- Ēna, milzu būtne ierunājās, klāt lielā tiesas diena.
Ēna paraudzījās augšup. Misters Šakālis? viņš atsaucās.
Anubisa plaukstas nolaidās, tumšas un milzīgas, tās paņēma Ēnu un pacēla augstu gaisā.
Šakāļa galva ar spožām, mirdzošām acīm viņu pārbaudīja tikpat bezkaislīgi, kā misters Šakālis apskatīja mirušo meiteni uz sekciju galda. Ēna zināja, ka visas viņa kļūdas, neveiksmes, trūkumi tiek vētīti un svērti, ka viņš zināmā mērā tiek uzšķērsts, sagriezts gabalos un izgaršots.
Mēs bieži aizmirstam to, kas mums nedara godu. Meklējam attaisnojumu savai rīcībai, ievīstām to spožos melos vai ļaujam pārklāties ar bieziem aizmirstības putekļiem. Visi Ēnas nodarījumi, par kuriem viņš kaunējās, viss, ko viņš labprāt mainītu vai vispār atsauktu, tagad atgriezās, ieraujot vainas un nožēlas virpulī, un viņam nebija, kur no tiem paslēpties. Viņš bija tik kails un tik atvērts kā līķis uz galda, un tumšais Anubiss, dievs šakālis, bija viņa prožektors, prokurors un vajātājs.
- Lūdzu, Ēna sacīja, lūdzu, beidziet!
Taču pārbaudījums turpinājās. Visi meli, kurus viņš dzīvē bija teicis, ik nozagtais sīkums, ik pāridarījums citiem, visi mazie noziegumi un sīkās slepkavības, kas gadās vai katru dienu, to visu un vēl vairāk mirušo soģis ar šakāļa galvu tagad izvilka gaismā.
Ēna sāka rūgti raudāt, sēdēdams tumšā dieva plaukstā. Viņš atkal bija knauķis, tikpat bezpalīdzīgs un bezspēcīgs.
Un tad bez brīdinājuma viss bija galā. Ēna elsoja un šņukstēja, no viņa deguna pludoja puņķi; vēl aizvien viņš jutās bezpalīdzīgs, taču lielās rokas viņu uzmanīgi, gandrīz vai maigi nolika uz klints grīdas.
- Pie kā ir viņa sirds? Anubiss norūca.
- Pie manis, iemurrājās sievietes balss.
Ēna pacēla skatienu. Blakus būtnei, kas vairs nebija misters Ibiss, stāvēja Basta, pastiepusi labo roku ar Ēnas sirdi, kas meta rubīnsārtu gaismu viņas sejā.
- Dod to man, teica Tots, dievs ar Ibisa galvu, un, paņēmis sirdi rokās, kas nebija cilvēka rokas, aizslīdēja uz priekšu.
Anubiss nolika sev priekšā zelta svariņus.
- Vai tagad izšķirsies, ko es saņemšu? Ēna čukstus jautāja Bastai. Paradīzi? Elli? Šķīstītavu?
-Ja spalviņa būs tikpat smaga kā sirds, viņa atbildēja, tev pašam būs jālemj par savu likteni.
- Bet ja nebūs?
Basta paraustīja plecus, it kā jautājums viņai liktu justies neērti, tomēr mirkli vēlāk viņa atbildēja:
- Tad mēs tavu sirdi un dvēseli izbarosim Ammetam, dvēseļēdājam.
- Varbūt, viņš čukstēja, varbūt es varu piedzīvot tādas kā laimīgas beigas.
- Te ne tikai nav laimīgu beigu, viņa paskaidroja, te vispār nav beigu.
Vienā svaru kausā Anubiss uzmanīgi, godbijīgi ielika spalvu un mirkli vēlāk otrā sirdi. Kaut kas sakustējās ēnā zem svariem, bet Ēnam šķita nepatīkami to aplūkot tuvāk.
Spalva bija smaga, taču ari Ēnas sirds nebija no vieglajām, tāpēc svaru kausi satraukti šūpojās un nosvērās te uz vienu, te uz otru pusi.
Beigās kausi tomēr nostājās līdzsvarā, un radījums no svaru ēnas neapmierināts aizzagās projām.
- Lūk, kā, Bastas balsī skanēja vilšanās. Kārtējais galvaskauss kaudzē. Žēl gan. Biju cerējusi, ka tu pašreizējos nemieros izdarīsi ko labu. Jūtos, kā vērojot autoavāriju palēninājumā un nespējot to novērst.
- Vai tevis tur nebūs?
Basta pašūpoja galvu.
- Man nepatīk, ka citi man saka, kas jādara.
Bezgalīgajā nāves zālē iestājās klusums, kas atbalsojās no
ūdens un tumsas.
- Vai tagad man jāizvēlas, kurp doties tālāk? Ēna jautāja.
-Jā, Tots pamāja, vai ari mēs to izdarīsim tavā vietā.
- Nē, Ēna atbildēja. Viss kārtībā. Izvēlēšos pats.
- Nu? ierēcās Anubiss.
- Tagad es atpūtīšos, Ēna atbildēja. To es vēlos. Man neko nevajag. Ne debesis, ne elli, itin neko. Lai viss vienreiz beidzas.
- Tiešām? Tots jautāja.
-Jā, Ēna pamāja.
Misters Šakālis atvēra viņa priekšā pēdējās durvis, aiz kurām nekā nebija. Nebija tumsas. Nebija pat aizmirstības. Tikai nekas.
Pieņēmis to nešaubīdamies un bez iebildumiem, Ēna spēra kāju nebūtībā, izjuzdams dīvainu, mežonīgu prieku.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
Mūsu kontinentā viss notiek plašā mērogā. Upes ir milzīgas, klimats bargs gan aukstumā, gan tveicē, ainavas ir brīnišķīgas, pērkons un zibens kolosāli. Nekārtības valstī satricina tās pamatus. Mūsu rupjās kļūdas, nepareizā rīcība, zaudējumi, negods, sabrukums viss plašā mērogā.
Lords Kārlails Džordžam Selvinam, 1778
Amerikas Savienoto Valstu dienvidaustrumu ievērojamākā vieta tiek reklamēta uz neskaitāmiem vecu šķūņu jumtiem Džordžijā un Tenesī līdz pat Kentuki. Braucot pa līkumotu meža ceļu, ceļotājs ieraudzīs sagruvušu, sarkanu šķūni, uz kura jumta būs uzkrāsoti vārdi:
APMEKLĒJIET ROKSITIJU -
PASAULES ASTOTO BRĪNUMU!
Turpat netālu uz pussagruvušās govju fermas jumta baltiem, drukātiem burtiem būs rakstīts:
APSKATIET SEPTIŅUS ŠTATUS NO ROKSITIJAS,
PASAULES BRĪNUMA!
Ceļotājam liek domāt, ka Roksitija gaida aiz nākamā pagrieziena un viņam nav jābrauc veselu dienu līdz Lukauta kalnam turpat pie robežas ar Džordžiju, uz dienvidrietumiem no Čatanogas Tenesī.
Lukauta kalns būtibā nav nekāds kalns, bet drīzāk neiedomājami augsts, dominējošs paugurs, kas no tāluma izskatās brūns, bet, kad pienāk tuvu klāt, izrādās zaļš, koku apaudzis, uz tā ir saceltas mājas. Kad ieradās baltie, tur dzīvoja čeroki atzars čikamauga, kas kalnu dēvēja par ČatotonogI, tulkojumā: Kalns, kas paceļas līdz smailei.
19. gadsimta 30. gados Endrū Džeksona Indiāņu pārvietošanas akts izraidīja indiāņus no dzimtās zemes čoktau, čikamauga, čeroki un čikaso ciltis. ASV karaspēks ikvienu, ko noķēra, ar varu dzina tūkstošiem jūdžu tālu uz jauno indiāņu zemi, kas vēlāk kļuva par Oklahomu, un tas bija asaru ceļš, gadījuma rakstura genocīda kustība. Tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu ceļā nomira. Bet uzvarētājus jau neviens netiesā un neapstrīd.
Leģenda vēstī, ka tas, kas pārvalda Lukauta kalnu, pārvalda visu zemi. Galu galā tā ir svētvieta, turklāt augsta vieta. Pilsoņu kara laikā te notika kauja starp štatiem jeb kauja virs mākoņiem, un pirmajā dienā konfederātu karaspēks paveica neiespējamo, bez pavēles uzkāpdams Misionāru grēdā un ieņemdams kalnu. Ziemeļi uzvarēja pie Lukauta kalna un visā karā.
Zem kalna plešas tuneļi un alas, dažas ļoti senas. Tagad šīs ejas lielākoties ir slēgtas, lai gan kāds vietējais uzņēmējs atraka pazemes ūdenskritumu, kuru nosauca par Rubīnu ūdenskritumu. Līdz ūdenskritumam var nokļūt ar liftu. Tūristi to ir iecienījuši, lai gan lielākā atrakcija atrodas pašā Lukauta kalna virsotnē. Tā ir Roksitija.
Roksitija sākas ar ornamentālu dārzu uz kalna nogāzes: tūristi pa kalnu taku dodas cauri klintīm, virs klintīm, starp klintīm, met kukurūzu briežu aplokā, šķērso gaisa tiltu un skatās binokļos, kurus iznomājuši par divdesmit pieciem centiem, bet retajās saulainajās, patiešām skaidrajās dienās redz septiņus štatus. No turienes katru gadu taka ved miljoniem un miljoniem apmeklētāju uz pazemi kā uz kādu dīvainu elli, kur alās viņi blenž uz izgaismotām lellēm, kas izkārtotas bērnu pantiņu un pasaku diorāmās. Kad ekskursanti vēlāk dodas mājās, viņi jūtas apmulsuši, jo nav skaidrs, kāpēc šurp nākuši, ko redzējuši un vai laiku labi pavadījuši.