Выбрать главу

— Nolēmām tevi aizvest uz mūsu planētu. Nevaicā, cik tālu tā atrodas no Zemes. Es to nezinu, un drīz tu sapratīsi, kāpēc. Mūsu planētas atrodas vienā un tajā pašā Visumā šā vārda plašākajā nozīmē, citādi mēs ne­būtu varējuši jūs sasniegt. Tūlīt uzņemsim kursu atpakaļ. Kad nokļūsim uz Ellas, gud­rie izlems tavu likteni. Ļaunākajā gadījumā sūtīsim tevi atpakaļ.

Kosmosu mēs pētām vēl tikai divsimt četr­desmit emisu (viens emiss atbilst divarpus Zemes gadiem). Esam iepazinuši simtiem planētu, kuras apdzīvo mums vairāk vai ma­zāk līdzīgas būtnes, taču ar tādu planētu, kur cilvēkiem dzīslās rit*. sarkanas asinis, sastopamies pirmoreiz. Tu būsi mums intere­sants pētījumu objekts, un tālab, pārkāpjot Ellas likumus, gribam ņemt tevi līdz. Tagad, pietiekami attālinājušies no Zemes, mēs va­rēsim pāriet ahūnā. Lūdzu, nebīsties ne no kā un neaizskar šeit nevienu ierīci. Spriežot pēc lidaparāta, kas mums uzbruka, jūs vēl lietojat ķīmiskos dzinējus. Tā ka mūsu dzi­nēja darbības princips tev tikpat nebūs sa­protams.

—   Pie mums netrūkst arī cita veida dzi­nēju, — es iebildu. — Bet kā lai tulko vārdu «ahūns»?

—   Ahūns aptver pasaules telpu ārpus tās, atdalot to no antipasaulēm. Tajā nav di­stanču, nav arī laika. Un tieši tādēļ es ne­varu tev pateikt, cik tālu Zeme atrodas no Ellas, kaut gan, pēc mūsu pieņēmuma, šis attālums pārsniedz miljonu gaismas gadu.

—  Bet Suiliks nupat apgalvoja, ka Zeme ir vistālākā no jums pazīstamajām planētām.

Aass sašķobīja lūpas, kā vēlāk uzzināju, tā bija apmulsuma pazīme.

—   Kā lai tev paskaidroju? Atklāti sakot, arī mēs, isi, vēl visu lāga neizprotam, taču izmantojam to savā labā. Redzi — laiks un telpa ir savstarpēji saistīti. Vai tas tev zi­nāms?

—   Protams. Nevisai sen to atklāja kāds ģeniāls fiziķis.

—  Tātad telpa un laiks, Visums, peld ahū­nā. Ja telpa ir pati sevī norobežota, tad laiks ir bezgalīgi neierobežots: pagātne nekad neat­griežas. Ahūnā, kur nav telpas, nekas nevar eksistēt. Tāpēc mēs nodalām nelielu daļiņu pasaules telpas, kas aptver ksillu, un, kopā ar to ienirstot ahūnā, ja tā drīkst izteikties, nonākam blakus Lielajam Visumam. Nesavienojoties ar to, mēs it kā dreifējam, ahūnā. Pēc zināma laika, manevrējot pretējā vir­zienā, mēs atkal iznirsim mūsu Visuma laikā un telpā un, kā pieredze rāda, nonāksim kādā punktā dažu miljonu kilometru attālumā no mūsu planētas. Patlaban, atgriežoties uz Ellu, mēs ienirsim ahūnā pie mūsu telpas un laika ārējās malas. Turpretī, lai nokļūtu pie jums, mēs ienirām tās iekšpusē. Iespējams, ka, pārvietojoties neskaitāmus miljardus kilo­metru pasaules telpā, mēs veicām tikpat garu ceļojumu laikā, kaut gan droši apgalvot to nevaru, jo ahūna fizikālās īpašības līdz šim pētījām maz. Kas zina, varbūt attiecībā pret jums mēs, isi, nemaz vēl neeksistējam, vai arī otrādi — esam iznīkuši jau pirms mil­jons gadiem, kaut gan tas šķiet neticami: miljona gadu laikā misliki par spīti attālu­mam būtu sasnieguši arī jūs. Lai arī kā tas viss būtu, jūs mūs uzskatāt par atnācējiem no nekurienes, kur nav ne laika, ne telpas, un tieši tādi paši jūs liekaties arī mums. Un tomēr mēs visi eksistējam vienā laikā un telpā, tikai pagaidām nav iespējams noteikt, kāds attālums šķir mūsu planētas un cik ilgs laiks nepieciešams, lai to pārvarētu, turklāt tad jāienirst ahūnā, kur nav ne laika, ne tel­pas. Tu mani saproti?

—   Atklāti sakot, ne visai. Kā tagad šeit derētu kāds no mūsu fiziķiem!

—   Mūs visvairāk apdraud antipasaules, kas ieskauj mūsu Visumu. Teorētiski pierā­dīts, ka ap katru pozitīvo pasauli riņķo divas negatīvās, un otrādi. Antipasauļu matērija ir pretēja mūsējai, tās atomkodoli ir negatīvā lādiņa nesēji. Pārāk attālinoties no sava Vi­suma, mēs riskētu nonākt kādā antipasaulē — tādā gadījumā mūsu matērija anihilētos, viss izgaistu drausmīgā eksplozijā. Jādomā, ka tā tas sākumā arī notika ar dažiem ksilliem, kas nozuda bez pēdām. Taču tagad mēs jau protam daudz pareizāk pāriet ahūnā. Šo ma­nevru tūdaļ izpildīšu es pats. Nāc, paska­ties, kā to dara.

Mēs iegājām centrālajā zālē un devāmies pie aparātu pults. Noliecies pār to, Suiliks rūpīgi regulēja kādu mehānismu. Aass no­rādīja man uz sēdekli un piekodināja:

—   Lai notiek, kas notikdams, — klusē!

Viņi abi ar Suiliku ķērās pie garlaicīgas

ierīču pārbaudes, kas atgādināja Zemes pi­lotu kontrolsasaukšanos. Pēc katras atbildes Suiliks iedarbināja kādu motoru, pagrieza kloķi vai nospieda sviru. Kad darbs bija pa­beigts, Aass pievērsās man un, atņirdzis asos zobus grimasē, kas isiem nozīmē smaidu, iesaucās:

—  Ahēš!

Apmēram sekundes desmit nekas neno­tika. Es gaidīju ar aizturētu elpu. Pēkšņi ksills spēji sasvērās uz priekšu, es stingri pieķēros pie sēdekļa roku balstiem, lai ne­nogāztos uz grīdas. Arvien skaļāks kļuva dī­vainais troksnis, kurā svilpieni mijās ar rū­koņu. Tad pēkšņi viss norima. Atkal iestājās pilnīgs klusums, un ksills atguva līdzsvara stāvokli. Aass piecēlās kājās:

— Tagad būs jānogaida simt vienu baziku.

Lūdzu paskaidrot vārda «baziks» nozīmi. Uzzināju, ka baziks isiem ir laika vienība. Tas atbilst vienai mūsu stundai, vienpadsmit minūtēm un deviņpadsmit sekundēm.

Pie šā simt vienu baziku garā laika posma sīkumos nepakavēšos. Dzīve ksillā ritēja vien­muļi, gandrīz kā zemūdenē, kas nekustīgi gul jūras dibenā. Jebkādi manevri bija lieki. Vadības kabīnē dežurēja tikai viens iss, pā­rējie kavēja laiku, spēlējot kādu spēli, kas nedaudz atgādināja šahu, lasot uz elastīga, izturīga «papīra» tumšziliem burtiem iespies­tas biezas grāmatas vai arī sarunājoties. Kad lūkoju uzņemt ar viņiem domu sakarus, ma­nīju, ka neviens cits, izņemot Aasu, Suiliku un Esīnu, man neatbild. Nelikdamies trau­cēties, visi tikai smaidīja.

Aass pa lielākai daļai nozuda savā labo­ratorijā. Toties Suiliks un Esīna izturējās pret mani ļoti laipni, daudz jautāja par Zemi, par mūsu dzīvi un cilvēces vēsturi, taču, kad es savukārt lūkoju ko uzzināt par dzīvi uz Ellas, viņi veikli izvairījās no atbil­dēm, atliekot tuvākus paskaidrojumus uz citu reizi. Un tomēr es šajās būtnēs saskatīju daudz kopīga ar sevi, isi man likās pat tu­vāki par dažiem Zemes cilvēkiem.

Beidzot, apnicis bez gala stāstīt isiem par Zemes dzīvi, neko no viņiem neizdibinot par Ellu, es, uzmeklējis Aasu, izteicu savu neap­mierinātību. Ilgi manī noskatījies, Aass sa­cīja:

—   Viņi tā rīkojas pēc manas pavēles. Ja gudrie tevi atstās uz Ellas, gan pagūsi iz­pētīt visu, ko vien gribēsi. Pagaidām tu ne­drīksti zināt pārāk daudz.

—   Vai jūs pieļaujat, ka mani sūtīs atpa­kaļ? Nesaprotu, kādā veidā es varu apdrau­dēt jūsu planētu?

Spēji aprāvies, es nobālēju. Briesmas pa­tiesi draudēja! Un ne jau viņiem vien! Arī man, it īpaši man! Kā es, mediķis, neiedomā­jos to ātrāk! Mikrobi! Es sevī nesu miljar­diem slimības dīgļu! Ja mans organisms, ko aizsargā pakāpeniski izveidojusies dabiskā imunitāte, uz tiem nereaģē, tad isiem mikrobi var būt nāvīgi! Bet isi savukārt droši vien ir īpašu, man kaitīgu sīkbūtņu nesēji!

Šausmās un izmisumā vai prātu zaudē­dams, es šīs domas tūlīt pārraidīju Aasam. Viņš tikai pasmaidīja.

—   Ar šo problēmu mēs nodarbojamies jau sen, kopš isi, pametuši savu dzimtā Oriabora ElluVenu, pārcēlās uz Jaltara planētu ElluTanu. Svešu mikrobu tevī vairs nav. Kamēr tu pirmajā lidojuma naktī gulēji, mēs tevi apstarojām ar asrnu.

—   Ko tas nozīmē?

—  Ja viss būs labi, gan jau vēlāk uzzināsi, Noņēmām tev mazliet asiņu, lai atjaunotu imunitāti, kad pienāks laiks atgriezties mājās. Atrodoties uz svešām planētām, mēs isi pārdienas visu ksilla komandu apstarojam ar asrnu. Darīsim, ko varēsim, lai uz Ellas tevi pasargātu no mūsu mikrobiem. Ja tas nebūs tik vienkārši, ari tu ik pārdienas apstaj rosies. Starp citu, ja runājam par tavām asi­nīm, — vai visām dzīvajām būtnēm uz jūsu planētas asinīs ir tik daudz dzelzs?