Tad Brisans nolēma doties prom. Attālinājies no planētas, ksills jau gatavojās pāriet ahūnā. Te pēkšņi no kosmosa dzīlēm pār to sāka birt nedzīvi misliki — īsta metāla bloku krusa. Tie ielauza ksilla apvalku, kurš nebija tik izturīgs kā «Ilnai — manam sapnim». Kaut gan puse dzinēju un aparatūras vairs nedarbojās, bojātajam ksillam tomēr izdevās pāriet ahūnā. Pēdējais ieraksts dienasgrāmatā bija šāds:
«Bāze jau redzama. Mēs nolaižamies pārāk ātri.»
Mēs velti gaidījām pārējos ksillus. No sešu ksillu trīssimt komandas locekļiem izglābās tikai viens — krenu meitene Barasa. Viņa vēlāk apstiprināja visu, ko bijām izlasījuši dienasgrāmatā. Kaijeni katastrofā bija zaudējuši deviņdesmit septiņus savējos.
Atgriezāmies atpakaļ uz Ellas. Divus mēnešus Apdzīvoto planētu savienības padome pētīja jauniegūtos materiālus, un galu galā mēs varējām izdarīt zināmus secinājumus. Šoreiz es saku «mēs», tāpēc ka sanāksmē piedalījos kā pilntiesīgs delegāts, protams, nevis kā Zemes, bet gan kā Ellas pārstāvis. Nolēmām, ka turpmāk gigantiskie ksilli jāsūta kosmosā tikai vairāku mazo ksillu pavadībā. Mazie «Ilna — mans sapnis» tipa ksilli iznīcinās misliku pitonus uz planētām, kamēr gigantiskais ksills uz mirušās saules novietos kilsimu. Lai izvairītos no pārāk lieliem zaudējumiem, mazo ksillu komandās jāuzņem vienīgi sinzi vai… Zemes cilvēki!
Epilogs
Mans stāsts tuvojas beigām. Piedalījos vēl divās ekspedīcijās. Viena no tām devās uz to pašu saules sistēmu, kur bija cietis neveiksmi astotais ksills. Šoreiz lielais «Svinss» Suilika vadībā uz mirušās saules novietoja un iedarbināja kilsimu, kamēr simts mazo ksillu tajā pašā laikā ar infraatombumbām uzspridzināja misliku pilonus uz visām šīs sistēmas planētām. Pēdējo operāciju veicu es pats ksillā «Ilna — mans sapnis».
Pēc otrās ekspedīcijas mani izsauca Gudro padome un es saņēmu negaidītu, dīvainu piedāvājumu.
Ievērojot pašreizējo Zemes civilizācijas attīstības līmeni, isiem nav iespējams oficiāli nodibināt ar mums sakarus. Viņi vairākkārt bija mēģinājuši cīnīties par mieru uz dažādam planētam, kur plosās kari, bet paši allaž nonāca kara stāvoklī ar šo planētu cilvēcēm. Tāpēc isiem vajadzēja pieņemt Izņēmuma likumu. Gudrie mums ieteica atgriezties dzimtenē un sameklēt tur brīvprātīgos, kas būtu ar mieru pārcelties uz kādu neapdzīvotu
Sēfantezona planētu deviņu gaismas gadu attālumā no Ellas. Kad uz šis planētas cilvēku skaits būs pietiekami savairojies, mēs varēsim piedalīties kopējā cīņā pret mislikiem. Nav svarīgi, cik ilgs laiks tam būs nepieciešams, jo cīņa turpināsies vēl tūkstošiem gadu.
Kopā ar Ilnu un Suiliku apmeklēju šo planētu. Tā ir lielāka par Zemi, taču starpība nav tik ievērojama, lai gravitācijas spēks būtu sevišķi jūtams. Plēsīgie zvēri vai arī cita veida briesmoņi tur nav sastopami. Augu valsts ir zaļa, tāpat kā pie mums, klimats brīnišķīgs, pie debesīm mirdz divi mēneši, netrūkst okeānu un kalnu. Turklāt isi solījās apgādāt mūs ar visu nepieciešamo. Es piedāvājumu pieņēmu.
Tāpēc tagad, pēc trim gadiem, esmu atkal dzimtenē. Tomēr mājās jūtos kā svešinieks. Man šķiet, ka vairs neesmu tikai Zemes cilvēks. Suilikam laikam būs taisnība — es esmu īstenāks iss nekā viņi paši.
Pirms pusgada kādā naktī ksills mani izsēdināja Manjū klajumā. Nekavējoties devos uz ārzemēm un atgriezos pēc pāris mēnešiem, lai sagaidītu Ilnu, kuru līdzīgā kārtā nogādāja uz Zemi. Ļaudīm saku, ka sievu pārvedu no Somijas. Ārzemju ceļojuma laikā apmeklēju apmēram simt cilvēkus dažādās valstis. Daudzi no tiem ir ar mieru doties man līdzi.
— Pag, — es Klēru pārtraucu, — tu apgalvo, ka neesi bijis mājās trīs gadus, bet sākuma teici, ka izlidoji no šejienes šā gada oktobri!
— Tieši tā. Biju prom no Zemes tikai dažas dienas. Kad paskaidroju Ellas gudrajiem. ka drīkstu nozust no mājām tikai uz kādām divām trim dienām, jo pretējā gadījumā nespēšu uzdevumu sekmīgi izpildīt, viņi ilgi lauzīja galvas, aplēšot manu atpakaļceļojumu. Zināmos apstākļos, lidojot caur ahūnu, iespējams veikt arī ceļojumu Laikā, taču visai šaurās robežās. Tomēr tas prasa milzīgu enerģijas patēriņu. Kā isiem tas izdevās, nesaprotu. Skaidri zinu vienīgi to, ka nodzīvoju uz Ellas trīs gadus un esmu tagad trīsdesmit piecus gadus vecs, kaut gan tev pašreiz ir trīsdesmit divi un tu taču biji mēnesi jaunāks par mani. Pēc mūsu laika tomēr iznāk, ka atstāju Zemi piektajā oktobrī un atgriezos mājās jau astotajā. Starp citu, gudrie tev to paskaidros sīkāk, ja vien būsi ar mieru man sekot.
— Kā? Tu gribi, lai lidoju jums līdzi?
— Kāpēc gan ne? Tu taču esi gluži viens šai pasaulē. Turklāt fiziķim, kurš tik ļoti mīl savu zinātni kā tu …
— Tādā gadījumā man būtu vēl loti daudz jāmācās, — es ar sarūgtinājumu iebildu.
— īsu pushipnotiskās metodes tev ātri palīdzēs visu apgūt. Apdomā labi! Mūsu priekšā atvērsies Visums, bezgalīgās kosmosa tāles!
Klērs apklusa. Klusumu traucēja vienīgi veca sienas pulksteņa vienmērīgie tikšķi. No pārsteiguma biju gluži vai mēms. Klēra fantastiskajam stāstam un vilinošajām perspektīvām vēl lāga nespēju ticēt.
Klērs atkal ierunājās:
— Saproti, man pašam vēl nav īsti skaidrs, kur es biju. Noteikti zinu tikai to, ka Ella un Zeme eksistē vienā un tajā pašā izplatījumā šā vārda visplašākajā nozīmē. Tāpat arī misliki. Un tieši tie apdraud kā isus, tā mūs. Reālu pierādījumu man nav, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs visi dzīvojam vienā Laikā. Neskaitot fotoattēlus, kurus varu tev parādīt kaut vai tūlīt, mans vienīgais pierādījums — Ilna — sēž tavā priekšā: andromēdiete Ilna, kas dzimusi uz Arbora astoņsimt tūkstoš gaismas gadu attālumā no Zemes. Arbors, tāpat kā Zeme, nerunājot, protams, par Suilika jaunatklāto mežonīgo planētu, ir viena no retajām, ko apdzīvo cilvēki ar sarkanām asinīm, būtnes, kuras neietekmē zvaigžņu dzēsēju misļiku izstarojums.
Jā, nudien, pirms sešiem mēnešiem es aizlidoju uz Ellu un mājās atgriezos pēc trim dienām, šajā laikā nodzīvoju uz Ellas trīs gadus, patiesi biju nolādētajās galaktikās, kur cīnījos ar mislikiem, piedalījos mirušo sauju torpedēšanā, apmeklēju Rēsanu, kur iepazinu Apdzīvoto planētu savienības pārstāvjus. Ja nebūtu Ilnas, man pašam liktos, ka viss, ko stāstu, ir ārprātīgā murgi, un es dotos pie psihiatra. Bet rIlna nav tikai par Ilnu. Pavisam piemirsu asrnu, kuru tu nupat manā laboratorijā apbrīnoji, — nemaz neliedzios, tu taču neproti melot. Šo aparātu uz Zemes nekādā ziņā neatstāšu. Bez šaubām, tas atbrīvotu cilvēci no daudzām slimībām. Ar tā palīdzību jau izglābu mūsu drauga Lapeira māsu, kas lēnām mira ar vēzi. Ja asrns nonāktu mūsu politiķu un militāristu rokās, tad tas nekavējoties tiktu pārvērsts visbriesmīgākajā iznīcināšanas ierocī. Diferencēti antibiotiskie stari… Nē, tas pagaidām jāatliek. Mēs nemitīgi vērosim Zemi un, tiklīdz uz tās uzvarēs miers … Ja vien to nepiemeklēs Auras un Zēna liktenis… Tad no Zemes civilizācijas labākajā gadījumā pāri paliks tikai kāda trausla skulptūriņa jauna kosmosa pētnieka namā.
Mirkli klusējis, Klērs iesmējās:
— Interesanti, ko domās mūsu varasvīri, kad atklāsies, ka nozuduši daudzi viņu spējīgākie un drosmīgākie pavalstnieki? Droši vien atkal vainos krievus. Bet arī viņpus tā daudzinātā «dzelzs aizkara» pazudīs cilvēki. Nav taču pamata taupīt Jauno Zemi tikai vienai izredzētai tautai. Pulkstenis rāda jau trešo rīta stundu, laiks doties pie miera. Pārdomā labi manu priekšlikumu.