- Nu ja tu tā saki.
Misters Nansijs ievilka dūmu.
- Tam nemaz nevajadzēja notikt, viņš teica. Nekad. Mūsu suga, mēs esam…
Misters Nansijs pamāja ar cigarillu, it kā meklēdams īsto vārdu, un paspēra soli uz priekšu.
- …ekskluzīvi. Nesabiedriski. Pat es. Pat Bakhs. Ar retiem izņēmumiem. Mēs esam savrupnieki, turamies savos bariņos. Ar citiem saspēlēties mums grūti. Mums patīk, ka mūs dievina, ciena un pielūdz. Man jau ari patīk, ja par mani runā, cildina manu gudrību. Zinu, ka tas nav labi, bet, kāds esmu, tāds esmu. Mums gribas būt lieliem. Šajos drūmajos laikos esam mazi. Rodas jauni dievi, tie krīt un atkal ceļas. Bet šajā zemē dievus ilgi nepacieš. Brahma rada, Višnu saglabā, Šiva iznīcina, un zeme ir tīra, lai Brahma atkal var ķerties pie darba.
- Ko tu gribi teikt? Ēna nesaprata. Ka cīņa ir galā? Noliekam ieročus?
Misters Nansijs iespurdzās.
- Vai tu traks? Viņi taču nogalināja Trešdienu. Nogalināja un plātās ar to. Izplata vēsti. Rāda televīzijā pa visiem kanāliem, lai visi, kam acis, redz. Nē, Ēna! Kauja tikai sākas.
Noliecies pie akmens pieminekļa pakājes, misters Nansijs nospieda pret zemi cigarillu un turpat arī to atstāja gandrīz vai kā ziedojumu.
- Tu kādreiz daudz jokoji, Ēna turpināja. Tagad vairs ne.
- Šādos laikos jokot negribas. Trešdiena miris. Vai neiesim iekšā?
- Drīz.
Misters Nansijs pagriezās uz moteli.
Pieskāries ar roku piemineklim, Ēna pārlaida pirkstus pār vēso vara plāksni un devās uz mazo, balto baznīcu. Pārkāpis pār tās slieksni, viņš iegāja tumsā. Apsēdies uz tuvākā sola, viņš aizvēra acis, nokāra galvu un sāka domāt par Loru, Trešdienu un to, kā ir būt dzīvam.
Aiz muguras atskanēja klikšķis, pret zemi nošvīkstēja kurpes. Ēna piecēlās un pagriezās. Kāds stāvēja pie baznīcas durvīm: tumšs siluets iepretim zvaigžņotām debesīm. Mēnesnīcā nozibsnīja metāls.
- Vai mani nošausi? Ēna noprasīja.
- Augstā debess, gribētu gan, atskanēja mistera Pilsētas balss. Tas tikai pašaizsardzībai. Tātad tu šeit lūdz? Vai tiešām viņi tev iestāstījuši, ka ir dievi? Viņi nav nekādi dievi.
- Nelūdzu, Ēna atbildēja. Es tikai domāju.
- Manuprāt, Pilsēta turpināja, viņi taču ir mutanti, evolūcijas eksperiments. Mazliet hipnozes, mazliet triku, un cilvēku var piespiest noticēt jebkam. Nekā īpaša. Un viss. Galu galā viņi nomirst tāpat kā jebkurš cilvēks.
- Viņi nekad nav bijuši nemirstīgi, Ēna atbildēja un piecēlās, likdams Pilsētām soli atkāpties.
Viņš izgāja no baznīciņas. Pilsēta turējās pa gabalu.
- Paklau, Ēnam pēkšņi ienāca prātā, varbūt zini, kas ir Luīze Bruksa?
- Tava draudzene, vai?
- Nē. Filmzvaigzne, dzīvojusi tepat netālu uz dienvidiem.
Misters Pilsēta brīdi padomāja.
- Varbūt mainīja vārdu un pārvērtās Lizā Teilorē, Šāronā Stounā vai kādā citā? viņš izpalīdzīgi minēja.
- Varbūt.
Ēna gāja projām, bet Pilsēta neatpalika ne soli.
- Tev jābūt atpakaļ cietumā, viņš burkšķēja. Tev jābūt sasodītajā nāvinieku kamerā.
- Tavus sabiedrotos es nenogalināju, Ēna attrauca. Vai gribi zināt, ko man cietuma laikos pateica kāds čalis? Tie ir neaizmirstami vārdi.
- Ko tad?
- Ir tikai viens cilvēks visā Bībelē, kuram Jēzus personiski apsolīja vietu blakus sev paradīzē. Ne jau Pēteris vai Pāvils, vai kāds cits no tiem džekiem, nē. Tas bija zaglis, kuram izpildīja nāves sodu. Tāpēc apdomā labi, pirms nicīgi izsakies par nāviniekiem. Varbūt viņi zina daudz vairāk par tevi.
Pie HumVee stāvēja šoferis.
- Bvakar, kungi, viņš sacīja, kad abi gāja garām.
- …bvakar, misters Pilsēta norūca un atkal pievērsās Ēnam: Personiski man viss ir pie vienas vietas. Daru, kā saka misters Pasaule. Tā mūsdienās vieglāk dzīvot.
Ēna pa gaiteni devās uz devīto istabu.
Atslēdzis durvis, viņš iegāja iekšā. Atvainojiet, es domāju, ka šī ir mana istaba.
- Ir jau ari, tumsā atsaucās sievietes balss. Es jūs gaidīju. Viņš mēnesnīcā varēja saskatīt viņas matus un bālo seju. Uz gultas stīvi sēdēja Medija.
- Pameklēšu sev citu istabu.
- Ilgi jūs neaizkavēšu, viņa teica. Iedomājos, ka ir īstais laiks izteikt piedāvājumu.
- Klausos. Piedāvājiet!
- Atslābinies, Medija sacīja. Viņas balsī bija jaušams smaids. Tu esi tā sasprindzis, it kā tev dibenā būtu slotaskāts. Paklausies, Trešdiena ir miris. Tu nevienam neko neesi parādā. Meties kopā ar mums! Laiks pāriet Uzvarētāju Pusē!
Ēna klusēja.
- Ēna, ar mums tu varētu kļūt slavens. Mēs varam piešķirt tādu varu, ka tu varētu ietekmēt cilvēku ticību, modi un sapņus. Vai gribi būt nākamais Kerijs Grānts? Ar mūsu palīdzību tas var notikt. Varam tevi izveidot par nākamo bītlu.
- Ziniet, man labāk patika jūsu piedāvājums parādīt Lūsijas pupus, Ēna atbildēja. Ja tā bijāt jūs.
- Ak tad tā… Medija izdvesa.
- Es gribētu palikt viens. Arlabunakti!
- Protams. Sieviete pat nepakustējās, it kā neko nebūtu dzirdējusi. Varam rīkoties pilnīgi pretēji. Varam sabojāt tavu dzīvi, padarīt tevi par izsmiekla objektu uz visiem laikiem, Ēna. Varam izdarīt tā, ka visi tevi uzskatīs par ļaunu nezvēru. Jā, tu paliksi cilvēces atmiņā, bet kā Mensons, kā Hitlers… Vai tas tev patiktu labāk?
- Atvainojiet, kundze, bet es esmu noguris, Ēna attrauca.
Būšu no sirds pateicīgs, ja tagad aiziesiet.
- Es piedāvāju tev pasauli, Medija pašūpoja galvu, kad mirsi renstelē, atceries manus vārdus!
- Es pamēģināšu, Ēna atbildēja.
Medija aizgāja, bet viņas smaržas uzkavējās. Atlaidies uz matrača, Ēna sāka domāt par Loru, taču, lai kas ienāca prātā Lora met šķīvīšus, Lora ēd peldošās salas bez karotes, Lora ķiķina, rādot eksotisku apakšveļu, kuru nopirkusi ceļošanas aģentu saietā Anaheimā, beigās viņš redzēja sievu sūkājam Robija daiktu brīdī, kad kravas mašīna nogrūda viņus no ceļa un aizraidīja nebūtībā. Tāpat arī, ik reizi atminoties Loras teiktos vārdus kapsētā, Ēna izjuta sāpes.
Miris tu neesi, ausis skanēja viņas klusā balss, tomēr neesmu pārliecināta, vai esi dzīvs.
Pie durvīm atkal kāds klauvēja. Ēna gāja atvērt. Uz sliekšņa stāvēja resnītis.
- Tie hamburgeri, viņš pukstēja, taču bija beidzamie mēsli. Neticami! Līdz Makdonaldam divdesmit pieci kilometri. Kas gan būtu domājis, ka pasaulē vēl ir vietas, kas atrodas divdesmit piecus kilometrus tālu no Makdonalda.
- Mana istaba pārvērtusies Centrālajā stacijā, Ēna noteica. Laikam atnāci piedāvāt man interneta brīvību, ja pāriešu jūsu pusē. Uzminēju?
Resnītis noskurinājās. Nē, tu jau esi beigta gaļa, viņš atbildēja, sapelējis, melniem gotu burtiem rakstīts manuskripts muzeja vitrīnā. Pat gribēdams nespēsi pārvērsties hipertekstā. Es… esmu sinaptisks, bet tu sinoptisks… No resnīša nāca dīvaina smarža. Cietumā, pretējā kamerā, uzturējās ieslodzītais, kura vārdu Ēna pat nezināja. Reiz dienas vidū vīrs izmetās kails un visiem stāstīja, ka ieradies, lai sudraba kosmosa kuģī aizvestu uz laimes zemi labākos no labākajiem, tādus kā viņš pats. Tā bija pēdējā reize, kad Ēna viņu redzēja. Resnītis smaržoja tāpat kā cietuma kaimiņš.
- Kādā nolūkā atnāci?
-Vienkārši parunāt, resnītis atbildēja. Viņa balsi bija jaušams vīns. Savā numurā jūtos pretīgi. Viss apriebies. Viss te ir pretīgs. Divdesmit pieci kilometri līdz Makdonaldam! Kaut kas traks! Varbūt man palikt pie tevis?