- Kas te tik uzjautrinošs, kucēn? atskanēja Loras balss.
- Mūsu kāzu diena, viņš atbildēja. Kā tu piekukuļoji baznīcas ērģelnieku, lai kāzu marša vietā, tev nākot pie manis pa eju, spēlē Skubija Dū ievaddziesmu. Atceries?
- Protams, atceros, mans mīļais. Man būtu izdevies, ja nebūtu iejaukušies tie uzmācīgie bērneļi.
- Es tevi tik ļoti mīlēju, Ēna sacīja.
Viņš juta Loras lūpas uz savējām siltas, valgas un dzīvas, nebūt ne aukstas un mirušas, tāpēc nešaubījās, ka tā atkal ir halucinācija.
- Tevis taču te nav, vai ne? Ēna prasīja.
- Nav, viņa atbildēja, taču tu mani sauc, pēdējoreiz. Un es nāku.
Elpot kļuva arvien grūtāk, taču virves, kas griezās miesā, šķita abstrakts jēdziens tāpat kā brīva griba vai mūžība.
- Guli, kucēn, Lora sacīja, lai gan, iespējams, tā bija viņa paša balss. Un Ēna aizmiga.
* * *
Saule tērauda debesīs spīdēja kā alvas monēta. Mazpamazām Ēna atskārta, ka ir pamodies un viņam salst. Tā viņa daļa, kas to saprata, šķiet, bija ļoti tālu no pārējā viņa. Viņš attālināti uztvēra, ka mute un rīkle deg, sāp un plaisā. Dažreiz Ēna dienā redzēja krītam zvaigznes, citreiz milzīgus putnus furgona lielumā, kas lidoja uz viņa pusi. Taču neviens viņu nesasniedza un nekas viņam nepieskārās.
- Ratatosk. Ratatosk. Nu jau vāvere nevis čaloja, bet bārās.
Smagi piezemējusies Ēnam uz pleca, vāvere ieķērās ar
asajiem nagiem ādā un skatījās viņam sejā. Varbūt tā bija halucinācija, bet dzīvnieks priekšķepās turēja valrieksta čaumalu, kas atgādināja leļļu servīzes tasīti. Čaumalu vāvere tagad piespieda Ēnas lūpām. Juzdams ūdens garšu, viņš to nedomādams iztukšoja. Valgmes pietika gan sasprēgājušajām lūpām, gan izkaltušajai mēlei. Samitrinājis muti, Ēna pārējo ūdeni norija, cik jau nu tā bija.
Uzlēkusi atpakaļ zarā, vāvere metās lejup uz koka saknēm, un pēc dažām sekundēm, minūtēm, stundām (ej nu sazini, jo visi prāta pulksteņi bija salūzuši un zobrati, skrūvītes un atsperes sabirušas savītušajā zālē) atgriezās ar valrieksta čaulu, uzmanīgi kāpjot augšup, un Ēna atkal dzēra viņas atnesto ūdeni.
Mutē viņš juta neskaidru dzelzs garšu, taču rīkle guva veldzi. Nogurums un neprāts atkāpās.
Tukšojot trešo valrieksta čaulu, viņš vairs nejuta slāpes.
Ēnā pamodās cīņas spars, un viņš sāka raustīt virves, šūpoties un locīties, mēģinādams atbrīvoties un tikt projām. No lūpām izlauzās vaidi.
Mezgli bija kārtīgi sasieti. Virves bija stipras, tās viņu turēja,
un drīz viņš atkal bija sevi nomocījis līdz spēku izsīkumam.
* * *
Delīrija laikā Ēna pārtapa kokā. Viņa saknes iesniedzās dziļi smilšmāla zemē, tālu laikā, līdz pat slēptiem avotiem. Viņš juta sievietes, kuru sauca Urda jeb Pagātne, avotu. Viņa bija ļoti liela auguma, īsts milzis, pazemes kalns-sieviete, un ūdeņi, ko viņa sargāja, bija laika ūdeņi. Pārējās saknes aizsniedzās citur. Dažas no šīm vietām bija slepenas. Izjuzdams slāpes, viņš tagad guva ūdeni no saknēm, uzsūkdams to sevī.
Tagad viņam bija simt roku, kas sazarojās simttūkstoš pirkstos, un visi šie pirksti sniedzās debesīs. Debesu svars smagi gūla uz viņa pleciem.
Nevarētu teikt, ka tagad būtu kļuvis vieglāk, taču sāpes drīzāk piederēja pakārtajam augumam, nevis pašam kokam. Ēna savā neprātā vairs nebija tikai kokā pakārts cilvēks, bet arī pasaules koks un arī vējš, kas grabināja kailos zarus; viņš bija pelēkās debesis un nemierīgie mākoņi; viņš bija arī vāvere Ratatoska, kas skraidīja no visdziļākajām koka saknēm līdz visaugstākajiem zariem; viņš bija trakacis vanags, kas sēdēja koka galotnē uz aizlauzta zara un vēroja pasauli; viņš bija tārps koka serdē.
Debesīs riņķoja zvaigznes, un Ēna ar visām simts rokām sniedzās pēc mirdzošajiem spīdekļiem, ņēma tos plaukstā,
iededza tos, lika tiem izgaist…
* * *
Visapkārt līdzās viņam atradās cilvēki viņa prātā vai ārpus tā robežām. Daži šķita pazīstami, citi bija svešinieki.
Un kas gan ir svešinieks, ja ne draugs, ko tu vēl neesi saticis? kāds jautāja, pasniegdams viņam glāzi ar dzērienu.
Ēna paņēma glāzi un kopā ar devēju gāja pa gaišbrūnu koridoru. Viņi pastaigājās cauri spāņu stila ēku kompleksam;
izgājuši cauri koridoram, kura sienas bija būvētas no saulē kaltēta māla, viņi šķērsoja mājas pagalmu un devās cauri vēl vienam koridoram saules svelmē, kas tvaicēja ūdens dārzus un strūklakas.
- Tas gan varētu ari būt ienaidnieks, ko vēl neesi saticis, Ēna iebilda.
- Drūmi, Ēna, pavisam drūmi, virs nopūtās. Ēna turpināja malkot šķidrumu. Tas bija visai draņķīgs vīns.
- Esmu piedzīvojis vairākus drūmus mēnešus, Ēna aizbildinājās. Esmu piedzīvojis vairākus drūmus gadus.
Virs bija slaids, nosauļojies, vidēja auguma un lūkojās Ēnā ar maigu, līdzjūtīgu smaidu. Kā tev sokas ar vāķēšanu, Ēna?
- Koks? Ēna bija piemirsis, ka viņš taču karājas sudrabainajā osi. Iešāvās prātā: ko vēl viņš ir aizmirsis? Sāpīgi.
- Ciešanas reizēm attīra, vīrs sacīja. Mugurā viņam bija vienkāršas, tomēr smalkas drēbes. Tās var šķīstīt.
- Vai likt tev sajukt prātā, Ēna piebilda.
Vīrs ieveda Ēnu milzīgā biroja telpā. Taču tajā nebija galda. Vai tu esi padomājis, ko nozīmē būt dievam? viņš jautāja. Vīram bija bārda, bet galvā beisbola cepure. Tas nozīmē, ka tev jāatsakās no mirstīgās eksistences, lai kļūtu par nemirstīgu ideju, kas mūžam dzīvo cilvēku prātos, ko, līdzīgi kā bērnu dziesmiņas meldiņu, nodod no vienas paaudzes nākamajai. Tas nozīmē, ka ikviens savā prātā tevi rada no jauna. Tu praktiski pats sev vairs nepiederi. Tā vietā tu esi tūkstoši citu aspektu, kādi ir nepieciešami cilvēkiem. Un katrs no tevis grib kaut ko citu. Nekas nav konkrēts, nekas nav nemainīgs.
Ēna apsēdās ērtā ādas krēslā pie loga. Tu nu gan esi jauki iekārtojies, Ēna paslavēja.
- Paldies. Bet tagad godīgi: kā garšo vīns?
Ēna saminstinājās. Man jāatzīstas, ka tas ir nedaudz skābs.
- Piedod. Ar vīnu tā gadās. Viduvēju vīnu es varu dabūt* gatavu, bet labu vīnu vai lielisku vīnu… padomā ir taču laikapstākļi, augsnes skābums, nokrišņu daudzums, debespuse,
kur aug vīnogu stādi. Nemaz nerunāsim par labajiem un sliktajiem gadiem…
- Nē, nu nav jau slikts, Ēna viņu mierināja un vienā rāvienā iztukšoja vīna glāzi. Viņš sajuta, kā alkohols dedzina tukšo kuņģi un pakausī uz augšu kāpj reibuma burbulīši.
- Un tagad visa šī jezga ar jaunajiem dieviem un vecajiem dieviem, Ēnas jauniegūtais draugs prātoja. Manuprāt, jaunie dievi jāsaņem ar atplestām rokām. Lai nāk! Ieroču dievs. Spridzekļu dievs. Neziņas, neiecietības, pašpārliecinātības, stulbuma un vainas dievi. Visas tās lietas, ko cilvēki dara un uzkrauj uz maniem pleciem. Man tas būtu liels atvieglojums, viņš nopūtās.
- Bet tu taču esi tik veiksmīgs, Ēna sacīja. Kas par vietu! viņš žestikulēja. Ēna pamāja ar roku, norādot uz gleznām pie sienas, cietkoka grīdām, strūklakām un skaisto pagalmu zem viņiem.
Viņa draugs pamāja. Tam visam ir cena, viņš pamācoši sacīja. Kā jau teicu: visi cilvēki grib, lai tu viņiem esi viss. Drīz vien tu esi izsmērēts pa visurieni tik plānā kārtiņā, ka tevis gandrīz nemaz nav. Tas nav labi.
Draugs pasniedza raupju, sastrādātu roku pirkstos bija iegravētas ar kaltu cirstas brūces un paspieda Ēnam roku.
- Zinu, zinu, man vajadzētu būt pateicīgam. Un viens, par ko es esmu pateicīgs, ir tas, ka man ir laiks, lai ar tevi te tā satiktos un parunātu. Bija tik lieliski, ka tu varēji atnākt, viņš sacīja. Patiešām lieliski. Neesi nu vairs svešinieks.