Ēna gribēja sapurināt sevi, neveiklo zēnu, kāds viņš tolaik bija, lai taču paņem māti aiz rokas, parunā, dara kaut ko, pirms viņa nenovēršami aizslīd no dzives. Taču Ēna nespēja sev pieskarties, un zēns turpināja lasīt: māte nomira, kamēr dēls sēdēja blakus, lasīdams biezu grāmatu.
Pēc mātes nāves Ēna vairs tik daudz nelasīja. Literatūrai nevarēja uzticēties. Kāds gan labums no grāmatām, ja tās nespēj tevi pasargāt no kaut kā šāda?
Izgājis no slimnīcas palātas, Ēna pa līkumotu gaiteni devās tālāk dziļi iekšā zemes zarnās.
Viņš atkal redz māti, nespēdams noticēt, ka viņa ir tik jauna, šķiet, viņai nav ne divdesmit pieci, vēl pirms saslimšanas. Viņi abi ar māti bija dzīvokli kārtējā vēstniecības īrētajā mitekli kaut kur Ziemeļeiropā. Ēnas acis meklē kādu uzvedinājumu uz atbildi, un viņš atrod sevi: knēveli ar lielām, gaišpelēkām acīm, taisniem, tumšiem matiem un ādu, kas nav nedz gaiša, nedz tumša. Viņi strīdas. Ēnam nekas pat nav jādzird, jo visas viņu ķildas galu galā bija vienādas.
- Pastāsti man par tēvu!
- Viņš ir miris. Vairs neko nejautā!
- Bet kas viņš bija?
-Aizmirsti! Miris un pagalam, un tu neko neesi zaudējis.
- Es gribu redzēt viņa fotoattēlu!
- Man nav viņa fotoattēla, skan klusa, skarba atbilde.
Puika zināja, ka tagad jāklusē, citādi māte sāks kliegt vai
pat iesitis, viņš zināja, ka nekad nepārstās uzdot jautājumus, tā nu Ēna novērsās un devās lejup pa tuneli.
Taka meta līkumu aiz likuma un beigās pagriezās atpakaļ, un Ēna iedomājās čūskas ādu un iekšas vai arī dziļas jo dziļas koka saknes. Pa kreisi bija ezers, kaut kur tuneļa galā pakpak ezerā pilēja ūdens, bet lāses tikpat kā nesaviļņoja spoguļgludo ezera virsmu. Nometies ceļos, Ēna padzērās, ar plaukstām smeldams ūdeni un likdams pie lūpām, un tad turpināja ceļu, līdz visapkārt sāka mirgot disko spoguļbumbas mirdzošo rakstu atspīdumi. Ēnam šķita, ka viņš stāv pašā Visuma centrā un ap viņu riņķo zvaigznes un planētas. Viņš neko nedzirdēja ne mūziku, ne balsis, kas censtos to pārkliegt. Un tad Ēna ieraudzīja sievieti, līdzīgu mātei, taču tādu viņš māti nekad nebija redzējis viņa galu galā ir gandrīz vēl meitene…
Un viņa dejo.
Ēna it nemaz nebija pārsteigts, uzreiz atpazīstot mātes deju partneri. Trīsdesmit triju gadu laikā viņš tikpat kā nebija mainījies.
Jau pirmajā acu uzmetienā Ēnam bija skaidrs, ka viņa ir piedzērusies. Ne ļoti piedzērusies, bet iesācējam daudz nevajag. Apmēram pēc nedēļas māte kuģī dosies uz Norvēģiju. Viņi abi dzer Margaritas, un mātei uz lūpām un plaukstas virspuses ir pielipuši sāls kristāliņi.
Trešdiena šoreiz nav ģērbies uzvalkā ar kaklasaiti, tomēr virs krūšu kabatas spoguļbumbas gaismā mirdz piespraude ar sudraba koku. Viņš dejo diezgan labi: abi varētu būt jauks pāris, neraugoties uz gadu starpību. Trešdienas kustībām piemīt vilka grācija.
Lēnā deja. Trešdiena velk viņu sev tuvāk, ķetnai līdzīgo roku īpašnieciski aplicis meitenes dibenam, velk viņu arvien tuvāk sev klāt. Otra roka satver viņas zodu un ceļ augšup pret sevi, un viņi abi skūpstās tur, uz deju grīdas; mirdzošā bumba met gaismas apli ap viņiem Visuma centrā.
Pēc brīža viņi pošas projām. Meitene nedaudz līgojas pie Trešdienas sāna, un viņš ved to ārā no deju zāles.
Ēna paslēpj seju plaukstās, viņš neseko tiem abiem, nespēdams vai negribēdams būt par liecinieku paša ieņemšanas brīdim.
Spoguļatspīdumi bija izgaisuši, un tagad vienīgo apgaismojumu deva sīciņais Mēness, kas dega augstu virs viņa galvas.
Ēna gāja tālāk. Takas līkumā viņš apstājās, lai atvilktu elpu.
Pēkšņi viņam pār muguru maigi pārslīdēja roka un liegi pirksti sabužināja matus uz pakauša.
- Sveiks, mīļum, aiz pleca no murrāja dūmakaina sievietes balss.
- Sveika, Ēna teica un pagriezās. Viņai bija brūni mati un brūna āda, un acis laba medus tumši dzintarainajā krāsā, zīlītēs bija vertikāli šķēlumi.
- Vai es tevi pazistu? Ēna samulsis jautāja.
- Pat ļoti, viņa pasmaidīja. Es taču gulēju tavā gultā. Un mani ļaudis pēc mana lūguma nav nolaiduši no tevis ne acu.
Nostājusies Ēnas priekšā, viņa pamāja uz trim ceļiem, no kuriem atkal bija jāizvēlas viens.
- Ielāgo, viņa teica, iedams pa vienu no tiem, kļūsi gudrs. Ja iesi pa otru, kļūsi par vienu veselu. Bet trešais ceļš tevi nogalinās.
- Manuprāt, es jau esmu miris, Ēna atbildēja, es nomiru kokā.
Viņa ieņurdējās.
- Te nāve, tur nāve, tur ari nāve. Tas viss ir relatīvi. Tad viņa atkal pasmaidīja. Vai zini, es varētu par to pajokot. Par mirušajiem radiniekiem.
- Nevajag, Ēna atbildēja, labāk jau ne.
- Nu? viņa jautāja. Pa kuru ceļu iesi?
- Nav ne jausmas, Ēna atzinās.
Viņa mazliet pielieca galvu, nudien kā kaķene. Pēkšņi Ēna ļoti skaidri atcerējās, kas viņa ir un kā viņš to pazīst. Ēna juta, ka nosarkst.
-Ja tu man uzticies, Basta solija, es izvēlēšos tavā vietā.
- Es tev uzticos, Ēna nešaubīdamies atbildēja.
- Vai gribi zināt, ko tas tev maksās?
- Vārdu es jau pazaudēju, Ēna atzinās.
- Vārdi nāk un iet. Vai tad tas bija tik vērtīgs?
-Jā. Varbūt. Viegli tas nebija. Tā bija kā personiska atklāsme.
- Visas atklāsmes ir personiskas, viņa aizrādīja, tāpēc tām nevar ticēt.
- Es nesaprotu.
- Nesaproti, viņa teica, un nesapratīsi arī. Es paņemšu tavu sirdi. Tā mums būs vajadzīga vēlāk. Un Basta iebāza roku dziļi viņa krūtīs un izvilka kaut ko rubīnsarkanu, pulsējošu, ko tagad turēja asajos nagos. Baloža asiņu krāsā, it kā veidots no tīras gaismas, tas ritmiski sarāvās un izpletās.
Viņa savilka plaukstu dūrē, un sirds pazuda.
- Izvēlies vidējo ceļu!
Ēna vilcinājās. Vai tu patiešām esi te? viņš vaicāja.
Sieviete, pieliekusi galvu uz sāniem, svinīgi nopietni skatījās viņā, nesakot ne vārda.
- Kas tu esi? Ēna prasīja. Kas ir tavi cilvēki?
Viņa nožāvājās, atklājot perfektu, tumšsarkanu mēlīti. Vari uzskatīt mūs par simboliem, par sapni, ko cilvēce ir radījusi, lai kaut kā izskaidrotu ēnas uz alu sienām. Tagad ej, nestāvi uz vietas. Tavs ķermenis atdziest ik minūti. Muļķi uz kalna jau pulcējas. Pulkstenis tikšķ.
Ēna pamāja un sāka iet.
Pamats zem kājām kļuva slidens, klintis klāja ledus. Ēna klupa un slīdēja, virzoties pa akmeņaino taku pretī vietai, kur ceļš sazarojās. Lai ari viņš gāja pēc iespējas lēnāk, pirkstu kauliņi bija nobrāzti pret šķautņainās klints izvirzījumiem krūšu augstumā. Mēness virs viņa spīdēja cauri ledus kristāliem gaisā: spīdekli ietvēra aplis, Mēness loks, tas izstaroja gaismu. Skaista aina, bet iet bija grūtāk. Taka bija neuzticama.
Ceļš jau atkal sazarojās.
Viena taka jau šķita pazīstama, tā veda uz plašu kambari vai varbūt uz kambaru kopumu, tādu kā tumšu muzeju. Ēna jau zināja, kas tā ir par vietu. Viņš jau reiz te bija bijis, lai arī pirmajos brīžos nespēja atminēties, kad un kā. Viņš dzirdēja sīku trokšņu ilgas atbalsis. Viņš dzirdēja, kā nosēžas putekļi.
Tā bija Aizmirsto Dievu zāle. Un tad viņš atcerējās: sapnī, tonakt motelī, kad pirmoreiz parādījās Lora, bezgalīgi plaša piemiņas zāle aizmirstiem, pagātnē nogrimušiem dieviem un tiem, kuru dzīvā klātbūtne bija pazaudēta.