Выбрать главу

Ēna soli atkāpās.

Piegājis pie tālākās takas, viņš pameta skatienu uz priekšu un ieraudzīja gaiteni Disnejlendas stilā: melnas organiskā stikla sienas ar gaismekļiem. Krāsainas spuldzītes bezmērķīgi mirgoja un zibsnīja, radot kārtības ilūziju: tāda varētu būt kosmosa kuģa vadības pults kādā filmā.

Ēna arī kaut ko dzirdēja: dobji vibrējošu basa dūkoņu, kas atbalsojās viņa kuņģa dziļumā.

Apstājies viņš aplaida skatienu visapkārt. Neviens ceļš vairs nešķita pareizs. Vairs ne. Viņam takas jau bija līdz kaklam. Dosies pa vidējo, to, pa kuru viņam lika iet sieviete-kaķene.

Mēness virs galvas pamazām izbālēja, viena tā mala krāso­jās sārta: tuvojās aptumsums. Taku apjūma milzīga ieeja.

Vairs nebija nekādu darījumu, nekādas kaulēšanās. Atlika tikai doties iekšā. Ēna iegāja velvē, tumsā. Gaiss te bija silts un smaržoja pēc mikliem putekļiem kā iela pēc pirmā vasaras lietus.

Viņam nebija bail.

Vairs ne. Bailes bija nomirušas lielajā osī kopā ar Ēnu. Nebija vairs ne baiļu, ne naida, ne sāpju. Nebija nekā, bija tikai pati esence.

Tālumā klusi ūdenī iekrita kaut kas liels, plunkšķis atbal­sojās plašumos. Ēna sasprindzināja redzi, bet neko nevarēja saskatīt. Bija pārāk tumšs. Necik ilgi, un pamalē, no kurie­nes atskanēja plunkšķi, iemirdzējās rēgaina gaisma: pasaule ieguva apveidus. Ēna stāvēja alā, un viņa priekšā pletās spoguļgluds ūdens.

Plunkšķi kļuva arvien skaļāki, gaisma iemirdzējās spožāk, lina stāvēja krastā un gaidīja. Diezgan drīz parādījās zema, plakana laiva, kuras izliektajā priekšgalā dega balta gaisma, bet mazliet zemāk stiklaini melnajā ūdenī spīgoja luktura atspulgs. Laivā stāvēja gara auguma stāvs ar kārti, un pirmīt dzirdētos plunkšķus radīja laivinieks, cilājot un kustinot kārti, stumjot laivu pa pazemes ezeru.

-    Sveiki! Ēna iesaucās, un no visām pusēm atskanēja atbalss. Varētu nodomāt, ka viņu sveic un uzrunā daudzbalsīgs koris un visiem ir viņa balss.

Stāvs, kas turēja rokā kārti, neatbildēja.

Cilvēks, kurš vadīja laivu, bija garš un ļoti tievs. Viņš ja tas bija viņš bija ģērbies vienkāršā, baltā tērpā, virs kura grozījās galva, kas nekādā gadījumā nebija cilvēka galva, tāpēc Ēna nosprieda, ka tai jābūt tādai kā maskai: putna galva uz slaika kakla ar garu, līku knābi. Rēgainais, putnam līdzīgais siluets šķita redzēts. Ēna sasprindzināja atmiņu, bet tad vīlies saprata, ka domā par Klints māju ar automāta spraugu un bālo, putnam līdzīgo stāvu, kas pazibēja no zārka, lai savāktu dzērāja dvēseli.

No kārts un laivas atbalsojoties pilēja ūdens, atstājot vil­nīšu sliedi stiklainajā ūdenī. Laiva bija darināta no niedrēm no sasietiem kūlīšiem.

Beigās laiva piestāja netālu no krasta. Laivinieks atbalstījās uz kārts. Viņš lēni pagrieza galvu, līdz raudzījās Ēnam sejā.

-    Sveiks, nevirinot garo knābi, viņš sacīja vīrieša balsī. Tāpat kā viss pagaidām pazemes pasaulē piedzīvotais, ari tā šķita pazīstama.

-    Kāp uz klāja! Kājas samērcēsi, bet baidos, ka citādi neva­rēs. Laivas mums vecas, un, ja piebraukšu tuvāk, noraušu dibenu.

Novilcis kurpes (Ēnam nebija ne jausmas, ka viņam kājās ir kurpes), viņš iebrida ūdenī, kas sniedzās līdz puslieliem un šķita pārsteidzoši silts. Kad Ēna piegāja pie laivas, laivinieks viņam pasniedza roku un palīdzēja iekāpt. Niedru laiva viegli sašūpojās, ūdens uzšļakstīja pār tās malām, taču mirkli vēlāk viņi atguva līdzsvaru.

Stūrmanis ar kārti atstūmās no krasta. Ēna stāvēja un ska­tījās. No viņa bikšu galiem pilēja ūdens.

-    Es jūs pazīstu, viņš uzrunāja būtni.

-    Kā tad citādi, laivinieks atbildēja. Laivas priekšgalā neganti uzliesmoja luktura eļļa, un Ēna dūmos sāka klepot.

-    Tu strādāji pie manis. Baidos, ka Lilu Gudčaildu mums vajadzēja apbedīt bez tevis. Ik vārdu viņš izrunāja nervozi un skaidri.

Dūmi Ēnam koda acis. Noslaucījis ar delnu asaras, viņš, kā pašam šķita, tajos redzēja gara auguma vīrieti uzvalkā, ar bril­lēm zelta rāmjos uz deguna. Dūmi izklīda, un viņa priekšā atkal bija laivinieks puscilvēciska būtne ar ūdensputna galvu.

-    Misters Ibiss?

-    Priecājos tevi satikt, atbildēja būtne mistera Ibisa balsī. Vai zini, kas ir psihopomps?

Vārds likās dzirdēts, bet ļoti sen. Ēna papurināja galvu.

-    Izdomāts nosaukums pavadonim, misters Ibiss pazi­ņoja. Mums visiem ir tik daudz pienākumu, tik daudz eksis­tences paveidu. Personiski es sevi redzu kā pētnieku, kas dzīvo klusumā un raksta pastāstiņus un fantāzijas par pagātni, kas varbūt ir bijusi, bet varbūt ne. Tiktāl viss ir patiesība. Taču, tāpat kā daudziem, ar kuriem esi nolēmis saistīt savu dzīvi, man piemīt arī citi dotumi, proti, esmu psihopomps. Es pavadu dzīvos uz nāves valstību.

-    Bet es domāju, ka jau esmu nāves valstībā, Ēna sacīja.

-    Neesi. Ne per se. Te ir tāds kā priekškambaris.

Laiva gludi slīdēja pazemes ezera spoguļgludajos ūdeņos. Radījuma putna galva skatījās taisni uz priekšu. Un tad, nevār­stot knābi, misters Ibiss sacija:

-Jūs, cilvēki, runājat par dzīvajiem un mirušajiem kā divām pretējām kategorijām, kas viena otru izslēdz. It kā nevarētu būt tādas upes, kas vienlaikus ir ari ceļš, vai dzies­mas, kas ir ari krāsa.

-    Bet vai tad tā var būt? Ēna brīnījās. Vai var? Ezera otrā krastā klusi atbalsojās viņa vārdi.

-    Ielāgo, misters Ibiss īgni atbildēja, dzīve un nāve ir vienas un tās pašas monētas divas puses. Tāpat kā divdesmit pieciem centiem vienā pusē ir cipars, bet otrā ērglis.

-    Bet ja man ir monēta, kurai abās pusēs ir cipars?

-    Tev tādas nav. Tādas monētas pieder tikai vai nu muļ­ķiem, vai dieviem.

Šķērsojot tumšos ūdeņus, Ēnu vienubrīd sagrāba drebuļi. Šķita, ka no spoguļgludās virsmas viņā pārmetoši noskatās bērnu sejas piesūkušās ar ūdeni, ar izplūdušām, neredzī­gām, aizmiglotām acīm. Pazemes alā nebija vēja, kas saviļņotu melnā ezera virsmu.

-    Tātad esmu miris, Ēna secināja. Viņš jau sāka pierast pie šī fakta. Vai arī drīz būšu miris.

-    Mēs esam ceļā uz Mirušo zāli. Es lūdzu, lai tieši es varu tevi pavadīt.

-    Kāpēc?

-    Es esmu psihopomps. Tu man patīc. Tu biji kārtīgs strād­nieks. Kāpēc gan ne?

-    Bet… Ēna centās sakārtot domas, es jums neticēju. Jo neko daudz nezinu par ēģiptiešu mitoloģiju. Jo es neko tādu negaidīju. Kas notika ar Svēto Pēteri pie debesu vārtiem?

Baltā galva ar garo knābi nopietni grozījās no vienas puses uz otru.

-    Nav svarīgi, ka tu neticēji mums, misters Ibiss sacīja. Mēs tev ticējām.

Laiva atdūrās pret ezera dibenu. Misters Ibiss pār laivas malu iekāpa ūdenī un teica Ēnam darīt tāpat. Paņēmis no laivas gala auklu, viņš pasniedza Ēnam lukturi, kas pēc formas atgādināja mēness sirpi. Abi devās uz krastu, kur misters Ibiss piesēja laivu pie klinti iedzīta tērauda gredzena. Paņēmis no Ēnas rokām lukturi un augstu to pacēlis, viņš ašā soli devās projām, metot uz zemes un augstās klinšu sienas milzu ēnas.

-    Vai tev ir bail? misters Ibiss pajautāja.

-    Ne pārāk.

-    Nu ejot mēģini modināt sevi neviltotu godbijību un dvēseles šausmas. Šai situācijai tās ir atbilstošās jūtas.

Ēna neizjūta bailes. Interesi un uztraukumu gan, bet ne vairāk. Viņu nebiedēja ne arvien melnākā tumsa, ne nāve, pat ne būtne ar suņa galvu spēkbarības tvertnes lielumā, kas viņos noskatījās. Radījums dobji ierūcās, un Ēnam uz skausta sacēlās matiņi.