Trešdiena mierinādams pacēla delnas augšup.
- Pēdējās muļķības, Svīnij. Domā, ko runā!
Uzmetis viņam niknu skatienu, Svīnij s ar dzērājiem raksturīgu nopietnību turpināja:
- Tu esi nolīdzis gļēvuli. Kā tev šķiet, ko šis darīs, ja es tev uzbrukšu?
- Man vienreiz pietiek, Trešdiena teica Ēnam, ķeries pie darba!
Ēna piecēlās un ar skatienu nomērīja Trakā Svīnija augumu: nez cik garš viņš varētu būt?
- Tu mums traucē, tu esi galīgā ķitē. Manuprāt, tev laiks iet mājās!
Svīnija sejā lēni atplauka smaids.
- Nu beidzot. Mazais vaukšķis ir gatavs cīnīties. Uzmanību visiem! viņš uzsauca apkārtējiem. Kāds tūlīt dabūs pēc nopelniem.
- Sākam, viņš sacīja, atvēzēdams pret Ēnu lielo dūri.
Ēna atsprāga atpakaļ, un uzbrucēja dūre ķēra viņu zem
labās acs. Pašķīda dzirksteles, iesāpējās vaigs.
Un tā sākās kautiņš.
Svīnijs plosījās bez jēgas un taktikas, priecādamies par cīniņu un vicinādams smagās dūres, gan trāpīdams, gan pūdelēdams.
Ēna aizstāvējās, uzmanīgi atsizdams uzbrukumu vai ari vairīdamies. Visu bāra viesu uzmanība bija pievērsta kautiņam.
Izbrīvējot vietu kaušļiem, tika atvilkti galdi, kas protestēdami čīkstēja. Ēnam neatlaidīgi sekoja Trešdienas skatiens, Trešdienas saltais smīns. Tā acīmredzot bija pārbaude, bet kāda?
Cietumā Ēna bija piedzīvojis divu veidu kautiņus: plātīšanās cīņas, lai ikdienā tevi liktu mierā kad galvenais bija izrādīties un palielīties ar spēku, un personiskos, īstos kautiņus, kas bija ātri, skarbi un nekaunīgi, tie vienmēr notika dažu sekunžu laikā.
- Paklau, Svīnij, Ēna aizelsies sauca, par ko mēs īsti kaujamies?
- Prieka pēc, Svīnijs atbildēja, jau būdams skaidrā, vismaz ne tik manāmi iereibis. Urā, nolādētā prieka dēļ. Vai tad nejūti dzīslās ielīstam līksmi kā bērzu sulas pavasara dienā?
Svīnija lūpas asiņoja. Tāpat kā Ēnas pirksta locītava.
- Kur tu izrāvi tās monētas? Ēna prasīja.
Strauji meties atpakaļ, viņš sviedās sāņus, saņemdams sitienu plecā, kas bija mērķēts sejā.
- Es jau pirmīt tev teicu, Svīnijs ņurdēja. Bet neviens jau nav aklāks… au!… Labs sitiens! Par to, kas negrib dzirdēt!
Ēna metās ar dūrēm virsū Svīnijam, atspiezdams pretinieku pret galdu, un tukšās glāzes un pelnu trauki šķindēdami nolidoja uz grīdas. Tobrīd viņš mierīgi varēja svinēt uzvaru.
Ēna uzmeta skatienu Trešdienām, kurš pamāja, un tad paraudzījās lejup uz Trako Svīniju.
- Beiguši? viņš noprasīja.
Bridi padomājis, Trakais Svīnijs pamāja. Atlaidis pretinieku, Ēna pāris soļu atkāpās. Svīnijs elsdams uzrausās stāvus.
- Nekā nebija, velns ar ārā! viņš auroja. Kamēr neteikšu, ka beidzam, nebeigsim!
Pasmīnējis Trakais Svlnijis nāca virsū Ēnam kā mākonis. Bet tad viņam uz nokrituša ledus gabaliņa paslīdēja kāja un smīns pārvērtās neslēptās izbailēs. Zaudējis pamatu zem kājām. Trakais Svinijs nogāzās zemē uz muguras, pakausim dobji nobūkšķot pret grīdu.
Ēna piespieda ceļgalu pretiniekam pie krūtīm.
- Jautāju otrreiz: vai esam beiguši cīniņu? viņš prasīja.
- Var jau arī beigt, Svīnijs, pacēlis galvu no grīdas, atbildēja, cīņas prieks manī noplūdis kā puiškana čurās baseinā tveicīgā dienā.
Izspļāvis no mutes asinis, viņš aizvēra acis un sāka vareni, majestātiski krākt.
Kāds uzsita Ēnam pa plecu. Trešdiena ielika viņam rokā alus pudeli.
Alus bija gardāks par medaļu.
Ēna pamodās, ne pārāk ērti izstiepies sedana aizmugures sēdeklī. Rīta saule žilbināja, galva sāpēja. Neveikli uzslējies sēdus, viņš berzēja acis.
Trešdiena sēdēja pie stūres, dungodams zem deguna. Glāzes turētājā stāvēja papīra trauciņš ar kafiju. Viņi brauca pa starpštatu maģistrāli. Pasažiera sēdeklis bija tukšs.
- Kā jūties šajā jaukajā rītā? nepagriezis galvu, Trešdiena apjautājās.
- Kur palika mana mašīna? Ēna prasīja. Es to biju noīrējis.
- Trakais Svīnijs aizvedīs, kur vajag. Tas tika iekļauts darījumā, kuru vakar noslēdzāt pēc kautiņa.
- Darījumā?
- Darījumā pēc kautiņa.
- Pēc kautiņa? Pielicis roku pie sejas, Ēna paberzēja vaigu un sāpēs saviebās. Jā, kautiņš nebija nosapņots. Viņš atcerējās garo rudbārdi un pūļa uzmundrinošo klaigāšanu un atzinības pilnos izsaucienus. Un kurš uzvarēja?
- Pat to neatceries? Trešdiena uzjautrināts iesmējās.
- Kaut ko, kā pa miglu. Prātā uzpeldēja vakardienas sarunu fragmenti, uzdzenot neomulību.
Ēnas prātā sarosījās nepatīkamās atmiņas par vakaru bārā.
- Tev ir vēl kafija?
Parakņājies zem blakussēdekļa, lielais virs izvilka neatvērtu ūdens pudeli.
- Ņem! Droši vien tevi baigi kaltē. Šobrīd tas būs labāk par kafiju. Nākamajā uzpildes stacijā pieturēsim, tur varēsi paēst. Ari mazliet savedisi sevi kārtībā. Tagad tu izskaties pēc tāda, ko āzis atvazājis.
- Kaķis, Ēna izlaboja.
- Āzis, atkārtoja Trešdiena. Dižmanīgs, smirdīgs āzis ar retiem zobiem!
Atskrūvējis korķi, Ēna dzēra ūdeni. Žaketes kabatā kaut kas smagi nošķindēja. Iebāzis roku, viņš izvilka smagu, tumši dzeltenu monētu pusdolāra lielumā.
Monēta bija nedaudz lipīga. Ēna paslēpa to labajā plaukstā (klasisko triku plaukstā), tad lika monētai parādīties starp vidējo pirkstu un zeltnesi. Apaļā zelta ripa nokļuva tvērienā starp īkšķi un mazo pirkstiņu tā, ka skatītājam no aizmugures monēta kļuva neredzama, tad līgani pārslidināja to pāri rokas vidējiem pirkstiem, un monēta nemanāmi nonāca uz delnas pamatnes. Pārķēris monētu ar kreiso roku, viņš ieslidināja to kabatā.
- Ko, pie velna, es vakar dzēru? Ēna lādējās. Nu viņš slīka vakardienas atmiņu gūzmā, taču tām trūka asuma un loģiska izskaidrojuma, tomēr Ēna vairs nešaubījās, ka notikumi bija īsti.
Trešdiena pamanīja ceļa norādi, kas vēstīja par pagriezienu uz benzīna uzpildes staciju, un sparīgāk piespieda gāzes pedāli. Tu neatceries?
-Nē.
- Tu dzēri medaļu, Trešdiena paskaidroja, savelkot lūpas platā smaidā.
Medaļu.
Jā.
Ena iegrima dziļāk sēdekli un, kāri veldzējot slāpes no ūdens pudeles, kavējās vakardienas atmiņās. Lielāko daļu viņš
atminējās. Bet kaut kas bija zudis.
* * *
Uzpildes stacijā Ēna nopirka ceļojumu komplektu, kurā bija skuveklis, bārdas krēma tūbiņa, ķemme un vienreizlietojamā zobu birste ar pastas tūbiņu. Iegājis vīriešu tualetē, viņš aplūkoja sevi spoguli.
Zem acs rēgojās zilums, kas, aptaustot ar pirkstu, neganti sāpēja, ari apakšlūpa bija uztūkuši.
Mati bija sapinkojušies, un Ēna izskatījās tā, it kā pusi nakts būtu pavadījis kautiņā un otru pusi nogulējis uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa ar visām drēbēm mugurā. Fonā džinkstēja mūzika: pagāja bridis, un viņš to pazina Bītlu "Fool on the Hill".
Nomazgājis seju ar šķidrajām ziepēm, Ēna noskuvās un iztīrīja zobus. Pēc tam, samitrinājis matus, atsukāja tos atpakaļ. Noskalojis no sejas pēdējās ziepju un zobu pastas atliekas, Ēna cieši ieskatījās spogulī: tīrs un noskuvies, bet vēl aizvien sarkanām un pietūkušām acīm. Vecāks nekā jebkad agrāk.
Interesanti, ko teiktu Lora, ieraudzījusi viņu tagad, un tad Ēna apķērās, ka Lora vairs nekad neko neteiks. Sejas muskuļi spogulī notrīsēja, bet tikai īsu mirkli.
Ēna izgāja laukā.