Nīls Geimens
Amerikāņu dievi
PIRMĀ DAĻA Ēnas
.
PIRMĀ NODAĻA
Mūsu valsts robežas, ser? Nu, ser, ziemeļos robežojamies ar Polārzvaigzni, austrumos ar rītausmu, dienvidos ar ekvinokcijas gaitu, bet rietumos ar pastardienu.
AmerikAņu Džo Millera joku grAmata
Ēna jau trīs gadus sēdēja cietumā. Viņš bija gana plecīgs un izskatījās gana draudīgs, lai viņa galvenā problēma būtu laika nosišana. Ēna uzturēja sevi formā, apguva trikus ar monētām un domāja par to, cik ļoti mīl savu sievu.
Pats labākais cietumā pēc Ēnas domām, varbūt pat vienīgais ieguvums bija atvieglojuma izjūta. Proti, tu esi kritis tik zemu, ka tālāk vairs nav, kur krist. Nav jābaidās, ka tevi notvers, jo esi jau ietupināts. Viņš cietumā nemodās ar baiļu sviedriem klāts, nebaidījās, ko atnesīs rītdiena, jo vakardiena to jau bija atnesusi.
Ēna nolēma, ka nav nozīmes tam, vai esi notiesāts pēc nopelniem vai netaisnīgi. No pieredzes viņš zināja, ka cietumā visi ir par kaut ko sarūgtināti: priekšniecība allaž kaut ko pārprata, piešuva tev, ko nemaz nebiji darījis, grūti bija tai iztapt. Galvenais bija tas, ka viņi tevi ir savākuši.
Pie šāda secinājuma Ēna nonāca jau pirmajās dienās, kad viss, sākot ar cietuma slengu un beidzot ar nebaudāmo ēdienu, bija jaunums. Tomēr, par spīti izmisumam un visaptverošajām ieslodzījuma šausmām, viņš atviegloti uzelpoja.
Kā varēdams, Ēna valdīja mēli. Apmēram otrā gada vidū viņš par savu teoriju ieminējās kameras biedram Lokijam Melkulim.
Lokijs, krāpnieks no Minesotas, savilka rētainās lūpas smaidā.
- Nūja, viņš atsaucās, tik tiešām! Ja tev ir piespriests nāvessods, tas pat ir labāk. Tad nāk prātā jociņi par čaļiem ar kaklu cilpā, kuri sper pa gaisu savas tupeles, jo draugi taču mūždien solījuši, ka šie mirs ar tupelēm kājās.
- Vai tas būtu joks? Ēna pajautāja.
-Kā tad, sasodīts! Karātavu humors. Labākais, kas vien var būt.
- Kad šajā štatā pēdējo reizi kādu pakāra? Ēna painteresējās.
- Piķis un zēvele, kā lai es to zinu?
Gaiši rudos matus Melkulis bija nodzinis tik īsus, ka bija redzamas galvaskausa šuvju līnijas.
- Klausies, ko tev saku. Tikko še beidza kārt, viss sāka iet uz galu. Nekādu karātavu joku. Nekādu karātavu darījumu.
Ēna noskurinājās. Nāvessodā nebija nekā romantiska.
Pēc Ēnas domām, ja vien neesi notiesāts uz nāvi, cietums labākajā gadījumā ir pagaidu patvērums no dzīves divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, dzīve ielavās pat cietumā. Vienmēr var krist vēl zemāk. Dzīve iet savu gaitu, pat ja tā ir dzīve zem mikroskopa lupas vai dzīve sprostā. Otrkārt, ja tu vienkārši tur nosit laiku, reiz viņiem būs jālaiž tevi laukā.
Sākumā lielā pasaule šķita neiedomājami tālu. Vēlāk tuneļa galā parādījās cerības stariņš, un, ja cietumā pēkšņi gadījās kādi sūdi, kā notika bieži, Ēna domās atkārtoja: Arī tas reiz paies. Kādu dienu atvērsies burvju vārti un viņš pa tiem izies. Ik nodzīvoto dienu Ēna nosvītroja savā Ziemeļamerikas dziedātājputnu kalendārā: ķurķa bodītē varēja nopirkt vienīgi tādus. Saule norietēja, un viņš to neredzēja, saule uzausa, un ari tas gāja secen. Ēna mācījās trikus ar monētām no grāmatas, kuru atrada cietuma bibliotēkas pamestajā telpā. Vingrinājās, sastādīja prātā sarakstus ar darbiem, kas gaida brīvībā.
Ar laiku Ēnas saraksti kļuva īsāki. Pēc diviem gadiem tie saruka līdz trim punktiem.
Pirmkārt, būtu jānovannojas. Kārtīgi, nesteidzīgi jāizmērcējas putu vannā. Varbūt jāpalasa avīze, varbūt ne. Reizēm šķita, ka derētu, citreiz ne.
Otrkārt, pamatīgi jānorīvējas ar dvieli, jāuzvelk peldmētelis. Varbūt čības. Doma par čībām bija tīkama. Varētu uzpīpēt, bet viņš jau nesmēķēja. Pēc tam jāpaceļ uz rokām sieva (Kucēn, viņa iespiegsies tēlotās šausmās un neviltotā priekā, ko tu dari?). Jāaiznes viņa uz gultu un jāaizver aiz sevis durvis. Ja sagribēsies ēst, jāpasūta pica.
Treškārt, kad viņi ar Loru izies no guļamistabas, varbūt pēc pāris dienām, jādzīvo klusāk par klusu un līdz mūža galam jāturas pa gabalu no nepatikšanām.
- Un tad tu būsi laimīgs? prasīja Lokijs Melkulis.
Todien abi strādāja cietuma darbnīcā, montēja putnu baro-
tavas tas bija mazliet interesantāk nekā štancēt mašīnu numurus.
- Nesauc cilvēku par laimīgu, atbildēja Ēna, kamēr viņš dzīvs.
- Hērodots, norūca Lokijs. Paklau, tu taču mācies!
- Kas tas par Hērodotu, velns parāvis? sarunā iejaucās Leduscilvēks, kas spieda kopā barotavas sienas un padeva tālāk Ēnam, kurš tās cieši sastiprināja un saskrūvēja.
- Miris grieķis, paskaidroja Ēna.
- Mana pēdējā draudzene bija grieķiete, izmeta Leduscilvēks, viņas ģimene ēda beidzamos mēslus. Jūs neticēsiet. Lapās ievīstītus rīsus un tamlīdzīgi. Tādus, lūk, draņķus!
Leduscilvēka augums un siluets atgādināja kokakolas automātu; viņam bija zilas acis un blondi, teju balti mati.
Savulaik viņš ne pa jokam bija iekaustījis čali, kas pieļāva kļūdu grābstījās ap viņa meiteni bārā, kurā viņa strādāja par dejotāju, bet Leduscilvēks par ārā sviedēju. Čaļa draugi izsauca policiju, kas Leduscilvēku aizturēja, pārbaudīja dokumentus un atklāja, ka viņš pirms astoņpadsmit mēnešiem aizlaidies no brīvā nometinājuma.
- Kas tad man atlika? Leduscilvēks rūgti prasīja, atklādams Ēnam savu bēdu stāstu. Teicu šim, ka tā ir mana meitene. Vai tad varēju ļaut, lai viņš mani tā pazemo? Vai tad varēju? Šis ap viņu gramstījās!
- Pasaki to kādam citam, Ēna pielika sarunai punktu. Viņš jau sen bija sapratis, ka cietumā katrs atsēž savu laiku un atbild tikai par sevi.
Neizlec. Kas tev daļas gar citiem?
Pirms vairākiem mēnešiem Melkulis bija iedevis viņam apbružātu Hērodota vēsturi mīkstos vākos.
- Nemaz nav garlaicīgi. Foršs gabals, viņš sacīja, kad Ēna aizbildinājās, ka vispār nelasa grāmatas. Izņem cauri, un tad pats teiksi, ka forša.
Ēna novaikstljās, tomēr sāka lasīt. Beigās nācās atzīt, ka pret savu gribu ir uzķēries uz āķa.
- Grieķi, nicīgi izmeta Leduscilvēks. Un tas, ko par viņiem stāsta, nav patiesība. Piedāvāju draudzenei anālo seksu, bet šī man gandrīz acis izskrāpēja.
Tad Melkuli nezin kāpēc pārcēla kaut kur citur. Hērodota grāmatu viņš atstāja Ēnam. Tajā starp lapām bija paslēpti pieci centi. Monētas cietumā skaitījās kontrabanda: tās var uzasināt pret akmeni un kaujoties sagriezt otram seju. Bet Ēna negribēja ieročus, viņam tikai vajadzēja nodarbināt rokas.
Ēna nebija māņticīgs. Viņš neticēja nekam, ko nevarēja saskatīt savām acīm, taču pēdējās nedēļās jauta virs cietuma slīgstam nelaimi. Tāpat kā dažas dienas pirms laupīšanas. Kuņģis aiz bailēm rāvās čokurā, un, lai kā viņš centās sev iestāstīt, ka tās ir tikai bailes no atgriešanās lielajā pasaulē, šis izjūtas neatkāpās. Viņu bija sagrābusi panika, spēcīgāka nekā parasti, kaut ari cietumā baiļu slieksnis ir visai augsts. Tikai tā tur var izdzīvot. Ēna kļuva vēl mazrunīgāks, vēl vairāk uzkavējās ēnās. Viņš attapās, ka uzmanīgi vēro sargu un citu ieslodzīto žestus, mēģinot uztvert nelaimes pavedienu. Ēna nešaubījās, ka tāda notiks.
Mēnesi pirms atbrīvošanas Ēna sēdēja dzestrā kabinetā iepretim maza auguma vīrelim, kam uz pieres rēgojās liela dzimumzīme portvīna krāsā. Abus šķīra tikai rakstāmgalds. Vīrietim priekšā bija nolikta Ēnas lieta, rokā viņš turēja lodīšu pildspalvu ar pretīgi apgrauztu galu.