs, pagalam saguruši, salauzti, gausi devāmies augšup. Pusceļā smaguma sajūta pēkšņi izzuda, man likās, ka esmu tik viegls kā spalviņa: ksills bija ieniris ahūnā.
Dzirkstele naktī
Cits pēc cita komandas locekļi atgriezās savos posteņos. Es iegāju vadības kabīnē.
— Kur mēs atrodamies? — vaicāju Suilikam.
— Kaut kur kosmosā. Ceru, ka pietiekami tālu, lai būtu drošībā. Nogaidīsim eksploziju.