- Nē. Es tikai būšu draugs, ko tu vēl neesi sastapis, Ēna pazobojās.
-Jokdaris, bārdainis sacīja.
- Ratatosk, ratatosk, vāvere čirpstēja Ēnam ausī. Viņš joprojām mutē un rīklē juta vīna rūgtenumu, un visapkārt bija gandrīz satumsis.
Apskaidrības mirklī sāpju un trakuma jūrā Ēna uznira virspusē, zinādams, ka ilgi tā nebūs. Rīta saule žilbināja acis. Viņš tās aizvēra, nespēdams aizsegt ar plaukstu.
Nu jau ilgi vairs nebūs. Arī to viņš zināja.
Atvēris acis. Ēna ieraudzīja kokā sev blakus jaunu vīrieti.
Svešais bija ar tumšbrūnu ādu, augstu pieri un tumšiem, sīksprogainiem matiem. Viņš sēdēja zarā krietni augstāk. Atgāzis galvu, Ēna viņu nopētīja. Vīrietis bija jucis. To uzreiz varēja pateikt.
- Tu esi pliks, svešais aizlūzušā balsī teica, it kā atklādams noslēpumu. Es ari esmu pliks.
- Redzu, Ēna gārdza.
Uzmetis viņam skatienu, trakais pamāja un grozīja galvu uz visām pusēm, it kā mēģinādams atbrīvoties no krikas sprandā, un tad pajautāja:
- Vai tu mani pazīsti?
- Nē, Ēna atbildēja.
- Es gan tevi pazīstu. Redzēju Kairo. Es tevi novēroju. Tu patīc manai māsai.
- Vai tu esi… Ēna centās atcerēties vārdu. Nūja. Ēd ceļa negadījumu upurus. Hors?
Trakais pamāja.
- Hors, viņš atkārtoja, rīta piekūns, pēcpusdienas vanags. Es esmu saule tāpat kā tu. Un es zinu Ra īsto vārdu. To man atklāja mana māte.
- Lieliski, Ēna pieklājīgi sacīja.
Trakais uzmanīgi pētīja zemi, neko neteikdams, un tad pēkšņi metās lejup no koka.
Sizdams spārnus, zemē kā akmens nokrita vanags un nākamajā mirklī jau slaidā lokā cēlās augšup ar trusēnu ķetnās. Šoreiz viņš nosēdās blakuszarā.
- Vai esi izsalcis? trakais prasīja.
- Nē, Ēna atbildēja, man it kā vajadzētu tādam būt, bet neesmu.
- Es gan esmu, trakais sacīja.
Trusēnu viņš notiesāja ātri, sarāva to gabalos, sūkāja, plēsa, plosīja. Kad bija paēdis, kauliņus un asiņaino kažociņu nometa zemē. Pienācis pa zaru tuvāk, līdz bija rokas stiepiena attālumā, svešais nekautrīgi un vienlaikus piesardzīgi nopētīja Ēnu no galvas līdz kājām. Uz zoda un krūtīm Horam vēl bija truša asinis, kuras viņš tagad noslaucīja ar delnas virspusi.
Ēna iedomājās, ka laikam kaut kas jāsaka.
- Sveiks! viņš izmeta.
- Sveiks! trakais atsaucās.
Piecēlies Hors uzgrieza Ēnam muguru un slaidā lokā labu brīdi laida tumšu urīnu uz pļavu. Tas turpinājās ilgi. Beidzis viņš atkal notupās zarā.
- Kā tevi sauc?
- Ēna.
Trakais pamāja.
- Tu esi ēna, bet es gaisma, viņš secināja. Viss, kas pastāv, met ēnu.
Mirkli klusējis, trakais turpināja:
-Viņi drīz cīnīsies. Vēroju, kā šie sāk pulcēties. Es biju augstu debesīs, un neviens mani neredzēja, lai gan dažiem no viņiem ir vērīga acs. Un tad viņš noprasīja: Tu mirsti. Vai ne?
Ēnam vairs nebija spēka atbildēt. Viss bija ļoti tālu. Vanags pacēlās spārnos un riņķodams lēni cēlās augšup līdz ar rīta gaisa vēdām.
* * *
Mēnesnīca.
Ēnas augumu sagrāba negants klepus: mokoša, sāpīga lēkme plosīja krūtis un rīkli. Viņš cīnījās pēc elpas.
- Sveiks, kucēn! iesaucās pazīstama balss.
Ēna pameta skatienu lejup.
Starp koka zariem spilgti balts spīdēja mēness. Bija gaišs kā dienā, un zemē pie koka mēnesnīcā stāvēja sieviete ar bālu, ovālu seju. Oša zaros iebrāzās vējš.
- Sveiks, kucēn! viņa atkārtoja.
Ēna gribēja atbildēt, taču atkal uznāca klepus, tas ilgi plosīja viņa krūtis un nelaida vaļā.
- Paklau, Loras balsī jautās bažas, diez kas nav.
- Sveika, Lora, viņš beigās iegārdzās.
Lūkodamās augšup ar mirušajām acīm, viņa smaidīja.
- Kā tu mani atradi? Ēna prasīja.
Lora bridi klusu stāvēja, mēness apspīdēta, un tad atbildēja:
- Nekā tuvāka par tevi man dzīvē nav. Tu esi viss, kas man palicis, vienīgais, kas nav tukšs, sekls un pelēks. Pat kļuvusi akla un iemesta visdziļākajā okeānā, es zinātu, kur tevi meklēt. Pat aprakta dziļdziļi zemē, es zinātu, kur tu esi.
Ēna skatījās lejup uz sievieti mēnesgaismā, un viņa acis dedzināja asaras.
- Es pārgriezīšu virves, brīdi padomājusi, viņa teica, es to vien daru kā glābju tevi, vai ne?
Atkal nokāsējies, Ēna atbildēja:
- Nē, nevajag, man te jāpaliek.
Uzmetusi viņam skatienu, Lora nogrozīja galvu.
- Tu gan esi traks, viņa teica. Tu nomirsi tur augšā. Vai arī kļūsi kropls, ja vēl tāds neesi kļuvis.
- Varbūt, Ēna atbildēja, taču vēl esmu dzīvs.
- Jā, viņa pēc brīža pamāja. Laikam gan.
- Vai atceries, Ēna atgādināja, ko teici man kapsētā?
- Tas taču bija sen, kucēn, Lora sacīja. Zini, te es jūtos labāk. Tik ļoti nesāp. Vai saprati, ko domāju? Vienīgi esmu tik izsusējusi.
Sacēlās vējš, nesdams augšup uzmācīgu, nepatīkamu puvušas gaļas, vēmekļu un trūdu smaku.
- Es zaudēju darbu, Lora stāstīja. Strādāju naktis, bet viņi teica, ka cilvēki sūdzoties. Es jau atzinos, ka esmu slima, bet toreiz viņi teica, ka tas nav svarīgi. Ai, kā man slāpst.
- Sievietes, Ēna teica, viņām ir ūdens. Mājā.
- Kucēn… Loras balsi skanēja bailes.
- Pasaki viņām… pasaki, ka teicu, lai iedod tev padzerties.
Baltā seja lūkojās augšup.
- Man jādodas projām, Lora paziņoja un, sausi nokāsējusies, saviebās un izspļāva zālē kaut ko baltu, kas, atsities pret zemi, sašķīda un aizlocījās projām.
Ēna tik tikko spēja paelpot. Krūtis spieda smagums, galva griezās.
- Paliec, viņš izdvesa gandrīz vai čukstus, nebūdams pārliecināts, ka Lora dzird. Lūdzu, neej projām, viņu atkal sagrāba klepus, paliec te šonakt.
- Brītiņu vēl uzkavēšos, Lora teica. Un tad viņa Ēnam kā māte bērnam solīja: Kamēr esmu tev blakus, nekas tevi neskars. Esi drošs!
Ēnu atkal sagrāba klepus lēkme. Viņš aizvēra acis, kā pašam šķita, uz sekundi, bet, kad tās atvēra, Mēness bija norietējis un Loras te vairs nebija.
* * *
Galva pulsēja un plīsa vai pušu, sāpes, ļaunākas par migrēnu, ļaunākas par visu. Pasaule sašķīda mazos tauriņos, kas riņķoja ap Ēnu kā daudzkrāsaina putekļu vētra un tad izgaisa nakti.
Baltais līķauts, kurā bija ietīts mirušais, pie koka saknēm skaļi plandījās rīta vējā.
Pulsēšana pierima. Šķita, ka viss apstājas. Atlika tikai vairs neelpot. Sirds krūtīs vairs nepukstēja.
Šoreiz Ēna iekrita dziļi tumsā, kur spīdēja vairs tikai viena zvaigzne. Pēdējā.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
Es zināju, ka blēdās. Bet šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.
Kanāda Bils Džounss
Koka vairs nebija, pasaules vairs nebija, ari rīta pelēkās debesis bija pazudušas. Tagad tās bija pusnakts krāsās. Augstu virs galvas salti mirdzēja vienvienlga zvaigzne, mezdama spilgtu, mirdzošu gaismu, un vairs nekā cita. Spēris soli, Ēna gandrīz paklupa.
Viņš paskatījās lejup. Klintī bija redzami pakāpieni, lieli pakāpieni, kas veda lejup; Ēna spēja vien iedomāties, ka tos izsenis cirtuši milži un pa tiem nozuduši pazemē.
Viņš steberēja lejup pa pusei lēkdams, pa pusei rāpdamies no pakāpiena uz pakāpienu. Viņa ķermenis sāpēja, bet tās bija bezdarbības radītas sāpes, nevis mokas, ko pārcieš kokā pakārts ķermenis, līdz ir miris.