— Rītvakar man jābūt Parīzē, — es aizbildinājos.
— Nē, taču! Es tevi nesteidzinu. Uzturēšos uz Zemes vēl vairākus mēnešus un vispār laiku pa laikam šurp atgriezīšos. Ak, jā, vēl kāds kuriozs sīkums — savam bijušajam pacientam pārvedu volframa sakausējumu, ko biju aizņēmies. Šim cilvēkam nav ne jausmas, ka Viņa skapī tagad rūpīgi glabājas metāla gabals, kas pagatavots kādā Rēsana laboratorijā.
Tonakt tikai ar mokām iemigu. Septiņos no rīta biju jau augšā. Ēdamistabā mani gaidīja Klērs un viņa sieva. Naktī dzirdētais stāsts dienā likās kā tāls un neticams sapnis. Neviļus pavēros uz Ilnas šauro roku un atcerējos magnetofona lentes — lietišķu pierādījumu, kas tagad atrodas manā ceļa somā.
Steidzīgi paēdu brokastis. Kad atvadoties paspiedu Klēram roku, Ilna kaut ko pasacīja viņam svešā, melodiskā valodā un sniedza man nelielu sainīti.
— To viņa dāvā tavai nākamajai sievai, gadījumā, ja tu atteiktos braukt mums līdzi, — paskaidroja Klērs. — Tā ir Arbora velte Zemei. Kad izlemsi, atraksti.
— Norunāts! — es piekritu. — Jo tas tomēr nāca tik pēkšņi. Man vēl vismaz pāris reizes jānoklausās tavs stāsts.
Es aizbraucu. Pēc dažiem kilometriem apturēju mašīnu un atraisīju sainīti. Tajā atradu balta metāla gredzenu ar brīnišķīgu gaišzila dimanta galviņu sešstūrainas zvaigznītes veidā.
Nākamajā rītā ierados savā laboratorijā, un dzīve atkal sāka ritēt parastajās sliedēs. Ik vakarus ieslēdzu magnetofonu, līdz drīz vien iemācījos Klēra stāstu pilnīgi no galvas. Ierakstīju to šajā burtnīcā. Gredzenu parādīju kādam slavenam juvelierim. Šaubīties nevarēja — juvelieris nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis, ka būtu zvaigžņveida dimanti. Pats gredzens bija no platīna.
Izdarīju lielu aplamību: iedevu izlasīt savu burtnīcu glītajai neitronu fizikas speciālistei Irēnai M… Pēc pāris dienām to atdevusi atpakaļ, viņa man ieteica atmest fiziku un nodoties fantastisku romānu sacerēšanai.
— Bet ja nu tā ir patiesība? Vai jūs būtu ar mieru doties turp? — es vaicāju.
— Kāpēc gan ne? — Irēna atbildēja. Tad ļāvu viņai noklausīties ierakstu magnetofona lentē un parādīju gredzenu.
Beidzot esmu izlēmis! Braukšu! Nosūtīju Klēram vēstuli. Lūkošu pierunāt Irēnu doties man līdzi.
Sis dīvainais manuskripts atrasts F. Borī kunga istabā zem dīvāna. Lasītājiem jau zināms, ka jaunais, spējīgais fiziķis ar spožām nākotnes izredzēm — Borī kungs — nozuda reizē ar savu Centrālās atomeksperimcntu laboratorijas kolēģi Irēnu Masona jaunkundzi. Ievācām izziņas par manuskriptā minēto doktoru Klēru no Dordoņas. Arī viņš nozudis ap to pašu laiku. Dažus mēnešus pirms tam doktors Klērs atgriezies no ārzemēm un pārvedis jaunu, skaistu sievu, ko apprecējis svešumā. Jāpiebilst, ka vienlaikus nozudusi arī Klēra vecā auklīte Madlēna. Kā liecina vārtsardze, vakarā pirms nozušanas Borī kungu apciemojis slaids tumšmatis un neparasti skaista blondīne.
Mīklaino notikumu sarežģī vēl kāds apstāklis: kaut gan oficiālie informācijas avoti ievēro lielu diskrētību, atklājies, ka gandrīz šajā pašā laikā tiklab Eiropā, kā Amerikā bez vēsts pazuduši vairāki simti cilvēku, lielākoties jauni vīrieši un sievietes, visi bez izņēmuma intelektuāli, ļoti spējīgi ļaudis — zinātnieki, mākslinieki, studenti, virsnieki, kvalificēti strādnieki, daži no tiem pat kopā ar savām ģimenēm.
Mums izdevās noskaidrot, ka viņus visus neilgi pirms pazušanas apmeklējis slaiks tumšmatis un ļoti daiļa, jauna gaišmate.
SATURS
Priekšvārds……………………………………………….. 7
Pirmā daļa. Atnācēji……………………………………. 11
Prologs…………………………………………… 13
Doktora Klēra stāsts…………………………….. 25
Lidojums bezgalībā……………………………… 47
Otrā daļa. Fantastiskā pasaule………………………….. 63
Uz Ellas………………………………………….. 65
Apdzīvoto planētu savienība …. 79
Misliks ………………………………………… 104
Svešas pasaules dziesma………………………. 119
Trešā daļa. Uz spēli likts Visums . . . . 135
Andromēdiete Ilna……………………………… 137
Kalvenolts dziest………………………………. 162
Nav cerību atgriezties………………………….. 179
Ceturtā daļa. Tumsas valstībā………………………… 199
Nolādētā galaktika……………………………… 201
Misliku gūstā………………………………….. 219
Mirušo sauļu torpedētāji………………………. 237
Dzirkstele naktī………………………………… 264
Epilogs ………………………………………… 277
Fransiss Karsaks ATNĀCĒJI NO NEKURIENES
Redaktore S. Cepurniece. Māksi, redaktors O. Krutojs. Tehn. redaktore II. Pope. Korektore A. Āva. Nodota salikšanai 1969. g. 28. aprīli. Parakstīta iespiešanai 1969. g. 12. septembri. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70 x 9032. 9 fiz. iespiedi.; 10,53 uzsk. iespiedi.; 9,47 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks Maksā 49 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva iela 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīga, Gorkija ielā 6. Pašūt. Nr. 1154. A(Fr)