Ēna iedomājās mistera Šakāļa ievingrinātās rokas, kuras ar apbedīšanas biroja vaska un kosmētikas palīdzību izdzēstu Trešdienas sejā naidu un sāpes, piešķirot tai beigu mieru un cienīgumu, kuru viņam liedza pat nāve.
Lai nu kā, ari pēc nāves Trešdiena izskatījās tikpat plecīgs. Viņa ķermenis nebija sarucis un vēl aizvien viegli smaržoja pēc Jack Daniel's.
No līdzenuma brāzās vējš; Ēna dzirdēja, kā tas auro ap veco moteli iedomātajā Amerikas centrā. Sveču liesmas raustījās, uz palodzes pilēja vasks.
Gaiteni nodipēja soļi. Kāds pieklauvēja pie durvīm. Lūdzu, pasteidzieties, ir laiks! Cits pēc cita moteļa istabā ienāca cilvēki ar nodurtām galvām.
Pirmais nāca Pilsēta, tad Medija un misters Nansijs ar Černobogu. Pēdējais parādījās resnitis. Seja viņam bija svaigi nobrāzta, bet lūpas bez apstājas mēmi kustējās, it kā viņš kaut ko pie sevis klusi skaitītu, taču neizdvesa ne skaņas. Ēnam pēkšņi viņa sametās žēl.
Bez svinīguma, nesakot ne vārda, visi sastājās ap nelaiķi apmēram rokas stiepiena attālumā cits no cita. Telpā jautās dievbijīga gaisotne dziļi dievbijīga -, neko tādu Ēna vēl nebija piedzīvojis. Iestājās klusums, dzirdēja tikai vēja aurus un sveču sprēgāšanu.
- Esam sapulcējušies šeit, dievu pamestā zemē, Lokijs iesāka, lai nodotu šī indivīda ķermeni tiem, kas apbedīs to atbilstoši ritiem. Ja kāds vēlas runāt, lai runā tagad!
- Es ne, noburkšķēja misters Pilsēta, pat nebijām ar viņu tikušies vaigā. Un visa šī padarīšana liek man justies neērti.
-Tas nepaliks bez atbildes. Dzirdat? Tas var būt tikai sākums! Černobogs neizturēja.
- Labi jau, labi, pielēca, resnitis noķiķināja augstā, sievišķīgā balstiņā.
Un tad viņš nemainīgā intonācijā noskaitīja:
-Ātrāk un ātrāk griežas aplis,
Vanags nedzird savu saimnieku,
Viss brūk, un centrs vairs nespēj saturēt…'
Balss resnītim pēkšņi aizlūza, piere saraucās.
- Velns. Es taču zināju to visu, viņš taisnojās, berzēdams deniņus, saviebdams ģīmi un beigās apklusdams.
1 Fragments no Viljama Batlera Jitsa (W. B. Yeats) dzejoļa.
Visu skatieni negaidot pievērsās Ēnam. Tagad vējš jau kliedza. Ko lai saka? Brīdi padomājis, Ēna teica:
- Tas viss ir nožēlojami. Puse nojums piedalījās slepkavībā vai pielika tai roku. Tagad jūs atdodat mums viņa līķi. Lieliski! Trešdiena bija vecs, viegli aizkaitināms jāklis, taču esmu dzēris viņa medaļu un turpinu strādāt viņa labā. Viss!
- Pasaulē, teica Medija, kurā ik dienu mirst cilvēki, manuprāt, galvenais ir atcerēties, ka sēras par katru aizgājēju kompensē prieka mirklis, kad ierodas jauna dzīvība. Pirmais brēciens taču ir burvības pilns, vai tad ne? Nav viegli to sacīt, taču prieks un bēdas ir kā piens un cepumi. Šādi tie sader kopā. Manuprāt, mums visiem vajadzētu brīdi par to pameditēt.
Misters Nansijs nokāsējies paziņoja:
- Un tātad. Man tas jāsaka, jo neviens cits jau neteiks. Mēs atrodamies šīs vietas zemes, kurā nav laika dieviem, centrā. Un šeit, centrā, mums to atvēl vēl mazāk nekā citur. Šī zeme nepieder nevienam, pamiera vieta, un no savas puses mēs to šeit ievērojam. Mums nav izvēles. Tātad. Jūs atdodat mūsu drauga ķermeni. Mēs to pieņemam. Jums par visu nāksies samaksāt, slepkavība pret slepkavību, asinis pret asinīm.
- Notiks, kam jānotiek, atbildēja misters Pilsēta, taču jūs aiztaupīsiet milzum daudz laika un pūļu, ja, aizbraukuši mājās, ielaidīsiet sev pierē lodi. Tad nevajadzēs nekādus starpniekus.
-Ka tevi velns! Černobogs sāka lamāties. Velns lai parauj tevi un tavu māti, tavu nolādēto zirgu, ar kuru tu, nolādētais, atjāji! Tu pat nemirsi kaujā. Neviens karotājs nenogaršos tavas asinis. Neviens mirstīgais tev neatņems dzīvību. Tu nobeigsies vieglā, pretīgā nāvē ar smaidu uz lūpām un meliem sirdī.
- Beidz, vecais, Pilsēta izmeta.
- Aizsprosts pārrauts, sākas asins plūdi, -resnītis noskaitīja. Man šķiet, ka tālāk skanēja tā.
Vējš ieaurojās vēl negantāk.
- Labi, Lokijs pamāja. Viņš ir jūsu rokās. Beigas. Vāciet projām veco bastardu!
To pateicis, viņš ar pirkstiem deva zīmi, un Pilsēta, Medija un resnītis izgāja. Lokijs uzsmaidīja Ēnam.
- Nesauc cilvēku par laimīgu, kamēr viņš dzīvs. Vai atceries Hērodotu, puis? viņš atsauca atmiņā. Ari Lokijs devās projām.
- Ko tagad? Ēna prasīja.
- Tagad mēs viņu ietīsim, Anansi atbildēja, un vedīsim projām.
Viņi ietina Trešdienu moteļa palagos, labi ievīstīja viņu improvizētajā līķautā tā, lai ne ķermeņa daļa nerēgotos un viņi varētu mirušo nest. Abi vecie vīri jau ķērās katrs pie sava gala, bet Ēna iesaucās:
- Pagaidiet! Nometies ceļos, viņš paņēma palagos ietīto ķermeni, nolika to stāvus un beigās uzvēla plecos. Pēc tam tikai pašam bija jāpieceļas kājās.
- Viss kārtībā, Ēna sacīja. Es viņu turu. Ieliksim viņu mašīnas aizmugurē.
Izskatījās, ka Černobogs tā kā grasās iebilst, bet tad viņš pārdomājis aizvēra muti. Uzspļāvis uz īkšķa un rādītājpirksta, viņš sāka ar pirkstgaliem dzēst sveces. Iedams laukā no tumšās telpas, Ēna dzirdēja vieglu šņākoņu.
Trešdiena bija smags, tomēr Ēnam spēka pietika, un viņš gāja līdzsvarotā gaitā. Citas izvēles jau nebija. Ejot pa gaiteni, viņš domās dzirdēja Trešdienas balsi, bet mutē juta medalus skābeni rūgteno garšu. Strādāsi manā labā. Būsi mans sargs. Palīdzēsi man. Vedīsi mani no vietas uz vietu. Laiku pa laikam veiksi izpēti iesi, kur vajadzīgs, un uzdosi manus jautājumus. Būsi izsūtāmais zēns. Ārkārtas apstākļos, bet tikai ārkārtas, darīsi sāpes tiem, kam jādara sāpes. Manas nāves gadījumā tas gan maz ticams mani vāķēsi…
Darījums palika darījums, un šis bija Ēnas asinīs un viņa kaulos.
Misters Nansijs paturēja moteļa vestibila durvis, kamēr Ēna ar smago nastu izgāja ārā, un tad steigšus atvēra busiņa aizmugurējās durvis. Visi četri pretinieki jau stāvēja pie HumVee, vērodami, it kā nevarēdami sagaidīt, kad varēs doties projām. Lokija galvā atkal bija šofera cepure. Auksts vējš šaustīja Ēnu un raustīja palagu stūrus.
Iespējami uzmanīgi viņš noguldīja Trešdienu busiņa aizmugurē.
Kāds uzsita viņam uz pleca. Pagriezies Ēna ieraudzīja Pilsētu ar pastieptu roku. Plaukstā kaut kas bija.
- Ņem, Pilsēta teica, misters Pasaule gribēja, lai atdodu tev.
Tā bija stikla acs. Redzokļa vidū bija sīka plaisiņa un priekšpusē niecīgs robiņš.
- Atradām Masonu klubā, kad tur uzkopām. Paturi veiksmei. Dievs zina, ka tev tā būs vajadzīga.
Ēna sakļāva pirkstus ap stikla aci. Gribējās viņam kaut ko indīgu atcirst, bet Pilsēta jau bija pie mašīnas un kāpa tajā iekšā, un Ēna arī nepaguva izdomāt, ko tādu gudru pateikt.
* * *
Černobogs bija pēdējais viesis, kas pameta moteli. Slēdzot ciet moteļa durvis, viņš vēroja, kā HumVee brauc ārā no parka un attālinās pa asfaltēto ceļu. Viņš pabāza moteļa atslēgu zem akmens pie ieejas durvīm un papurināja galvu. Man vajadzēja apēst viņa sirdi, viņš it kā starp citu izmeta. Ne tikai nolādēt viņa nāvi. Viņu vajadzēja pārmācīt, lai iemācās cienīt citus, Černobogs noteica un apsēdās mikroautobusa pakaļējā sēdeklī.
- Sēdies man blakus, Nansijs aicināja Ēnu. Kādu brītiņu es pasēdēšu pie stūres.