Lauku māja bija tumša un aizslēgta. Pļavas aizaugušas un pamestas. Jumts vienā malā smagi cietis un salabots ar melniem polietilēna ielāpiem. Busiņš grabēdams šķērsoja pakalnu grēdu, un tad Ēna ieraudzīja liktenigo koku.
Pelēki sudrabains, augstāks par lauku māju. Tik skaistu koku Ēna nekad nebija redzējis: tas bija baiss, taču pilnīgi dabisks un gandrīz perfekti simetrisks. Turklāt šķita redzēts, varbūt sapni, bet laikam ne, drīzāk koks vai tā atveids bija redzēts citur un ne vienu reizi vien. Uz Trešdienas kaklasaites sudraba piespraudes.
Busiņš kratīdamies ripoja pa pļavu un beigās apstājās dažus metrus no koka stumbra.
Pie oša stāvēja trīs sievietes. Pirmajā mirklī Ēnam šķita, ka tās ir Zarjas, taču nē viņas visas bija svešas. Sievietes izskatījās nogurušas un nogarlaikojušās, it kā būtu te gaidījušas stundām. Katra turēja koka trepītes. Lielākajai sievietei bija arī brūns maiss. Viņas bija līdzīgas krievu matrjoškām: garākā bija Ēnas augumā vai pat garāka, otrā vidēja auguma, bet trešā maza, ar kuprīti (pirmajā acu uzmetienā Ēna kļūdījās, noturēdams viņu par bērnu). Tomēr viņas bija tik līdzīgas kaut kas pierē, acīs vai zoda uzbūvē -, ka Ēna bija pārliecināts: šīs sievietes noteikti ir māsas.
Kad viņi piebrauca, mazākā sakņupa reveransā. Abas pārējās tikai noskatījās. Sievas smēķēja vienu cigareti uz visām, un, kad bija tikušas līdz filtram, viena no viņām nospieda izsmēķi pret koka sakni.
Černobogs atvēra busiņa aizmugurējās durvis, un lielākā sieviete, pagājusi viņam garām un viegli kā miltu maisu pacēlusi Trešdienu, aiznesa un nolika līķi pāris metru no stumbra. Visas trīs sāka attīt mirušo. Dienas gaismā Trešdiena izskatījās sliktāk nekā moteļa sveču gaismā, un Ēna, aši uzmetis skatienu, novērsās. Sievietes sakārtoja nelaiķa apģērbu, nogludināja uzvalku, novietoja viņu uz palaga stūra un vēlreiz satina.
Pēc tam viņas pienāca pie Ēnas.
- Vai tu tas esi? lielākā jautāja.
- Vai tu sērosi par Visa 7ēvu? prasīja vidējā.
- Vai tu esi izraudzīts par vāķētāju? mazākā pajautāja.
Ēna pamāja. Vēlāk viņš neatcerējās, vai tiešām bija dzirdējis viņu balsis. Varbūt viņš visu tikai noprata pēc sieviešu žestiem un skatieniem.
Misters Nansijs viņš bija aizgājis uz māju, lai izmantotu tualeti, nāca atpakaļ pie koka. Viņš smēķēja cigarillu. Izskatījās domīgs.
- Ēna, viņš sacīja. Tev patiešām tas nav jādara. Varam sameklēt piemērotāku cilvēku. Tu neesi tam gatavs.
- Es vāķēšu, Ēna vienkārši atteica.
- Tev tas nav jādara, misters Nansijs atkārtoja, tu nezini, kam sevi nolem.
- Tam nav nozīmes, Ēna sacīja.
- Bet ja tu nomirsi? misters Nansijs jautāja. Ja nu tas tevi nobeigs?
- Tad, Ēna atbildēja, tas mani nobeigs.
Misters Nansijs dusmīgi aizsvieda cigarillu tālu pļavā.
- Es jau teicu, ka tev smadzeņu vietā skalojas mēsli, un tev vel aizvien smadzeņu vietā skalojas mēsli. Vai tiešām neredzi, ka tev dod iespēju ar godu atkāpties?
- Piedodiet, neko citu Ēna nespēja atbildēt.
Nansijs devās atpakaļ uz busiņu.
Pienāca Černobogs. Viņš neizskatījās priecīgs.
- Tev jāiztur, jāpaliek dzīvam, viņš piekodināja. Manis dēļ jātiek cauri sveikam un veselam!
Viegli iebakstījis ar pirksta kauliņu Ēnam pierē, Černobogs norūca:
- Bam!
Viņš saspieda Ēnas plecu, papliķēja viņam pa roku un devās pie mistera Nansija.
Vislielākā sieviete, kuru laikam sauca Urta vai Urde Ēna nespēja to izrunāt viņai pa prātam -, ar pantomīmu lika noprast, ka jāizģērbjas.
- Pavisam?
Lielā sieviete paraustīja plecus. Ēna noģērbās, atstājot tikai apakšbikses un T kreklu. Sieviete pielika trepes pie stumbra. Uz vienām trepēm bija uzkrāsotas puķītes un lapiņas, kas pāros vijās augšup pa statni, un uz šīm trepēm sievietes tagad pamāja.
Ēna kāpa augšā pa deviņiem pakāpieniem. Pēc sieviešu prasības viņš palika uz zemākā zara.
Vidējā auguma sieviete izpurināja pļavā maisu. Zālē izkrita samudžinātas, tievas virves, no vecuma un netīrumiem brūnas, un sieviete sāka tās kārtot pēc garuma, uzmanīgi likdama zemē blakus Trešdienas līķim.
Pēc tam, uzkāpušas uz trepēm, sievietes sāka siet virves sarežģītos, glītos mezglos, vispirms tās apvijot ap stumbru, pēc tam ap Ēnu. Lietišķi kā vecmātes, medmāsas vai līķu mazgātājas viņas novilka viņam T kreklu un apakšbikses, pēc tam piesēja ne pārāk stipri, bet kārtīgi un cieši. Varēja tikai brīnīties, cik labi virves un mezgli noturēja viņa svaru. Virves bija novilktas viņam zem rokām, starp kājām, ap vidukli, potītēm un krūtīm, piesaistot viņu kokam.
Pēdējā virve tika vaļīgi uzmesta viņam ap kaklu. No sākuma nebija diez cik ērti, bet pēc tam Ēna iegrozījās tā, ka neviena virve miesā negriezās.
Viņa pēdas atradās apmēram pusotru metru no zemes. Koks bija milzīgs un kails, tā melnie zari slējās pelēkajās debesīs, miza liegi sudraboti vizēja.
Sievietes noņēma trepes. Ēna brīdi krita panikā, jo tagad viņa svaru noturēja tikai virves, un viņš noslīga mazliet zemāk. Taču viņš neizdvesa ne skaņas.
Viņš bija pilnīgi kails.
Moteļa palaga līķautā ietīto ķermeni sievietes nolika pie koka saknēm un aizgāja.
Viņas aizgāja, atstājot Ēnu vienu.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Pakar mani, ak, pakar, es būšu miris un prom, Pakar mani, ak, pakar, es būšu miris un prom, Kas par to, ka mani kārs, kas par to, ka ilgi, Tik ilgi arī kapā jāguļ man.
Sena dziesma
Pirmajā karāšanās dienā Ēna izjuta tikai diskomfortu, bet tad viņu pamazām pārņēma sāpes un bailes, kam laiku pa laikam pievienojās kaut kas pa vidu starp garlaicību un apātiju: pelēka samierināšanās, gaidīšana.
Viņš karājās.
Bija bezvējš.
Pēc dažām stundām Ēnas acu priekšā sāka eksplodēt gaistoši krāsu uzliesmojumi, kas ietvēra vīziju košsārtas un zelta puķes trīcēja un pulsēja pašas par sevi.
Rokas un kājas pamazām pārņēma neciešamas sāpes. Pietika tikai atslābināt locekļus, ļaut ķermenim kļūt ļenganam vai pašūpoties, un virve ap kaklu savilkās, pasaule sāka mirgot un peldēt. Tādos brīžos Ēna centās piegrūsties tuvāk stumbram. Viņš juta, kā krūtis strādā sirds, pulsējošs, aritmisks atgādinājums, kas sūknē asinis cauri viņa ķermenim.
Smaragdi, safīri un rubīni acu priekšā izkristalizējās un uzliesmoja. Ēna elpoja sekli, aizgūtnēm. Mugura juta koka raupjo mizu. Pēcpusdienā kļuva vēsāk, un Ēnas kailā āda trīsēja. Viņam uzmetās zosāda.
Tas nav grūti, kāds pačukstēja prāta dziļumos. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.
H bija gudra doma, labi, ka tā ienāca prātā, viņš nodomāja. Frāze bija tikama, un viņš to prāta dziļumos turpināja nemitīgi atkārtot, it kā tā būtu mantra vai skaitāmpantiņš, kas skanēja vienā ritmā ar sirdspukstiem.
Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.
Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.
Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.
Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.