Ugunskurs cēlās tik augstu, ka Ēnam bija bail iet tuvāk. Bet vilks jau meta loku ap dzirksteļojošām liesmām.
Tad no ugunskura otras puses iznāca nevis vilks, bet cilvēks, atbalstījies uz garas kūjas.
- Tu esi Upsālā Zviedrijā, atskanēja pazīstama, čērkstoša balss. Apmēram tūkstošgadu senā pagātnē.
- Trešdiena? Ēna noprasīja.
Vīrs, kurš varēja būt Trešdiena, tik runāja tālāk, nelikdamies par viņu ne zinis.
- Sākumā ik gadu, bet vēlāk, kad visus piemeklēja slinkuma puve, katru devīto gadu te tika likti ziedojumi. Deviņkārtīgi ziedojumi.
Deviņas dienas pēc kārtas birztalas kokos pakāra deviņus dažādus dzīvniekus. Viens no šiem dzīvniekiem vienmēr bija cilvēks.
Uzgriezis ugunskuram muguru, vīrs devās uz koku pusi, un Ēna viņam sekoja. Pienākot tuvāk, jau varēja izšķirt siluetu kājas, acis, mēles un galvas. Ēna pašūpoja galvu. Vērsis, pakārts aiz kakla kokā, bija tumši drūma aina, taču arī tik nereāla, ka gandrīz vai šķita jocīga. Viņš pagāja garām pakārtam briedim, vilku sunim, brūnam lācim, bēram zirgam ar baltām krēpēm, mazliet lielākam par poniju. Suns vēl bija dzīvs un ik pēc pāris sekundēm krampjaini noraustījās un klusi smilkstēja, šūpodamies virvē.
Vīrs, kuram Ēna sekoja, pacēla garo kūju, kas īstenībā bija šķēps, un ietrieca sunim vēderā, pāršķeldams to pušu. Sniegā izvēlās kūpošas dzīvnieka iekšas.
- Šo nāvi es veltu Odinam, viņš lietišķi sacīja un tad pievērsās Ēnam.
- Simbolisks žests, taču žesti nozīmē visu. Viena suņa nāve simbolizē visu suņu nāvi. Suni man atdeva deviņi vīri, kas pārstāvēja visus cilvēkus, visas asinis, visus spēkus. Taču ar to nepietika. Vienudien asinis vairs neplūda. Lūk, cik tālu var nonākt, ja zaudēta ticība. Asinīm jāplūst nepārtraukti.
- Es redzēju, kā tu nomiri, Ēna teica.
- Dievu pasaulē, vīrs atbildēja (tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka tas ir Trešdiena, jo neviens cits tik skarbi un klaji ciniski nepriecātos par saviem vārdiem), nāve nav galvenais. Galvenais ir iespēja atdzimt. Kad plūst asinis…
Viņš pamāja uz kokos pakārtajiem dzīvniekiem un cilvēkiem.
Grūti bija pateikt, kas šausmināja vairāk: mirušie cilvēki vai dzīvnieki. Cilvēki vismaz bija zinājuši, kas ar viņiem notiks. Gaisā virmoja spēcīga alkohola smaka, acīmredzot ceļā uz karātavām nelaimīgajiem ļāva apreibināties, bet dzīvniekus pakāra un ļāva mocīties šausmās. Cilvēku sejas bija pavisam jaunas, nevienam nebija vairāk par divdesmit gadiem.
- Bet kas esmu es? Ēna gribēja zināt.
- Tu esi diversija, vīrs atteica. Tu biji iespēja. Tu visai šai lietai piešķīri ticamības elpu, vienam man būtu bijis grūti to īstenot. Bet ari tagad abi esam gana saistīti ar šo lietu, lai būtu gatavi mirt. Vai ne?
- Kas esi tu?Ēna atkal prasīja.
- Smagākais jau ir izdzīvot, vīrs runāja savu.
Ēna ar šausmām atklāja, ka ugunskurā deg kauli: liesmās rēgojās ribas, galvaskausi ar liesmojošām acīm, metot gaisā zaļas, dzeltenas un zilas dzirksteles, sprakšķot, sprēgājot un izstarojot karstumu.
- Trīs dienas kokā, trīs pazemē un trīs, meklējot ceļu atpakaļ.
Ugunskurs sprēgāja un liesmoja tik žilbinoši, ka Ēna vairs
nespēja tajā skatīties. Nodūris galvu, viņš lūkojās tumsā zem kokiem.
Vairs nebija uguns, vairs nebija sniega. Vairs nebija koku,
nebija pakārtu ķermeņu, nebija asiņaina šķēpa.
* * *
Pie durvīm atkal klauvēja, un caur logu jau ieplūda mēnesgaisma. Ēna uzrāvās pussēdus.
- Vakariņas galdā, atskanēja Medijas balss.
Uzvilcis zābakus, viņš izgāja gaitenī. Kāds bija sarūpējis sveces, un vestibilā spīdēja vārga, dzeltena gaismiņa. Ēna ieraudzīja HumVee šoferi ar kartona paplāti un papīra turzu rokās. Viņam mugurā bija garš, melns mētelis, galvā šofera naģene.
- Atvainojiet, ka aizkavējos, viņš aizsmakušā balsī teica. Paņēmu visiem vienādi: pāris burgeru, lielos frī, lielās kokakolas, ābolu pīrāgu. Pats ēdīšu mašīnā.
Nolicis paplāti uz letes, viņš aizgāja. Vestibilā sāka smaržot pēc ātrajām uzkodām. Ēna atvēra papīra maisu un izdalīja visiem ēdamo, salvetes un kečupa paciņas.
Maltīte ritēja klusumā, sveču gaismā, vaskam sprēgājot.
Notvēris mistera Pilsētas glūnigo skatienu, Ēna pagriezās ar visu krēslu, lai sēdētu ar muguru pret sienu. Medija ēda hamburgeru, turēdama pie lūpām salveti, lai nebirtu drupatas.
- Ak, lieliski. Burgeri jau gandrīz auksti, resnītis kurnēja.
Uz deguna viņam arī tagad bija saulesbrilles, un Ēna domāja, ka tumsā tas ir muļķīgi un lieki.
- Neņemiet ļaunā, misters Pilsēta atvainojās, Čalim vajadzēja mērot tālu ceļu, tuvākais Makdonalds ir Nebraskā.
Beigās visi apēda gan padzisušos hamburgerus, gan aukstos frī. Resnītis iekodās ābolu pīrāgā, un pildījums notecēja viņam gar zodu. Tas bija negaidīti karsts.
- Ai! viņš iebrēcās, slaucīdams ar plaukstu pildījumu un beigās aplaizīdams pirkstus. Karsts pēc velna! Cepējus, nolādēts, vajadzētu iesūdzēt tiesā.
Ēnam niezēja dūres. Gribējās resnajam gāzt pa purnu, lai atmaksātu par spīdzināšanu limuzīnā pēc Loras bērēm, tomēr viņš savaldījās.
-Vai mēs nevaram vienkārši paņemt Trešdienas līķi un tūlīt braukt projām? Ēna prasīja.
- Pusnaktī, vienā balsī atsaucās misters Nansijs un resnītis.
- Šādiem pasākumiem ir savi noteikumi, Černobogs piebilda. Visam ir savi noteikumi.
- Jā, Ēna norūca, tikai neviens nesaka, kas tie par noteikumiem. Runājat un runājat par sasodītajiem noteikumiem, bet es pat nezinu, kādu spēlīti jūs spēlējat.
-Tas ir tāpat kā mainīt ielas numuru, Medija mundri atsaucās. Visam savs laiks.
- Manuprāt, viss ir pēdējais mēsls. Bet, ja jau cilvēki grib likumus, mana aģentūra ir apmierināta, un visi ir laimīgi, Pilsēta paziņoja un iestrēba kokakolu.
- Tieši pusnaktī. Paņemsiet līķi un brauksiet projām. Dūdojam kā draņķa miera baloži, bet tad pamāsim ardievas un atkal nīdēsim jūs kā žurkas, kas jūs tiešām esat.
- Klau, resnītis uzrunāja Ēnu, es kaut ko atcerējos. Es taču liku tev pateikt bosam, ka viņš ir vēsture. Vai pateici?
- Pateicu, Ēna pamāja, varbūt gribi zināt, ko viņš atbildēja? Ja gadās tikties, pasaki tam sīkajam perdelim, ka šodienas nākotne ir rītdienas pagātne.
Trešdiena nekad neko tamlīdzīgu nebija teicis, bet Ēna šo atziņu pavēstīja gluži kā ar Trešdienas muti. Te jau bija salasījušies klišeju mīļotāji. Resnīša melnajās saulesbrillēs atspoguļojās sveču liesmas, tikpat kā acis, kas tagad viņā skatījās.
- Šī vieta ir baigais ūķis. Elektrības nav, zonas nav. Gribu teikt: kad tev jābūt zonā, tu nonāc gluži vai akmens laikmetā, resnītis sūrojās.
Pabeidzis ar salmiņu sūkt kokakolu, viņš nolika glāzi uz galda un devās projām pa gaiteni.
Ēna sameta viņa atstātos atkritumus papīra maisā.
-Jāiet aplūkot Amerikas centru, viņš paziņoja un izgāja naktī.
Misters Nansijs sekoja. Abi gāja pa mazo parku, klusēdami līdz pat akmens piemineklim. Vējš viļņiem brāzās gan no vienas, gan no otras puses.
- Nu un ko tagad? Ēna painteresējās.
Tumšajās debesīs karājās bāls pusmēness.
- Tagad, Nansijs atbildēja, tev jāiet atpakaļ uz savu istabu. Neaizmirsti aizslēgt durvis! Pamēģini iemigt. Pusnaktī viņi mums atdos Trešdienu, un tad tiksim projām no šitās nolādētās vietas. Centrā neviens nevar justies stabili.