Ēna nebrīnījās, atklājis, ka ir apģērbies džinsos un baltā T kreklā. Kājas gan bija basas. Viņu pārņēma ļoti spēcīga dē jā vu sajūta: tādā pašā apģērbā viņš stāvēja Černoboga dzīvokli, kad atnāca Zarja Polunočnaja un pastāstīja par zvaigznāju, dēvētu par Odina Ratiem. Tonakt viņa paņēma no debesīm Mēnesi un atdeva viņam.
Ēna pēkšņi zināja, kas tūlīt notiks. Viņš ieraudzīs Zarju Polunočnaju.
Viņa gaidīja Ēnu kāpņu galā. Mēness debesīs nebija, tomēr viņa peldēja mēnesgaismā: Zarjas baltie mati bija mēness bāli, viņa bija ģērbusies tajā pašā kokvilnas naktskreklā ar mežģīnēm, kas viņai bija mugurā tonakt Čikāgā.
Ieraudzījusi Ēnu, sieviete pasmaidīja un nodūra skatienu, it kā acumirklī būtu samulsusi.
- Sveiks, viņa teica.
- Sveika, Ēna atsaucās.
- Kā klājas?
- Nezinu, viņš atbildēja. Varbūt vēl karājos kokā un redzu kārtējo dīvaino sapni. Kopš iznācu no cietuma, man rādās traki sapņi.
Sievietes seju sudraboja mēnesnīca, lai gan plūmju melnajās debesīs Mēness nebija un kāpņu pakājē pat vienīgā zvaigzne nebija saskatāma. Zarja Polunočnaja izskatījās gan svinīga, gan trausla.
- Ja gribēsi, saņemsi atbildi uz visiem jautājumiem. Taču, uzzinājis atbildes, tu nekad tās neaizmirsīsi. Tev tas jāsaprot, viņa sacīja.
- Es sapratu, Ēna atsaucās.
Taka aiz viņas muguras sazarojās. Ēna zināja, ka tagad būs jāizvēlas, pa kuru atzaru doties. Taču vispirms viņam kaut kas bija jānokārto. Iebāzis roku džinsu kabatā, Ēna atviegloti nopūtās, dziļumā sajutis pazīstamo monētas svaru. Satvēris ar pirkstu un īkšķi, viņš to izņēma: 1922. gadā kalto Brivibas dolāru. Tā pieder tev, Ēna teica.
Un tad viņš attapās, ka apģērbs taču palika pie koka saknēm. Viena no trijām sievietēm ielika to audekla maisā, kurā tika atnestas auklas, un aizsēja galu, bet lielākā sieviete uzlika maisam virsū pamatīgu akmeni, lai vējš to neaizpūš. Tātad arī Brīvības dolāram patiesībā būtu jāatrodas džinsu kabatā un zem akmens. Tomēr tas gūla viņa plaukstā pie apakšzemes vārtiem.
Sieviete ar slaidajiem pirkstiem paņēma no Ēnas plaukstas monētu.
- Paldies! Divas reizes tā nopirka tavu brīvību, viņa teica, un tagad apgaismos ceļu tumsā.
Satvērusi dolāru saujā, Zarja Polunočnaja pastiepās, ielika to gaisā tik augstu, cik augstu varēja aizsniegt, un tad roku nolaida. Ēna uzreiz zināja, ka tas ir vēl viens sapnis, jo monēta nenokrita, tā lidoja augšup un sastinga apmēram trīsdesmit centimetrus virs Ēnas galvas. Tomēr tā vairs nebija sudraba monēta. Brīvības lēdija ar radžu kroni bija izgaisusi. Attēls uz monētas bija pārtapis par neskaidru Mēness vaigu pie vasaras debesīm. Mēness vaibstus varēja ieraudzīt, tikai ilgstoši skatoties tajā, pēc tam vaibsti atkal izplūda, atklājot uz Mēness krāterainās virsmas tumšo jūru un izciļņu aprises attēlu un seju aizstāja absolūtas nejaušības ēnu spēles.
Ēna tā arī nesaprata, vai skatās uz Mēnesi, kas ir tik mazs kā dolāra monēta, vai ari uz monētu Klusā okeāna lielumā, kas plešas debesīs tūkstošiem kilometru tālu. Bet varbūt starp šiem samēriem nekādas atšķirības nebija. Varbūt svarīgs bija vien skatījums uz tiem.
Ēna palūkojās uz sazaroto ceļu savā priekšā.
- Pa kuru taku lai eju? viņš jautāja. Kura būs droša?
- Izvēlies vienu, un tu nevarēsi iet pa otru, Zarja Polunočnaja atbildēja. Abas ir bīstamas. Ko tu izvēlēsies skarbu patiesību vai patīkamus melus?
- Patiesību, Ēna atbildēja, esmu gājis pārāk tālu, lai vēl izvēlētos melus.
- Par to būs jāmaksā, viņa noskumusi paziņoja.
- Es samaksāšu. Kāda ir cena?
- Tavs vārds, Zarja Polunočnaja atbildēja. Tavs īstais vārds. Tev tas jāatdod man.
- Bet kā?
- Lūk, tā, viņa atbildēja un ar glezno roku pieskārās viņa galvai. Ēna juta pirkstus slīdam pār ādu, tad tie izkļuva cauri ādai, cauri galvaskausam. Ēna juta, kā tie dziļi iespiežas smadzenēs. Galvaskauss un mugurkauls visā garumā kņudēja. Beigās viņa izvilka plaukstu no Ēnas galvas. Rādītājpirksta galā dega tāda kā sveces liesma, tikai skaidra, žilbinoši balta.
- Vai tas ir mans vārds? Ēna prasīja.
Zarja Polunočnaja savilka plaukstu dūrē, un gaismiņa pazuda.
- Bija, viņa atbildēja. Sieviete izstiepa roku un pamāja uz ceļu labajā pusē: Turp! Pagaidām.
Bezvārdis Ēna mēnesgaismā pagriezās un devās pa labi. Gribēdams pateikties, viņš pagriezās atpakaļ, taču aiz muguras bija tikai tumsa. Ēnam šķita, ka viņš atrodas dziļi pazemē, taču, kad viņš pavērās augšup tumsā, virs galvas aizvien bija sīciņais Mēness.
Ēna apgriezās ap stūri.
Ja tā ir pēcdzīve, viņš prātoja, tad tā ir līdzīga Klints mājai: pa daļai diorāma, pa daļai nakts murgs.
Tad Ēna ieraudzīja sevi cietuma skumjajā gaisotnē, priekšnieka kabinetā, kad priekšnieks viņam paziņoja par Loras nāvi autoavārijā. Ēna redzēja savu sejas izteiksmi viņš izskatījās kā cilvēks, kurš ir izstumts no pasaules. Bija sāpīgi redzēt savu atkailināto dvēseli un bailes. Pielicis soli, lai ātrāk atstātu priekšnieka pelēko kabinetu, viņš nokļuva videoiekārtu darbnīcā īglpointas nomalē. Pirms trim gadiem. Jā.
Ēna zināja, kas notiek darbnīcā: viņš pārvērš kotlešu masā Leriju Pauersu un B. Dž. Vestu, sitot nobrāzdams sev pirkstu locītavas. Pēc dažām minūtēm viņš iznāks laukā ar brūnu lielveikala somu rokās, un tā būs pilna ar divdesmit dolāru banknotēm. Neviens nekad nevarēs pierādīt, ka viņš bija paņēmis šo naudu savu norunāto daļu un vēl mazliet par to, ka abi blēži bija mēģinājuši tik negodīgi apkrāpt viņu un Loru. Ēna bija tikai šoferis, taču savu viņš paveica darīja visu, ko lūdza Lora…
Tiesā bankas aplaupīšana pat netika pieminēta, lai gan viņš bija pārliecināts, ka visi to gribēja. Nekas nebija pierādāms, kamēr visi klusēja. Visi bija mēmi kā zivis. Iā vietā prokuroram neatlika nekas cits, kā runāt vien par miesas bojājumiem, kurus Ēna nodarīja Pauersam un Vestam. Tika uzrādīti fotoattēli pēc abu ierašanās vietējā slimnīcā. Ēna daudz neaizstāvējās, jo tā bija vieglāk. Nedz Pauerss, nedz Vests, šķiet, nespēja atcerēties kautiņa cēloni, taču abi apgalvoja, ka Ēna viņiem uzbrucis.
Par naudu neviens nebilda ne vārda.
Neviens pat nepieminēja Loru, un Ēnam vairs neko citu nevajadzēja.
Interesanti, vai patīkamo melu ceļš būtu vieglāks? Atstājis tiesas zāli, Ēna devās tālāk pa akmeņaino taku, līdz nonāca tādā kā palātā Čikāgas publiskajā slimnīcā, pēkšņi sajuzdams rīklē kāpjam rūgtumu. Viņš apstājās. Viņš negribēja skatīties. Viņš negribēja iet tālāk.
Māte slimnīcā atkal bija uz nāves gultas tāpat kā toreiz, kad Ēnam bija sešpadsmit gadu. Jā, te nu viņš bija sešpadsmitgadīgs milzu lempis ar pūtītēm klātu, gaišbrūnu seju sēdēja blakus gultai, nespēdams paskatīties uz māti, un lasīja biezu grāmatu mīkstos vākos. Interesanti, kas tā bija par grāmatu? Ēna apgāja riņķī gultai, lai pienāktu tuvāk un apskatītos. Nostājies starp gultu un krēslu, viņš lūkojās te uz mirstošo sievieti, te uz pusaudzi, kas salīcis sēdēja krēslā, iebāzis degunu "Gravitācijas varavīksnē", lai aizbēgtu no mātes nāves uz Londonu zibenskara laikā. Diemžēl grāmatas literārais vājprāts nesniedza ne patvērumu, ne attaisnojumu.
Mātes plakstus bija aizslēdzis morfina miers: tas, ko viņa uzskatīja par kārtējo anēmijas uzliesmojumu, kārtējo sāpju lēkmi, kura tikai jāpārcieš, izrādījās ielaista limfoma. Mātes āda bija kļuvusi dzeltenīgi pelēka. Viņai bija tikai mazliet pāri par trīsdesmit, bet viņa izskatījās daudz vecāka.