- Bet klau, Trešdiena taču gāja uz sarunām pamiera laikā. -Jā-
- Un tagad mēs grasāmies saņemt viņa līķi ari pamiera laikā.
-Jā-
- Zinādami, ka viņi vēlas mani nogalināt un novākt no ceļa?
- Viņi labprāt nogalinātu mūs visus, misters Nansijs atbildēja.
- Vienu gan es nesaprotu: kāpēc mēs domājam, ka šoreiz viņi būs godīgi, ja pret Trešdienu bija neģēlīgi?
- Tāpēc jau mēs, Černobogs skaidroja, pārspīlēti uzsvērdams katru vārdu, it kā sarunātos ar kurlu, nepieskaitāmu ārzemnieku bērnu, satiksimies centrā. Vai… viņš sarauca pieri, kā to sauc? Pretējs svētam?
- Zaimi? Ēna nedomādams izmeta.
-Nē, Černobogs purināja galvu. Es biju domājis tā: kad kāda vieta nav tik svēta kā cita. Negatīvi svēta. Vieta, kurā nedrīkst celt templi, uz kuru neviens nenāk un no kuras cenšas ātrāk tikt projām, bet dievi tajā ierodas tikai piespiedu kārtā.
- Nezinu gan, Ēna atbildēja. Manuprāt, tāda vārda nemaz nav.
- Visai Amerikai tas mazliet piemīt, Černobogs turpināja, tāpēc jau neesam te vēlami. Bet centrā ir vissliktāk. Tikpat kā mīnu laukā. Katrs solis jāsper pārāk piesardzīgi, lai tik nelauztu pamieru.
Viņi jau bija pie busiņa, un Černobogs papliķēja Ēnam pa augšdelmu.
- Bet tu neuztraucies, viņš drūmā pārliecībā mierināja,
neviens cits tevi nenogalinās. Neviens cits, izņemot mani.
* * *
Amerikas centru Ēna atrada tajā pašā vakarā jau pirms tumsas uzkalnā, uz ziemeļrietumiem no Libānas. Apbraukuši nelielu, paugurainu parku, viņi devās garām mazajai mobilajai kapelai un akmens piemineklim, un, kad Ēna ieraudzīja izdaudzināto piecdesmito gadu vienstāva moteli, viņa sirds gandrīz vai apstājās. Moteļa priekšā stāvēja melns HumVee, tikpat kā džips greizā spogulī saplacināts, nejēdzīgs un neglīts kā bruņumašīna. Visi logi ēkā bija tumši.
Nolikuši busiņu pie moteļa, viņi lukturu gaismā ieraudzīja no mājas iznākam vīrieti šofera apģērbā un cepurē. Ieraudzījis atbraucējus, vīrietis pieklājīgi pielika roku pie cepures, iesēdās HumVee un aizbrauca.
- Liels vāģis, sīks pimpis, misters Nansijs sacīja.
- Kā jums šķiet, vai te būs gultas? Ēna ierunājās. Jau dienām ilgi neesmu gulējis gultā. Taču izskatās, ka motelis gaida demolētājus.
- Motelis ir Teksasas mednieku īpašums, misters Nansijs zināja teikt. Saimnieki parādās reizi gadā. Velns viņu zina, ko šie te medi. Taču tikai viņu dēļ motelis vēl nav sagrauts.
Visi trīs izkāpa no busiņa. Moteļa priekšā jau gaidīja kāda sieviete, ko Ēna nepazina. Viņai bija nevainojami kopta seja un matu sakārtojums. Sieviete Ēnam atgādināja tās televīzijas diktores, kuras viņš bija redzējis rīta raidījumos un kuras smaidīgas sēdēja studijā, kas īsti neatgādināja dzīvojamo istabu.
-Jauki, ka atbraucāt, viņa sacīja, -jūs noteikti esat Černobogs, esmu daudz pārjums dzirdējusi, bet jūsAnansi, mūžīgais šķelmis, vai ne? Vecais nebēdnis. Bet jūs, jūs noteikti esat Ēna. Nu gan likāt visiem paskraidīt, vai ne? Paņēmusi viņa plaukstu, sieviete to stingri paspieda un tieši ieskatījās viņam acīs.
- Mans vārds ir Medija. Priecājos jūs satikt. Ceru, ka šovakar nokārtosim darījumu iespējami patīkamāk.
Atvērās parādes durvis.
- Vai zini, Toto, teica resnītis, kuru Ēna pēdējo reizi bija redzējis limuzīnā, man ir tāda sajūta, ka vairs neesam Kanzasā.
- Esam gan, misters Nansijs apstrīdēja, visu dienu to vien darījām kā braucām cauri štatam. Līdzenums pēc līdzenuma, velns lai parauj!
- Te nav nedz gaismas, nedz strāvas, nedz karstā ūdens, resnītis sūrojās. Negribu jūs apvainot, bet karstais ūdens jums noderētu. Smirdat tā, it kā nedēļu nebūtu izkāpuši no busiņa.
- Labāk jau par to nerunāt, sieviete centās nogludināt asumus. Mēs visi esam draugi. Iesim iekšā! Ierādīšu jums istabas. Mēs esam apmetušies pirmajās četrās. Jūsu draugs nelaiķis ir piektajā. Visas pārējās, sākot ar sesto numuru, ir tukšas, varat izvēlēties. Diemžēl šī nav "Četru gadalaiku" viesnīca bet kurš tad var ar viņiem sacensties?
Sieviete atvēra durvis uz moteļa vestibilu. Uzvēdīja pelējuma, mitruma, putekļu un trūdu smaka.
Vestibilā tikpat kā tumsā sēdēja vīrietis.
- Būsiet izsalkuši, vai ne? viņš pajautāja.
- Es allaž esmu ar mieru kaut ko ieēst, misters Nansijs atsaucās.
- Aizsūtījām šoferi ar maisu pēc hamburgeriem, svešais sacīja. Drīz būs klāt!
Pēc tam viņš pacēla skatienu. Bija pārāk tumšs, lai izšķirtu sejas, tomēr viņš sacīja:
- A, milzis. Ēna, vai ne? Tas pakaļa, kas nogalināja Mežu un Akmeni?
- Nē, Ēna izmeta, tas bija kāds cits. Un es zinu, kas tu
Viņš zināja. Viņš bija viesojies šī vīra galvā.
- Tu esi Pilsēta. Vai jau esi pārgulējis ar Meža atraitni? Misters Pilsēta nogāzās no krēsla. Filmā tas būtu smieklīgi, bet dzīvē tikai neveikli. Ātri piecēlies, viņš nāca uz Ēnas pusi.
- Nesāc neko tādu, ko nevarēsi pabeigt! skatīdamies viņā no augšas, Ēna brīdināja.
Misters Nansijs uzlika roku uz Ēnas augšdelma.
- Pamiers, neaizmirsti! Mēs atrodamies centrā.
Misters Pilsēta novērsās un, atspiedies pret leti, paņēma trīs atslēgas.
-Jūsu istabas ir gaiteņa galā, viņš sacīja, te būs. Atdevis atslēgas misteram Nansijam, viņš devās projām pa tumšo gaiteni. Moteļa durvis atvērās un brīdi vēlāk aizcirtās.
Misters Nansijs pasniedza vienu atslēgu Ēnam, otru Černobogam.
- Vai mums mašīnā gadījumā nav kabatas baterijas? Ēna pajautāja.
- Nē, misters Nansijs atbildēja. Bet tā jau ir tikai tumsa. No tās tev nav jābaidās.
- Mani nebiedē tumsa, bet cilvēki tumsā.
- Tumsa ir laba, Čemobogs ierunājās.
Šķita, ka viņš redz tikpat labi kā dienā, iedams pa priekšu neapgaismotajā gaitenī un bez taustīšanās likdams atslēgas durvju slēdzenēs.
- Es ņemšu desmito, Čemobogs paziņoja. Medija. Kaut ko esmu par viņu dzirdējis. Vai nav tā, kas nogalināja savus bērnus?
- Cita sieviete, misters Nansijs atbildēja. Daba tā pati. Misters Nansijs iekārtojās astotajā istabā, Ēna iepretim -
devītajā. Istabā smirdēja pēc mitruma, putekļiem un pamestības. Tumsā Ēna ieraudzīja gultu ar matraci, bet bez palagiem. Pa logu krita vārga mijkrēšļa gaismiņa. Apsēdies uz matrača,
viņš noāva kurpes un izstiepās visā garumā. Pēdējās dienās pārāk ilgi bija sēdēts pie stūres.
Varbūt Ēna iemiga.
* * *
Viņš gāja.
Auksts vējš raustīja apģērbu. Vējā virpuļoja un dejoja sīkas sniegpārsliņas, ne lielākas par kristāla puteklīšiem.
Visapkārt bija kaili koki, kā jau ziemā. Gan pa labi, gan pa kreisi slējās augsti kalni. Bija vēla ziemas pēcpusdiena: debesīm un sniegam piemita vienāda purpura atblāzma. Kaut kur priekšā šādā gaismā attālumu nevarēja noteikt locījās nemierīgas, dzelteni oranžas ugunskura liesmas.
Viņam pa priekšu sniegā naigi soļoja pelēks vilks.
Ēna apstājās. Arī vilks sastinga un pagriezies gaidīja. Viena acs viņam spīdēja dzelteni zaļa. Noskurinājies Ēna turpināja iet uz uguns pusi, bet vilks viegli rikšoja pa priekšu.
Birztalas vidū dega milzīgs ugunskurs. Visapkārt bija vismaz simts koku, tie bija iestādīti divās rindās. Kokos karājās silueti. Alejas galā bija koka ēka, kas atgādināja apgāztu laivu, no vienas vietas klātu ar grebtām koka sejām pūķu, grifu, troļļu un mežakuiļu kas dejoja raustīgajās ugunskura liesmās.