Выбрать главу

Aass deva kaut kādu rīkojumu.

—  Nu viņi ir pietiekami tālu, — viņš man paskaidroja, — mēs startējam.

Nemanīju ne mazākā trokšņa, ne vibrāci­jas, un dīvainākais, ka nemaz nejutu arī pa­ātrinājumu. Zeme strauji .attālinājās. Mirkli pavīdēja Manjū klajums ar ksilla nolauzta­jiem krūmiem. Un tad mēs bijām jau ga­balā.

—   Uz austrumiem no šejienes ir vēl kāda līdzena vieta, — es teicu. — Jūs varētu mani tur izsēdināt.

Kad nu bija jāšķiras uz visiem laikiem, es iedegos nepārvaramā ziņkārē, man gribējās sekot isiem, un mani pārņēma dusmas, ka muļķīga apstākļu sagadīšanās liedz iepazīt tuvāk šīs svešās būtnes. Lejā jau iezīmējās cits meža klajums, ne tik plašs kā Manjū, taču pietiekami liels, lai nolaistos. Milzīgā ātrumā mēs tuvojāmies zemei.

Neviļus pametu acis uz augšējo ekrānu. Pa kreisi no mums debesīs strauji auga trīs

melni punkti, veidojot ciešu trīsstūri. Acu mirklī aptvēru, ko tas nozīmē: no Perigē lid­lauka šurp devās trīs jauna tipa reaktīvie iznīcinātāji, kuru ātrums pārsniedz 2000 km stundā.

— Uzmanību, briesmas! — piemirsis, ka isi mūsu valodu nesaprot, es skaļi iesaucos.

Reizē ar mani iznīcinātājus pamanīja arī Aass. Viņš lika pārtraukt nolaišanos, un mēs atkal sākām celties augstāk. Iznīcinātāji ne­atkāpās. Viens no tiem pašāvās tik tuvu ga­rām, ka es tajā skaidri saskatīju pat pilota galvu cepurē ar sejas aizsargu.

Suiliks pie vadības pults drudžaini raus­tīja sviras. Iznīcinātāji pakāpeniski attālinā­jās un kā sīki, tumši punkti palika aizmu­gurē, slīdot aizvien zemāk un zemāk, līdz pilnīgi izgaisa no mūsu acīm. Ar katru nā­kamo mirkli apvārsnis paplašinājās, nu Zemi varēja aptvert ar vienu pašu skatienu. Debe­sis kļuva tumši zilas, tad violetas, beidzot melnas, un gaišā dienas laikā tajās sāka mirdzēt zvaigznes. Sapratu, ka atrodamies ārpus Zemes atmosfēras.

Pēc nepilnas pusstundas, kopš uzsākām lidojumu, mūsu planēta vairs bija redzama tikai kā liela, zaļgana, baltsvītrota bumba. Es biju pirmais cilvēks, kam palaimējās iz­rauties no Zemes pievilkšanas spēka varas.

Kamēr manā klātbūtnē notika «kara pa­domes» apspriede, kosmosa kuģis nekustīgi karājās izplatījumā. īsi diskutēja par no­laišanos, neko neslēpjot. Gluži otrādi —

Esīna centās mani iepazīstināt ar visiem sva­rīgākajiem sīkumiem. Pēc Aasa domām, va­jadzēja nogaidīt nakti un mani izsēdināt uz Zemes, bet Suiliks ieteica ņemt mani līdz uz Ellu. Viņu atbalstīja Esīna un vēl daži citi isi. Viņi balstījās uz to, ka, pirmkārt, es esot vistālākās viņiem zināmās cilvēku apdzīvotās planētas pārstāvis, otrkārt, — likums, kas aizliedz nodibināt sakarus ar pasaulēm, kur pastāv kari, attiecoties vienīgi uz viņu galak­tiku, bet ārpus tās neesot spēkā. Turklāt Sui­liks piebilda, ka Zemes cilvēcei vēl neesot ne jausmas par «ahūna ceļu» un tāpēc mēs Ellu apdraudēt nevarot. Bet mani nogādāt atpakaļ uz Zemi varēšot katrā laikā. Vai drīkstot noniecināt jebkādu iespējamo palī­dzību tādā brīdī, kad misliki atrodoties tikai miljona gaismas gadu attālumā un apdrau­dot viņu planētu? Vai tik nopietnā brīdī drīk­stot ignorēt cilvēci, kuras dzīslās ritot sar­kanās asinis? Pēdējos vārdus Suiliks īpaši uzsvēra.

Aass pavērās manī, un es uztvēru viņa do­mas:

— Ja tev nav iebildumu, brauc mums līdz uz Ellu, tikai ar vienu noteikumu — ja mūsu uzturs būs tev piemērots, jo ceļš ir garš. Nāc, palūko mūsu ēdienus! Ja gremošanas trau­cējumu nebūs, lidosim kopā uz mūsu pla­nētu. Gan jau vēlāk tevi nogādāsim mājās.

Tā es nobaudīju pirmo kosmosa maltīti, kurai sekoja vēl" daudzas citas. Visu šo laiku «lidojošais šķīvis» vai, kā turpmāk to dēvēšu, — ksills nekustīgi karājās izplatī­jumā apmēram divdesmit piecu tūkstošu kilo­metru attālumā no Zemes.

Izņemot svinību gadījumus, isi vienmēr ēd stāvot. Brokastis ieturējām tajā pašā kabīnē, kur bijām sapulcējušies. Mums pasniedza ļoti gardu, rožainu želeju ar biskvītiem, kas, šķiet, bija gatavoti no kviešu miltiem un aro­mātiska, nektāram līdzīga šķidruma. Trauki un karotes bija darināti no brīnišķas zilga­nas, caurspīdīgas vielas. Par tās absolūto izturību man radās izdevība. pārliecināties, izmetot no rokām šķīvi. Es ātri apmierināju ēstgribu, manīdams, ka par laimi nekādi gre­mošanas traucējumi nerodas.

Pēcpusdienu pavadīju, vērojot Zemi, savu Zemi, kuru biju nolēmis pamest, lai dotos nezināmās tālēs. Pēc vakariņām, kad nobau­dīju līdzīgus ēdienus, man tika ierādīta zema gulta. Par spīti uzbudinājumam nogurums ņēma virsroku, un es ātri iemigu.

Kad pamodos, telpā neviena nebija. Aiz sienas viegli dūca motori. Piecēlos un, iedams ārā, durvīs sastapu Aasu.

— Nāku tevi modināt, — uztvēru viņa do­mas. — Jūs, Zemes iedzīvotāji, pārāk ilgi guļat.

Viņš ieveda mani laboratorijā.

Pirms turpinu savu stāstu, domāju, ka ne­būs lieki tevi iepazīstināt ar ksilla iekārto­jumu. Ksillus būvē pēc viena parauga. Tie ir diskveida, diametrs — no piecpadsmit līdz simts piecdesmit metriem, biezums centrā — no diviem līdz astoņpadsmit metriem. Vidēja lieluma ksillam, kādā lidojām mēs, diametrs sasniedz trīsdesmit, biezums centrā — trīsar­pus metrus. Galvenā vadības pults iekārtota ksilla vidū sešstūrainā zalē, kur katra siena ir apmēram piecus metrus gara. Ap šo zāli grupējas sešas gandrīz tikpat lielas telpas: guļamkabīnes, laboratorija, mašīntelpas (tā­das pavisam mēdz būt trīs) utt. Pie šīm tel­pām, kas visas virzienā no centra uz diska malām kļūst arvien zemākas, savukārt pie­kļaujas dažādas produktu, akumulatoru, gaisa rezervuāru u. c. noliktavas.

Šāda tipa ksilla komandā parasti ir div­padsmit locekļu. Deviņi dzīvi palikušie isi, neskaitot Aasu, mūs gaidīja laboratorijā. Visu ksilla komandu vēl nebiju redzējis. Tur bija pieci vīrieši un četras sievietes. Sastopo­ties ar svešas rases cilvēkiem, parasti tos ir grūti atšķirt citu no cita, bet šoreiz man tam­līdzīgas grūtības neradās. Slaidākais no vi­ņiem bija Aass, kas par dažiem centimetriem pat bija garāks nekā es. Pārējie bija daudz mazāki. Nevienas sievietes augums nesasnie­dza simt sešdesmit centimetru. Bez Aasa, Suilika un Esīnas es pazinu vēl divus isus.

Aass mani stādīja priekšā saviem biedriem, iepazīstinādams ar katru atsevišķi, gandrīz kā augstākās sabiedrības salonā. Cik varēju noprast, Aass bija fiziķis — «dabas spēku pētnieks», kā viņš pats sevi dēvēja, turklāt viņš arī vadīja šo ekspedīciju. Ksilla stūrma­nis un kapteinis bija Suiliks. Divi komandas locekli, ja tā var teikt, pildīja «matroža pie­nākumus», vēl divi citi bija planētu pētnieki, bet es klusībā tos dēvēju par astronomiem. Ekspedīcijas ārsts, kā jau minēju, gāja bojā pēkšņās piespiedu nolaišanās laikā. Astrono­mijas speciālistu bija nošāvis amerikāņu pi­lots. Divas isu sievietes bija botāniķes, vie­na — psiholoģe, bet Esīna nodarbojās ar salīdzinamo antropoloģiju.

Isi gribēja zināt, kāda ir bijusi mana no­darbošanās uz Zemes. Paskaidroju, ka ag­rāk studēju medicīnu, bet pēdējā laikā tieši dzīvi. Šāda atbilde viņus acīmredzot pilnīgi apmierināja.

Sākās dzīvas debates. Isi neuzskatīja par vajadzīgu man tās pārtulkot. Kad pārējie iz­klīda, laboratorijā palika Aass, Suiliks un es. Apsēdinājis mani krēslā, Aass pavēstīja: