- Izskatos pēc suņa, viņš sacīja.
- Bet protams, Trešdiena apstiprināja.
Izvēlējies dažādas sviestmaizes, Trešdiena gāja uz kasi, lai samaksātu gan par tām, gan par degvielu, taču divreiz pārdomāja: maksāt ar kredītkarti vai skaidrā naudā, nokaitinādams jauniņo kasieri, kas zelēja košļeni. Ēna vēroja, kā viņa darba devējs kļūst aizvien uztrauktāks un nemitīgi atvainojas. Piepeši Trešdiena izskatījās pavisam vecs. Meitene atdeva naudu un paņēma kredītkarti, izsniedza kvīti un tad atkal paņēma naudu, atkal to atdeva un paņēma citu kredītkarti. Šķita, ka Trešdiena jau ir tuvu asarām: bezpalīdzīgs večuks nepielūdzamā modernās pasaules plastikāta ielenkumā.
Izejot no siltās telpas, gaisā varēja redzēt dvašu.
Viņi brauca tālāk. Gar abām pusēm slīdēja brūnganas pļavas. Kailie koki izskatījās miruši. No telegrāfa vadiem viņos nolūkojās divi melni putni.
- Paklau, Trešdiena! -Jā?
-Ja nemaldos, tu par degvielu nemaz nenoreķinājies! -Jā?
-Ja man acis rādīja pareizi, meiča piemaksaja par labvēlību, kuru izrādīji, ierodoties šajā uzpildes stacijā. Kā tev šķiet, vai viņa nav jau attapusies?
- Tas nemūžam nenotiks.
- Kas tad tu galu galā esi? Sīks blēdis?
- Jā, viņš pamāja, laikam gan. Viens no maniem amatiem.
Viņš pārkārtojas uz blakusjoslu, lai palaistu garām kravas auto. Debesis bija drūmas un viscaur pelēkas.
- Rādās, ka tūlīt snigs, Ēna sacīja. -Jā-
- Bet Svīnijs? Vai tad viņš beigas man atklāja trika noslēpumu?
- Atklāja gan.
- Nekādi nevaru atcerēties.
- Gan jau atcerēsies. Tā mums bija gara nakts.
Vairākas sniegpārsliņas atsitās pret priekšējo stiklu un
acumirklī izkusa.
- Tavas sievas mirstīgās atliekas izliktas Vendela bēru namā, Trešdiena paziņoja, pēcpusdienā viņu vedīs uz kapliču izvadīt.
- Kā tu to zini?
- Kamēr biji mazmājiņā, piezvanīju. Vai zini, kur atrodas Vendela bēru nams?
Ēna pamāja.
Sniegpārslas acu priekšā virpuļoja kā apreibušas.
- Te mums jānogriežas, viņš sacīja.
Nobraukusi no starpštatu maģistrāles, automašīna slīdēja garām moteļu rindai, uz ziemeļiem no īglpointas.
Bija pagājuši trīs gadi. Jā. "Super 8" moteļa vairs nebija, nojaukts, bet tā vietā dižojās hamburgeru ēstuve "Wendy's". Vairāk stopsignālu, neredzēti skatlogi. Kad viņi brauca garām "Muskuļu darbnīcai", Ēna lūdza samazināt ātrumu. SLĒGTS UZ NENOTEIKTU LAIKU, vēstīja ar roku.rakstīta zīme uz durvīm, SĒRAS.
Viņi pagriezās pa kreisi uz Meinstrītu, garām jaunam tetovēšanas salonam un Bruņoto spēku iesaukšanas centram, un tad jau parādījās "Burger King" (pazīstams un nemainījies), Olsena sīkpreču veikals un beigās ari Vendela bēru nama dzelteno ķieģeļu fasāde. Logā dega neona burti: MIERA NAMS. Zem šī uzraksta bija salikti kapakmeņi pasaulīgi un robusti.
Trešdiena iebrauca autostāvvietas nodalījumā.
- Vai gribi, lai tev piebiedrojos?
- Ne pārāk.
- Labi.
Nozibsnīja bezhumora smaids.
- Šo to nokārtošu, kamēr tu atvadīsies. Sarunāšu mums vietas motelī "America". Kad būsi beidzis, meklē mani tur!
Ēna izkāpa un, pavadījis mašīnu ar skatienu, iegāja bēru namā. Vāji apgaismotajā gaitenī smaržoja pēc puķēm un mēbeļu lakas, viegli arī pēc formalīna. Tā galā gaidīja kapliča.
Ēna juta plaukstā zelta monētu, viņš to neapzināti pārcilāja augšup lejup, atkal un atkal. Monētas svars iedvesa pārliecību.
Gaiteņa tālajā galā pie durvīm uz papīra lapas bija viņa sievas vārds. Ēna iegāja kapličā. Lielākā daļa cilvēku bija pazīstami: Loras darbabiedri, dažas draudzenes.
Visi šeit Ēnu pazina. Tas bija redzams viņu sejās. Tomēr neviens viņam nesmaidīja, neviens viņu nesveicināja.
Telpas galā pacēlās paaugstinājums, uz kura stāvēja krēmkrāsas zārks, tam līdzās bija novietoti vairāki ziedu pušķi: spilgti sarkani, dzelteni, balti un tumši, indīgi sārti. Ēna spēra soli uz priekšu. Nu jau viņš labi redzēja Loras ķermeni. Tuvoties zārkam negribējās, bet iet projām viņš neuzdrīkstējās.
Ēnu uzrunāja vīrietis melnā tērpā, acīmredzot bēru nama darbinieks. Viņš pamāja uz grāmatu ādas iesējumā, kas atvērta stāvēja uz galdiņa.
Ser? Vai nevēlaties parakstīties līdzjūtību grāmatā?
Savā skaidrajā rokrakstā uzrakstījis vārdu ĒNA un datumu, viņš nesteidzīgi pievilka klāt vārdu (KUCĒNS), novilcinādams brīdi, kad jādodas uz telpas malu, kur stāvēja cilvēki un krēmkrāsas zārks ar būtni, kas vairs nebija Lora.
Pa durvīm ienāca neliela auguma siēviete un apstājās uz sliekšņa. Mati viņai bija tumšsarkanā krāsā, un viņas drēbes bija elegantas un ļoti melnas. Tumšas lūpas. Atraitņu sēras, Ēna nodomāja. Viņš labi pazina šo sievieti. Tā bija Robija sieva Odrija Bērtone.
Rokās viņai bija vijolīšu pušķītis, sastiprināts ar sudraba foliju. Ēnam ienāca prātā, ka šādus pušķīšus bērni taisa pavasarī. Taču šobrīd nebija vijolīšu sezona.
Odrija devās pār telpu pie Loras zārka. Ēna viņai sekoja.
Lora gulēja aizvērtām acīm, uz krūtīm sakrustotām rokām. Ieģērbta klasiski zilā, svešā tērpā. Garie, brūnie mati bija atglausti no acīm. Viņa Lora un tajā pašā laikā ne, Ēna iedomājās, ka visnedabiskākais ir viņas sastingums, jo Lora nekad negulēja mierīgi.
Odrija uzlika vijolītes mirušajai uz krūtīm. Tad, sakniebusi savas kazeņogu krāsas lūpas, viņa bridi sakrāja mutē siekalas un mērķtiecīgi iespļāva tās Loras nedzīvajā sejā.
Siekalas, atsitušās pret vaigu, slīdēja uz auss pusi.
Odrija jau devās uz durvīm. Ēna steidzās viņai nopakaļ.
- Odrij! viņš iesaucās.
- Ēna? Vai tu aizbēgi? Vai arī viņi tevi izlaida?
Ēna pārlika, vai sieviete nav lietojusi nervu zāles. Viņas balss skanēja vienaldzīgi un bezkaislīgi.
- Vakar izlaida. Esmu brīvs cilvēks, viņš atbildēja. Bet paklau: kāda velna pēc?
Odrija apstājās tumšajā gaitenī.
- Vijolītes? Tās taču no laika gala bijušas viņas mīļākās puķes. Bērnībā kopā lasījām.
- Es nerunāju par vijolītēm.
- A, tu par to?
Odrija notrauca no mutes kaktiņa kaut ko neredzamu.
- Manuprāt, viss ir skaidrs.
- Nejau man, Odrij.
- Vai tad neviens tev nepateica? sievietes balss skanēja vienaldzīgi un salti. Tava sieva nomira ar mana vīra daiktu mutē. Tā, lūk, Ēna.
Viņš atgriezās kapličā. Kāds jau bija noslaucījis spļāviena pēdas.
# * *
Neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās paskatīties Ēnam acīs. Tie, kas pienāca klāt, nomurmināja līdzjūtības vārdus un nodurtām acīm aši nozuda.
Pēc lenča Ēna paēda Burger King notika bēres. Krēmkrāsas zārks ar Loru tika aizgādāts uz nelielu visu konfesiju kapsētu pilsētas nomalē: nelīdzenu meža pļavu bez žoga, kas bija kā nosēta ar melna un balta marmora kapakmeņiem.
Uz kapsētu viņš devās Vendela nama katafalkā kopā ar Loras māti. Misis Makeiba laikam uzskatīja, ka meitas nāvē vainojams Ēna.
- Ja tu būtu šeit, viņa pārmeta, nekas tāds nenotiktu! Nezinu, kāpēc viņa ar tevi apprecējās. Es viņai teicu. Es viņai to malu un malu. Bet kura meita tad klausa māti, kura? Pieklusuši viņa ieskatījās znota sejā. Tu kāvies?
- Jā, viņš atzinās.
- Barbars, Loras māte izmeta un aizvēra muti, paceldama zodu tik augstu, ka galva notrīsēja, un tad skatījās taisni uz priekšu.