Šo reidu es nekad neaizmirsīšu. Kaut gan, torpedējot milzīgu sauli, antigravitācijas lauka intensitāte bija maksimāla, mēs tik tikko neaizgājām bojā un tikai pašā pēdējā brīdī paguvām aizlidot. Neuzmanīgi piegājis pārāk tuvu centrālā gredzena malai, kur antigravitācijas spēks bija daudz vājāks, kāds iss nokrita uz mirušās saules, un viņa paša svars to saspieda mūsu acu priekšā. Palīdzēt nebija ne mazākās iespējas.
Gaidot eksploziju, ilgi klejojām Visumā. Visapkārt valdīja necaurredzama tumsa. Pirmā saule bija aizdegta pirms sešiem mēnešiem, bet, tā kā attālums starp abām saulēm bija ļoti liels, gaisma līdz šejienei vēl nebija nonākusi. Kopā ar Esīnu un Ilnu sēdēju Suilika kabīnē. Esīnu māca skumjas: bojā gājušais jauneklis, kura mirstīgās atliekas iznīcinās drausmīgā eksplozija, bija viņas attāls radinieks. AĪēs klusējām. Dežurējošais iss, sēdot pie reģistrācijas pults, kā lūgšanu skaitot, monotoni lasīja mēraparātu rādītājus:
— Sekan, sriik. Tsenan, stiik. Ofati, snik …
Pēkšņi pielēcis kājās, viņš ar skatienu ieurbās kādā skaitītājā.
— Tsenan mislik: sen, tsi, seron, stell, sidon…
Misliku izstarojuma rādītāja bultiņa pārlēca uz piekto iedaļu. īsiem būtu bīstami, ja rādītājs sasniegtu septīto, bet rbeniem —sesto iedaļu! Tātad kaut kur izplatījumā, tālu no visām planētām, klejoja misliki. Tas nozīmēja, ka atkal draud jaunas briesmas.
Taču šoreiz nekas ļauns nenotika, vismaz mums ne. Izstarojuma intensitāte pēc brīža atslāba. Bet nākamajā mirklī mūs apžilbināja spoža gaisma. Kilsims bija eksplodējis īstā brīdī.
Ienirām ahūnā un sasniedzām kaijenu planētu, kur bija apmeties isu galvenais štābs. Kosmodromā mūs sagaidīja Akeijona gigantiskais ksills. Lidlauka otrā malā vīdēja neliela internacionāla pilsētiņa, kur dzīvoja ksillu inženieri un apkalpe. Kaijeni pret mums izturējās draudzīgi, kaut arī diezgan rezervēti.
Gaidījām pārējos eskadras ksillus. Divi no tiem atgriezās, un to komandieri ieradās štābā ar raportu. Viss ritēja normāli. Jau bija iedegtas pavisam piecdesmit saules, bet, salīdzinot ar miljardiem mirušo sauļu nolādētajās galaktikās, tās bija, kā izteicās Beišita, tikai niecīga dzirkstelīte naktī.
Stundas ritēja, satumsa, uz kaijenu planētas iestājās nakts. Pārējie seši ksilli nerādījās, Kamēr nebija pagājis paredzētais laiks, tas mūs sevišķi neuztrauca. Paēduši vakariņas, devāmies pie miera. No rīta kosmodromā joprojām bija tikai četri gigantiskie ksilli. Ap pusdienlaiku no Ellas atlidoja neliels ksills. Tas atveda Aszu. Sarunājoties laiks pagāja nemanot. Kad atkal iestājās nakts, bet neviens no gaidītajiem ksilliem neatgriežas, sākām nopietni bažīties. Vienojāmies, ka Suiliks, Asza un es šonakt paliksim nomodā.
Apmetāmies kaijenu tornī, kur isi priekšpēdējā stāvā bija iekārtojuši novērošanas posteni. Mums virs galvām smagi dunēja kaijenu sargkareivja soļi. Viņš vēroja kaijenu zvaigžņu kuģu reisus. Asza, nosēdies pie uztvērēja, gatavojās uzņemt sakarus ar ksilliem, kad tie tuvosies planētai. Kā radio, tā snesa viļņi klusēja. Ap pusnakti Aszu nomainīja Suiliks. Atlaidies mīkstajā dīvānā, es lēnām grimu snaudā. Telpā bija tumšs, vienīgi zaļās kontrolspuldzes viegli mirgoja.
Negaidot uz ekrāna iznira astotā ksilla kapteiņa Brišana bālā seja. Viņš kaut ko aprauti, neskaidri sauca, tad ekrāns nodzisa.
Miegs man bija kā ar roku atņemts — piecēlos un nostājos Suilikam aizmugurē. Viņš nervozi grozīja uztvērēja slēdžus. Ekrāns egaismojās vēlreiz, bet attēla nebija.
— Suilik, kas noticis? — es jautāju.
— Nezinu. Katrā ziņā — nekas labs.
— Nāciet līdz! — viņu pārtrauca Asza. Uzkāpām augšējā stāvā. Ieraugot mūs, kaijenu sargkareivja izvalbītās acis naidīgi iekvēlojās, bet, tiklīdz viņš pazina Suiliku, laida liesmiņas nodzisa. Pēc Aszas lūguma kaijens, ieslēdzis kosmosa detektoru, kas, tarp citu,bija uzlabots sinzu modelis, taustīja debesis. Šis radaram līdzīgais detektors izmanto snesa viļņus. Uz ekrāna iznira kustīgs plankums, kas ātri tuvojās.
— Astotais ksills, — teica Suiliks. — Tas būs klāt pēc dažārn minūtēm. Iespējams, ka viņi jau ielidojuši atmosfērā.
Mēs atkal nokāpām lejā. Kosmodroma stūros cits pēc cita iedegās spēcīgi prožektori. Spilgtais apgaismojums nebija vajadzīgs mūsu ksillam, bet gan kaijenu kosmosa kuģim, kas atgriezās no starpplanētu reisa. Šis milzīgai olai līdzīgais lidaparāts drīz vien neveikli piezemējās lidlaukā. Tiklīdz tas apstājās, no tumsas iznira astotais ksills. Tas laidās lejup nevis vertikāli, bet gan sāniski piķēja tieši uz zemi. Suiliks nobālis sastinga pie loga.
—Ko Brisans dara? Vai viņš ir jucis? Varbūt iedomājies, ka vada reobu? Nolādētie misliki. Pārāk ātri, visādā ziņā pārāk ātri. «Sih!»
Ar vairāk nekā tūkstoš kilometru lielu ātrumu stundā gigantiskais ksills ietriecās planētas virsmā. Gaisā uzlidoja veseli zemes blāķi, prožektorus aizklāja smagi putekļu vāli. Cauri dzeltenīgajai dūmakai varēja redzēt, kā ksills salecas, krīt, atkal salecas. Beidzot, sasvēries uz sāniem, lidaparāts ripoja uz priekšu kā milzīgs ritenis. Viegli aizķēris Akeijona ksillu un paripojis garām pirmajam un trešajam ksillam, tas ietriecās kaijenu kosmosa kuģī.
Steidzāmies lejā un skrējām uz katastrofas vietu. Putekļu mākonis pamazām izklīda. No trešā ksilla izlēca isi un sinzi. Kad skrējām garām pirmajam ksillam, mums pievienojās Esīna,Ilna un Beišita. Milzīgā ātrumā mums garām pabrauca kaijenu glābšanas komandas mašīnas.
Kosmosa kuģis liesmoja. Tam blakus, atgādinādams pilnīgu drupu kaudzi, ar salauztu, sadragātu apvalku stāvēja mūsu astotais ksills. Izejas lūka kreisajos sānos bija atvērta, bet tajā neviens nerādījās. Ielīdām saārdītajā gaitenī, rāpojām zem iegruvušajiem griestiem, atgrūžot sāņus isu līķus, un beidzot nonācām seallā. Tur vēl mirgoja gaisma, un kaut kur bojātā kosmosa kuģa dziļumā viegli dūca motors. Seallā atradām septiņus vīrus, seši no tiem bija miruši. Vienīgi Brisans vēl elpoja. Pazinis Aszu un Suiliku, viņš nočukstēja:
— Uzmanieties, misliki dodas pretuzbrukumā! — un tūlīt nomira.
Saārdītās iekārtas un bojātās aparatūras vispārējā haosā Suiliks zem kāda soliņa uzgāja ksilla dienasgrāmatu. Mēs izgājām laukā, dodot vietu trešā ksilla komandai, kas rūpīgi pārmeklēja cietušo lidaparātu. Starp līķiem viņi atrada dzīvu krenu meiteni, kam bija lauzti locekļi. Meiteni nekavējoties nogādājām bāzes slimnīcā.
Kaijenu kosmosa kuģis turpināja degt. Nezinu, kādu degvielu kaijeni savās raķetēs lieto, taču tā it viegli eksplodē un izdala milzīgu karstumu. Liesmas pamazām izdevās apslāpēt. Atgriezušies savā novērošanas postenī, nekavējoties sasaucām kara padomi.
Lūk, ko īsumā uzzinājām no ksilla dienasgrāmatas:
Lidojums noritēja normāli. Uz mirušās saules komanda uzstādīja un ieslēdza kilsimu. Pēc tam, pietiekami attālinājies, ksills gaidīja eksploziju, bet tā nenotika. Nogaidījis piecreiz ilgāk, nekā paredzēts, Brisans otrreiz nelaidās lejup, jo pārbaudīt kilsimu nav iespējams. Brīdī, kad viņš pavēlēja pāriet ahūnā, ksillu ielenca misliki. Nekavējoties pret tiem raidītie termiskie stari briesmas atvairīja, taču trīs isi jau bija nopietni cietuši.
Tad ar pārējo biedru piekrišanu Brisans pie|āva nepiedodamu kļūdu. Viņš neatgriezās bāzē, bet gan lidoja uz šīs saules sistēmas pēdējo planētu, kur mudžēt mudžēja misliki. Tur Brisans ievēroja daudz sarežģītākas konstrukcijas torņus nekā tie, kurus bombardējām uz Kalvenolta Septītās planētas. Kilsims joprojām neeksplodēja. Brisans nosprieda, ka misliki droši vien atraduši līdzekli, kas aizkavē tā darbību. Varēja domāt, ka viņi jau ir informēti par šā aparāta iedarbības sekām. Tātad iespējams, ka mislikiem ir kāds ultraātrs sakaru uzturēšanas līdzeklis starp saules sistēmām.