- Bet kur tad limuzīna drauģeļi? Tie, kas mani piekāva? Kāpēc nepaņēmi viņus līdzi?
- Te nav rotaļlaukums bērniem, bet mirusī zona.
- Līdz pusnaktij vēl brīdis, līdz ritam mazliet ilgāk. Manuprāt, tev jāatpūšas. Man noteikti jāatpūšas.
Resnītis klusēdams pamāja un devās projām.
Aizslēdzis durvis, Ēna atlaidās gultā.
Necik ilgi, un sākās trokšņi. Pagāja bridis, kamēr kļuva skaidrs, no kurienes tie nāk. Atslēdzis durvis, Ēna izgāja gaitenī. Resnītis savā istabā ālējās. Izklausījās, it kā viņš mestu pret sienu kaut ko milzīgu. Pēc skaņām Ēna nosprieda, ka viņš pats triecas pret sienām.
- Tas tikai es! skanēja šņuksti.
Bet varbūt "tas tikai nes". Nevarēja saprast.
- Klusu! iebaurojās Černobogs savā istabā gaiteņa otrā galā.
Ēna devās uz vestibilu un bridi vēlāk izgāja no moteļa. Viņš bija noguris.
Šoferis vēl stāvēja pie HumVee tumšs siluets naģenē.
- Nenāk miegs, ser? viņš apjautājās.
- Nē, Ēna atbildēja.
- Nevēlaties cigareti?
- Nē, paldies.
- Vai neiebilstat, ja uzsmēķēšu?
- Bet lūdzu.
Šoferis uzšķīla Bic šķiltavas, un liesmiņas oranžajā gaismā Ēna ieraudzīja viņa seju, pirmo reizi pa īstam, atpazina šo vīru un sāka kaut ko nojaust.
Kalsnā seja bija pazīstama. Ēna zināja, ka zem melnās šofera cepures paslēpti īsi, oranžrudi mati, nodziti gandrīz līdz adai tie izskatījās kā uguns liesmiņas. Viņš zināja, ka lūpas, izliecoties smaidā, noteikti atklās daudzu rupju rētu tīklu.
- Tu izskaties labi, milzi! šoferis teica.
- Lokijs? Ēna piesardzīgi lūkojās bijušajā kameras biedrā.
Cietuma draudzība ir laba lieta: tā palīdz izturēt nepatīkamos apstākļos un pārdzīvot tumšus laikus. Taču šī draudzība beidzas aiz cietuma vārtiem, un satikšanās lielajā dzīvē ne vienmēr ir iepriecinoša.
- Augstā debess, Lokijs Melkulis! Tas tiešām esi tu! Ēna iesaucās un izdzirdēja, ko pats saka. Lokijs Melkulis, viņš atkārtoja.
- Tev ir kājminamā domāšana, Lokijs atbildēja, bet labi, ka beigās pielēca.
Viņa lūpas sašķiebās smaidā, atklājot rētas, un tumšajās acīs sāka dejot liesmiņas.
* * *
Viņi sēdēja Ēnas istabā uz gultas katrs savā matrača galā visu pamestā motelī. Trokšņi resnīša istabā bija daudzmaz pieklusuši.
- Tu man meloji, Ēna teica.
- Tas nudien man padodas, Lokijs atbildēja. Tomēr tev paveicās, ka cietumā bijām kopā, pirmo nedēļu bez manis tu neizdzīvotu.
- Bet vai tu nevarēji tikt brīvībā, ja vēlējies?
-Vienkāršāk bija atsēdēt savu laiku, Lokijs atbildēja.
Brīdi klusējis, viņš turpināja: Es tev pastāstīšu, ko nozīmē šī dievu būšana. Tā nav maģija. Tas nebūtu precīzi teikts. Tā ir koncentrētība. Tu vairs neesi tikai tu pats, bet gan cilvēku ticības produkts, tas, ko par tevi domā un kam tic citi cilvēki.
Tu kļūsti par koncentrētu, daudzkārtēju sevi savas būtības esenci. Tu kļūsti par pērkonu, auļojoša zirga spēku vai pašu gudrību. Pielūgsmei, ticībai un lūgšanām saplūstot kopā, rodas gandrīz vai konkrēts tēls, kas ļauj tev kļūt lielākam, dižākam, pārākam par cilvēku. Tu izkristalizējies. Lokijs atkal pieklusa. Bet kādu dienu tevi aizmirst, tev vairs netic, vairs neupurē, tu vairs nerūpi, un tad tu pēkšņi attopies, nodarbojoties ar krāpnieciskiem kāršu trikiem Brodvejas un Četrdesmit trešās ielas krustojumā.
- Kāpēc mēs tikām vienā kamerā?
- Sagadīšanās. Vienkārši un elementāri. Mani tur ielika. Tu man netici? Tā ir patiesība.
- Bet tagad tu esi šoferis?
- Es daru ari daudz ko citu.
- Tu esi pretinieku šoferis.
- Ja vēlies, vari viņus tā saukt. Viss atkarīgs no tā, no kuras puses skatās. Es uzskatu, ka vadāju uzvarētāju vienību.
- Bet jūs ar Trešdienu, jūs taču bijāt no tā paša, abi no viena…
- Ziemeļu panteona? Mēs abi bijām no ziemeļu panteona. Vai to tu domāji?
- Laikam.
- Nu un?
- Droši vien bijāt draugi. Savulaik, bridi vilcinājies, Ēna teica.
- Nē. Draugi mēs nekad nebijām. Par viņa nāvi es nesēroju. Viņš tikai apturēja visu progresu. Bet tagad viņi visi raudzīsies acīs patiesībai: mainies vai mirsti, attīsties vai iznīksti. Es ticu evolūcijai. Viņš ir aizgājis. Karš beidzies.
Ēna samulsis paraudzījās uz Lokiju. Tu neesi tik stulbs. Tev allaž bija ass prāts. Ar Trešdienas nāvi nekas nebeigsies. Tagad pamodīsies pat tie, kas gulēja.
- Tu atkal jauc metaforas, Ēna. Slikts ieradums.
- Iespējams, Ēna pamāja, taču tā ir patiesība! Augstā debess, miris Trešdiena taču acumirkli sasniedza to, ko viņš pēdējā mēneša laikā pūlējās sasniegt! Viņa nāve visus apvienoja, iedvesa ticību.
- Iespējams. Lokijs paraustīja plecus. Cik zinu, šaipus žogam uzskata, ka pēc nemiera cēlāja nāves beigsies visi nemieri. Bet tā jau nav mana darīšana. Esmu tikai šoferis.
- Bet pasaki, Ēna neatlaidās, kāpēc visi interesējas par mani? Viņi izturas tā, ka var nodomāt: esmu svariga persona. Kas viņiem daļas, ko es daru?
- Tu esi investīcija, Lokijs sacīja. Tu esi svarīgs tādēļ, ka biji svarīgs Trešdienām. Bet tieši kādēļ… Es nedomāju, ka kāds no mums to zina. Viņš gan zināja. Bet tagad viņš ir miris. Vēl viens no dzīves mazajiem noslēpumiem.
- Man noslēpumi jau sen līdz kaklam.
- Jā? Es gan domāju, ka tie piešķir pasaulei asumu. Tikpat kā putrai sāls.
- Tātad esi viņu šoferis. Vai tu vadā visus?
- Visus, kam esmu vajadzīgs, Lokijs atbildēja. Pelnu dienišķo maizi.
Pacēlis pie sejas rokas pulksteni, Lokijs nospieda podziņu, un ciparnīcas gaišzilajā gaismā Ēna redzēja gan vajātāja, gan upura izteiksmi.
- Bez piecām pusnakts. Ir laiks, Lokijs izmeta. Laiks iedegt sveces. Pateikt pāris vārdu par dārgo aizgājēju. Pabeigt formalitātes. Nāksi?
Ēna dziļi ieelpoja.
- Nākšu, viņš pamāja.
Viņi gāja pa tumšo moteļa gaiteni.
- Ceremonijai esmu paņēmis līdzi sveces, un ari šeit es atradu milzum daudz vecu sveču, Lokijs stāstīja. Nodeguļus un sveces galus istabās un kastē skapī. Man šķiet, ka esmu uzlasījis visas, kas vien bija atrodamas. Un sērkociņi ari man ir. Aizdedzinot sveces ar šķiltavām, sveču gali pārāk sakarst.
Ēnam negribējās iet iekšā istabā. Labs ir, viņš noteica pie sevis, un abi devās iekšā.
Izņēmis no kabatas sērkociņus, Lokijs ar īkšķa nagu vienu uzšķīla. No pēkšņā gaismas zibšņa Ēnam iesūrstējās acis. Sveces nodegulis uzliesmoja un apdzisa. Un vēl viens. Uzrāvis vēl vienu sērkociņu, Lokijs aizdedzināja nākamo sveces galu, un tā vēl un vēclass="underline" sveces bija saliktas uz palodzēm, uz gultas galvgaļa un uz izlietnes istabas kaktā. Ēna istabu ieraudzīja sveču gaismā.
Gulta bija atvilkta no sienas un nolikta istabas vidū, katrā pusē atstājot mazliet brīvas vietas. Matracis bija pārklāts ar veciem, kožu sagrauztiem un aptraipītiem moteļa palagiem, tos laikam kaut kur skapī bija atradis Lokijs. Uz tiem nekustīgi gulēja Trešdiena.
Nelaiķis bija tajā pašā gaišajā uzvalkā, kurā tika nogalināts. Sejas labā puse viņam bija neskarta, nevainojama, to pat nebija notašķījušas asinis. Kreisā puse bija asiņainu lēveru jūklis, un uzvalks uz kreisā pleca un priekšpusē bija klāts tumšiem traipiem. Rokas bija noliktas gar sāniem. Sakropļotā sejas izteiksme ne tuvu nebija miermīlīga, bet aizvainota līdz sirds dziļumiem, tā pauda kvēlu naidu, lielas dusmas un nevaldāmu trakumu, bet ari zināmu gandarījumu.