Viņš brauca uz austrumiem.
Misūri štats un Prinstona sagaidīja ceļotājus ar rītausmu, linam tā arī neizdevās pagulēt.
- Kur tevi labāk izlaist? Es tavā vietā tagad sadabūtu kādus identifikācijas dokumentus un laistos uz Kanādu. Vai uz Meksiku, misters Nansijs ierunājās.
- Es palikšu ar jums, Ēna atbildēja. Trešdiena tā būtu gribējis.
- Tu vairs pie viņa nestrādā. Trešdiena ir miris. Noliksim viņu vietā, un tad būsi brīvs putns, lido, kur gribi.
- Un ko lai es daru?
- Kara laikā nemaisies nevienam pa kājām. Kā jau teicu, tev vajadzētu doties uz citu valsti, Nansijs deva padomu.
Ieslēdzis virziena rādītāju, viņš pagrieza pa kreisi.
- Kādu brītiņu nerādies nevienam acīs, Černobogs sacīja, kad jezga beigsies, brauc pie manis, un es visam pielikšu punktu. Ar āmuru.
- Bet uz kurieni vedīsim Trešdienu? Ēna pajautāja.
- Uz Virdžīniju. Tur ir koks, Nansijs atbildēja.
- Pasaules koks. Černoboga balsi jautās drūms gandarījums. Manā pasaules malā arī tāds bija. Taču mūsējais auga nevis virs zemes, bet pazemē.
- Noliksim viņu pie koka saknēm, Nansijs turpināja, turpat ari atstāsim. Un tad tu būsi brīvs, bet mēs brauksim uz dienvidiem. Tur ies vaļā kaujas. Asinspirts. Būs daudz kritušo. Pasaule mazliet mainīsies.
- Vai tiešām negribat, lai piedalos kaujā? Es taču neesmu nekāds nīkulis. Cīnīties arī māku.
Nansijs pagrieza galvu un pasmaidīja pirmo reizi, kopš bija izglābis viņu no Lamberas apgabala cietuma.
- Kauja lielākoties notiks vietā, uz kuru tu nevari doties, vietā, kurai nevari pieskarties.
- Cilvēku sirdīs un prātos, paskaidroja Černobogs. Kā apļveida krustcelēs.
-Kur?
- Karuselī, misters Nansijs piebilda.
- Skaidrs, Ēna sacīja. Aizkulisēs. Pielēca. Kā tuksnesī ar kauliem.
Misters Nansijs pacēla galvu.
- Aizkulisēs. Jā. Katru reizi, kad vien iedomājos, ka tev nepietiks dūšas, tu mani pārsteidz. Tieši tā. Aizkulisēs. Jā, īstā kauja notiks tur. Viss pārējais būs tikai zibens un pērkons.
- Pastāstiet man par vāķēšanu, Ēna lūdza.
- Kādam jāpaliek pie līķa. Tā pieņemts. Gan jau kāds no mums to uzņemsies.
- Trešdiena gribēja, lai to daru es.
- Nē, Černobogs sacīja, tad tu būsi pagalam. Nelāga, nelāga, nelāga doma.
- Tiešām? Es mirtu? Pie viņa līķa?
- Tā, redz, notiek, kad mirst Visa Tēvs, misters Nansijs sacīja. Man tā nepatiktu. Es pēc nāves gribētu gulēt siltā vietiņā. Skaistas sievietes ietu garām manam kapam, bet es grābtu viņas aiz potītēm, kā redzēju vienā filmā.
- Es gan tādu filmu neesmu redzējis, Černobogs norūca.
- Gan jau esi! Tas ir pašās beigās. Tīņu gabals. Visi bērni iet uz izlaiduma balli.
Černobogs tikai purināja galvu.
- Filmas nosaukums ir "Kerija", mister Černobog! Labi, pastāstiet par vāķēšanu. Viens vai otrs! Ēna lūdza.
- Lai viņš stāsta. Man jābrauc, misters Nansijs aizbildinājās.
- Es pat neesmu dzirdējis par tādu filmu "Kerija". Stāsti tu!
Nansijs beidzot padevās.
- Vāķētāju piesien pie koka. Tāpat kā savulaik Trešdienu. Pēc tam viņam jākarājas deviņas dienas un deviņas naktis. Bez ēšanas, bez ūdens. Vientulībā. Beigās virvi pārgriež un, ja cilvēks vēl ir dzīvs… nu, tas nav izslēgts. Tad Trešdienas vāķēšana būs galā.
- Varbūt Alviss atsūtīs mums kādu no savējiem. Punduris to varētu izturēt, Černobogs sacīja.
- Vāķēšu es, Ēna atbildēja.
- Nē, Nansijs sacīja.
- Jā, Ēna palika pie sava.
Abi vecie klusēja.
- Kāpēc? Nansijs beidzot pajautāja.
- Tāpēc, ka tas ir kaut kas tāds, ko darītu dzīvs cilvēks, Ēna paskaidroja.
- Tu esi traks, Černobogs izmeta.
- Varbūt, bet vienalga vāķēšu Trešdienu.
Kad viņi apstājās uzpildīt degvielu, Černobogs paziņoja, ka viņš jūtas slikti un sēdēs priekšā. Ēna tiri priecīgs devās uz aizmugurējo sēdekli. Tur varēja ērtāk izstiepties un pagulēt.
Viņi brauca klusēdami. Ēna saprata, ka ir izšķīries par kaut ko ļoti lielu un ļoti neparastu, un īsti nevarēja saprast, kas tas ir.
- Paklau, Černobog, Nansijs pēc brīža ierunājās. Vai pievērsi uzmanību tehnozēnam motelī? Diez cik laimīgs viņš neizskatījās. Kaut kur sašmucējies un tagad dabūjis pa ragiem. Tā ir lielākā jaunuļu nelaime viņi iedomājas, ka visu zina, un tādam kaut ko iestāstīt var tikai ar spēku.
- Tas ir labi, Černobogs atsaucās.
Ēna visā garumā izstiepās uz aizmugures sēdekļa. Šobrīd viņš jutās kā divi cilvēki vai pat vairāk. Viens bija gaišā noskaņā, mundrs viņš kaut ko bija paveicis. Bija pavirzījies uz priekšu. Ja negribētos dzīvot, tam nebūtu nekādas nozīmes, bet viņš gribēja dzīvot, tur tā atšķirība. Jācer, ka viņš izturēs, taču bija gatavs mirt, ja tas bija nepieciešams, lai pierādītu, ka ir dzīvs. Brīdi šķita, ka viss šis pasākums ir lielākais joks pasaulē; patiešām smieklīgi: nez vai Lora ari novērtētu šo joku un pasmietos?
Tikmēr otrs cilvēks, varbūt Maiks Ainsels (kuru nebūtībā aizsūtīja Leiksaidas policijas nodaļas nospiestais slēdzis), centās visu apsvērt un redzēt kopainu.
- Paslēpušies indiāņi! Ēna beigās iesaucās.
- Ko? priekšējā sēdeklī neapmierināts noķērca Černobogs.
- Tās bērnu krāsojamās bildes. "Sameklē attēlā indiāņus! Bildē ir desmit indiāņu, vai spēsi visus atrast?" Pirmajā acumirklī redzi tikai ūdenskritumu, klintis un kokus, bet, ja uz attēlu paskaties no sāniem, ievēro, ka ēna patiesībā ir indiānis. Ēna nožāvājās.
- Labāk pagūli, Černobogs ieteica.
- Bet ja skatās uz kopainu… Ēna novilka. Tad viņš aizmiga un sapnī redzēja paslēpušos indiāņus.
Koks atradās Virdžīnijā. Pavisam nomaļā vietā, aiz vecas lauku saimniecības. Lai līdz turienei tiktu, gandrīz stundu vajadzēja braukt uz dienvidiem no Bleksburgas, pa ceļiem ar tādiem nosaukumiem kā Izkrāptā penija atzarojums un Gaiļa piesis. Divas reizes viņi grieza busiņu apkārt, Ēna nokaitināja misteru Nansiju un Černobogu, un viņi abi viens otru.
Lai uzzinātu, uz kuru pusi īsti jābrauc, viņi apstājās kalna pakājē pie lauku veikaliņa krustcelēs. No telpām veikala dziļumā iznāca vecs vīrs un aizdomīgi viņos noskatījās. Viņš bija ģērbies tikai Oshkosh B'Gosh džinsa uzsvārcī, un viss, viņam pat nebija kurpju kājās. Černobogs izvēlējās marinētu cūkas kājiņu no milzu burkas ar cūku kājiņām, kas stāvēja uz letes, un izgāja laukā to notiesāt, tikmēr vecis uzsvārcī zīmēja misteram Nansijam uz salvetes karti, norādot pagriezienus un vietējos orientierus.
Viņi brauca tālāk (pie stūres sēdēja misters Nansijs) un pēc desmit minūtēm jau bija sasnieguši mērķi. Pie vārtiem bija norāde ar uzrakstu OSIS.
Ēna izkāpa un atvēra vārtus. Busiņš iebrauca pa tiem un aizlīgoja tālāk pa pļavu. Aizvēris vārtus, Ēna soļoja nopakaļ izlocīdams kājas un ik pa brīdim paātrinādams gaitu, tiklīdz buss uzņēma ātrumu, priecīgs, ka beidzot var kārtīgi izkustēties.
Pēc Kanzasas brauciena viņam bija zudusi laika izjūta. Vai viņi ceļoja divas dienas? Trīs? Ej nu sazini.
Šķiet, ka līķis busiņa aizmugurē nebojājās. Jūtama bija tikai viegla Jack Daniel's smarža un vēl kaut kas skābens, varbūt medalus. Aromāts katrā ziņā nebija nepatīkams. Laiku pa laikam Ēna izņēma no kabatas stikla aci un to apskatīja: plaisa iekšpusē bija dziļa, Ēna iztēlojās, ka to droši vien radījis sprādziens, taču acs virsma bija vesela, ja neskaita sīku iešķēlumu varavīksnenes vienā pusē. Viņš slidināja aci no vienas plaukstas otrā, glaudīja, ripināja starp pirkstiem. Baiss suvenīrs, tomēr dīvaini nomierinošs; Ēna domāja, ka Trešdiena uzjautrinātos, zinot, ka viņa acs ripinās pa Ēnas kabatu.