Выбрать главу

Laiks ritēja uz priekšu. Skandēšana nemitējās. Ēna to dzir­dēja. Kāds visu laiku atkārtoja šos vārdus, apklustot tikai tad, kad viņam izkalta mute un mēle kļuva raupja kā smilšpapīrs. Atspie­dies ar kājām pret koku, viņš mēģināja tikt augstāk un tālāk no stumbra, iegrozīties tā, lai varētu ievilkt gaisa pilnas plaušas.

Viņš elpoja, līdz izsīka spēki, un tad, atkritis virvēs, karājās kokā.

Izdzirdējis čalas dusmīgas, izsmējīgas čalas -, Ēna aiz­vēra muti, nobažījies, ka pats tās rada, taču pļāpas neapklusa. Tad jau par mani smejas visa pasaule, viņš nodomāja. Galva nošļuka uz sāniem. Kaut kas skrēja pa stumbru un apstājās blakus viņa galvai. Tas skaļi iečiepstēja viņa ausī vienu vārdu ratatosk vai kā ļoti līdzīgi. Ēna mēģināja to atkārtot, taču mēle bija pielipusi pie aukslējām. Lēni pagriezies, viņš ieraudzīja pelēki brūnganu vāveres purniņu ar spicām ausīm.

Atklājās, ka tuvplānā vāvere ne tuvu neizskatās tik mīlīga kā pa gabalu. Līdzīga žurkai un draudīga, nebūt ne jauka un apburoša. Izskatījās, ka tās zobi ir asi. Ēna cerēja, ka vāvere nesaskatīs viņā draudus vai barības avotu. Vāveres laikam gaļu neēd… taču pēdējā laikā daudz kas bija izrādījies citādi, nekā viņam šķita…

Ēna aizmiga.

Turpmākajās stundās sāpes viņu pamodināja vairākkārt. Tās viņu izrāva no tumša sapņa, kurā cēlās no kapa un pie viņa nāca miruši bērni, skatoties viņā ar acīm kā blāvām, samilzušām pērlēm; bērni pārmeta, ka viņš ir tos pievīlis, un tas viņu atmodināja no cita sapņa, kurā Ēna redzēja, kā, skrie­dams cauri miglai, viņam strauji tuvojas mamuts matains un tumšs, bet tad īss nomoda brīdis pāri sejai pārskrien zirneklis Ēna papurināja galvu, lai nokratītu vai aizbaidītu to atkal mamuts, nē, tagad tas bija cilvēks ar ziloņa galvu, apaļu vēderu un vienu nolauztu ilkni. Cilvēks zilonis jāja uz milzīgas peles un aizvien vairāk tuvojās. Pagriezis snuķi pret Ēnu, cilvēks zilonis sacīja: Ja tu būtu vērsies pie manis pirms ceļojuma, iespējams, daudzas tavas nelaimes būtu aiztau­pītas.

To pateicis, viņš paņēma rokās peli, kas Ēnam nezināmā veidā bija kļuvusi sīka, lai gan nepavisam nebija mainījusi savus apmērus, un pārlika to no rokas rokā, sakļaujot pirkstus, lai mazais, brūnais radījums spētu vien pārlēkt no plaukstas plaukstā. Ēna nemaz nebrīnījās, kad dievs ar ziloņa galvu bei­gās atvēra visas četras plaukstas, lai parādītu, ka tajās nekā nav. Pēc tam cilvēks zilonis ar savādu, plūstošu kustību pamāja ar vienu roku, otro, trešo un ceturto, skatīdamies Ēnā ar neiz­dibināmu sejas izteiksmi.

-Tā ieskrēja snuķī[9], Ēna teica, ievērojis, kur pazib un pazūd peles aste.

Cilvēks zilonis pamāja ar milzīgo galvu:

Jā. Snuķī. Tu daudz ko aizmirsīsi. Daudz ko atdosi. Daudz ko zaudēsi. Bet šo gan paturi prātā!

Sāka līt, un Ēna svaidīdamies, drebēdams un izmircis no dziļā miega pēkšņi tika ierauts atpakaļ skaidrajā īstenībā. Viņš drebēja arvien drudžaināk, līdz pats nobijās, nespēdams ticēt tam, ka cilvēks var tik mežonīgi drebēt: konvulsijas nāca viļ­ņiem, klādamās cita pār citu. Ēna aizliedza sev drebēt, tomēr tāpat trīsēja, viņa zobi klabēja, rokas un kājas nevaldāmi raus­tījās. Turklāt uzmācās arī īstas sāpes, tās grieza kā ar nazi, radot uz ķermeņa sīkas, neredzamas brūces, nepārprotamas un nepanesamas.

* * *

Atvēris muti, Ēna centās uzķert lietus lāses, kas samitri­nāja viņa sasprēgājušās lūpas un sauso mēli. Mitras kļuva arī virves, ar kurām viņš bija piesaistīts stumbram. Noplaiksnīja zibens, tik spilgti, ka acis juta triecienu, un pasaule pārvērtās skaidrā tēlu un pēctēlu panorāmā. Pēc mirkļa nogranda pēr­kons, un reizē ar tā atbalsi sāka līt divkārt spēcīgāk. Lietū un naktī drebuļi mitējās, nažu asmeņi atkāpās. Ēnam vairs nebija auksti, vai pareizāk viņš juta vienīgi aukstumu, tas bija kļuvis par viņa sastāvdaļu: aukstums piederēja viņam un viņš piederēja aukstumam.

Viņš karājās kokā, zibenim debesīs plaiksnījot un žuburojoties, pērkonam vienmērīgi ducinot visās pamalēs, naktī ik pa laikam attāli dārdot un rēcot kā bumbas sprādzieniem. Vējš dauzīja Ēnu, mēģinādams noraut viņu no koka, pluinīdams un plosīdams līdz kaulam, un visniknākajā brīdī Ēna sirdī zināja, ka vētra tiešām ir sākusies īstā vētra, un tagad nevienam nekas cits neatlika, kā doties vētrai tieši pretī gan vecajiem, gan jaunajiem dieviem, gan gariem, gan pārdabiskiem spē­kiem, gan vīriem, gan sievām…

Un tad viņu pārņēma dīvains prieks un viņš sāka smieties, lietum plūstot pār kailo augumu, zibenim plaiksnījot un pēr­konam dārdot tik skaļi, ka viņš tik tikko varēja sadzirdēt savus smieklus. Ēna gavilēja.

Viņš bija dzīvs. Savu mūžu viņš nebija tā juties. Nekad.

Ja tagad būs jāmirst, Ēna iedomājās, ja tūlīt kokā būs jāmirst, bija vērts ciest, lai piedzīvotu šo vienreizīgo, neprātīgo mirkli.

Ei! viņš sauca vētrai. Ei! Tas esmu es! Esmu te!

Ēnam izdevās uzkrāt ūdeni starp savu kailo plecu un koka stumbru, un, pagriezis galvu, viņš dzēra iesprostotās lietus lāses sūkdams un čāpstinādams, iedzēra vēl un smējās nevis aiz trakuma, bet gavilēdams priekā, līdz vairs nespēja pasmie­ties, līdz karājās kokā, zaudējis pēdējos spēkus.

Zemē, pie oša saknēm, palags lietū bija kļuvis pa pusei caurspīdīgs un bija uzrauts tā, ka Ēna varēja redzēt Trešdienas mirušo roku, bālu, vaskam līdzīgu, un viņa galvas apveidu. Ēna iedomājās par Turinas līķautu un uzšķērsto meiteni uz Šakāļa galda Kairo, un tad, it kā spītējot aukstumam, viņam pēkšņi kļuva silti un omulīgi, koka miza šķita maiga, un viņš atkal iemiga un, ja sapņoja, tad šoreiz neko pēc tam neatcerējās.

* * *

Nākamajā rītā sāpēja ne tikai tajās vietās, kur virves grie­zās miesā vai koka miza skrāpēja ādu. Sāpes bija pārņēmušas visu augumu.

Ēna bija izsalcis, tukšais kuņģis raustījās krampjos. Galvā dunēja. Dažubrīd šķita, ka viņš vairs neelpo un sirds ir pārstā­jusi pukstēt. Aizturējis elpu, lai saklausītu savus sirdspukstus un ausīs šalcam okeānu, viņš pēc brīža kampa gaisu, it kā būtu izniris no dzelmes.

Viņam šķita, ka lielais osis sniedzas no elles līdz pašām debesīm un ka viņš tajā karājas jau veselu mūžību. Virs koka riņķoja brūns vanags, kas nometās tuvumā uz aizlauzta zara un tad aizlidoja uz rietumiem.

Vētra, rīta pusē pierimusi, dienā atsākās no jauna. No vie­nas apvāršņa malas līdz otrai slīga pelēku mākoņu vāli, sāka sijāt lietutiņš. Līķis pie koka saknēm moteļa netīrajā palagā izskatījās sarucis kā lietū atstāta cukura kūka, kas drūp uz iekšu.

Brīžiem Ēna dega kā uguni, brīžiem sala nost.

Kad atkal noducināja pērkons, viņam šķita, ka dzirdama ari bungu un timpānu rīboņa, sirds pulsēšana galvā vai ārpus galvas, bet tam taču nebija nekādas nozīmes.

Sāpes Ēna uztvēra krāsās: bāra neona reklāmas sarkano, zaļo luksofora gaismu miglainā naktī, zilu, tukšu videoekrānu.

Vāvere nolēca no zara viņam uz pleca, ar asajiem nagiem ieķerdamās ādā.

-    Ratatosk! vāvere čaloja, ar purniņu pieskardamās viņa lūpām. Ratatosk!

Pēc tam viņa uzšāvās koka zarā.

Ada dega, it kā no galvas līdz kājām viņu durstītu tūksto­šiem adatu. H bija neciešama sajūta.

Viņa dzīve atklājās uz moteļa palaga-līķauta koka pakājē: vārda tiešā nozīmē, kā detaļas dadaistu piknikā nereāla aina, kurā bija gan mātes pārsteigtais skatiens, gan ASV vēstniecība Norvēģijā, gan Loras acis viņu kāzu dienā…

Ēna ieķiķinājās caur izkaltušajām lūpām.