* * *
Viņi ieradās pie Lukauta kalna no visiem Amerikas Savienoto Valstu štatiem. Viņi nebija tūristi. Viņi ieradās ar automašīnām, lidmašīnām, autobusiem, ar vilcienu un kājām. Daži no tiem atlidoja, turoties zemu un mērojot gaisa ceļu tikai nakts tumsā, bet viņi tomēr atlidoja. Citi nāca pa savām takām zemes dzīlēs. Daudzi balsoja mašīnas, diedelēdami nervozo vieglo vai kravas mašīnu vadītāju vēlību. Tie, kas brauca ar savu vieglo vai kravas auto, ieraudzījuši citus ejam kājām, atpūšamies vai sēžam krodziņos un atpazinuši viņus, piedāvāja vietu savās mašīnās.
Lukauta kalna pakāji visi sasniedza apputējuši un noguruši un, galvas atgāzuši, redzēja (vai iedomājās, ka redz) kokiem apaugušo virsotni, Roksitijas takas, dārzus un ūdens straumes.
Pirmais vilnis ieradās agri no rīta, otrais vilnis mijkrēsli. Un vairākas dienas no vietas viņi vienkārši turpināja ierasties.
Piebrauca apdauzīta U-Haul kravas mašīna, no kuras izbira vairākas ceļā nonīkušas viļas un rusalkas ar izsmērētu smiņķi, saplēstām zeķbiksēm, samiegojušās un nogurušas.
Koku pudurī pie kalna padzīvojis vampīrs piedāvāja Marlboro kailam pērtiķveida radījumam, apaugušam ar rudiem spalvu kušķiem. Radījums graciozi pieņēma piedāvāto cigareti, un abi klusēdami stāvēja blakus un smēķēja.
Ceļa malā apstājās Toyota Previa, no kuras izkāpa septiņi ķīnieši un ķīnietes. Viņi izskatījās pirmām kārtām tīri, visi melnā apģērbā, kādu dažās valstīs valkā zemāki valsts ierēdņi.
Viens, turēdams rokās lapu paliktni, pārbaudīja atvesto inventāru no mašīnas aizmugures izceltās lielās golfa somas, kurās bija grezni zobeni ar lakotiem rokturiem, grebumiem rotātas nūjas un spoguļi. Ieročus pārbaudīja un izdalīja, un par katru bija jāparakstās.
No aprūsējuša vāģa izkāpa slavens komiķis, kuru visi uzskatīja par mirušu kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem, un sāka izģērbties, atklājot āža kājas un īsu āža ļipu.
Pēc tam ieradās četri meksikāņi, smaidīgi kā saule, ar melniem, neparasti spīdīgiem matiem, un sāka laist riņķī brūnpapīra maisiņā paslēptu pudeli ar rūgtu dzērienu: šokolādes pulvera, liķiera un asiņu mikstūru.
Pāri laukiem nāca sīks vīrelis ar tumšu bārdu, melnu, noputējušu katliņu galvā, peisakiem pie deniņiem, padilušai, bārkstainai lūgsnu šallei plīvojot. Viņam pa pēdām sekoja divreiz garāks vīrietis ar ādu pelēka poļu māla krāsā, un vārdi, kas viņam bija uzrakstīti uz pieres, nozīmēja dzīve.
Viņi nāca un nāca. Piebrauca taksometrs, no kura izkāpa rakšasi jeb Indostānas pussalas dēmoni. Viņi malās uz riņķi un klusēdami vēroja cilvēkus kalna pakājē, līdz ieraudzīja Mamadži, kas aizvērtām acīm kustināja lūpas lūgsnā. Nevienu citu dēmoni nepazina, tomēr vilcinājās viņai tuvoties, atcerēdamies vecās kaujas. Dievietes rokas glāstīja galvaskausus, kas, savērti rotā, karājās viņai kaklā. Mamadži brūnā āda pamazām kļuva melna un stiklaina kā ahāts vai obsidiāns, bet lūpas pavērās, atklājot garus, baltus, ļoti asus zobus. Viņa atvēra visas savas acis, aicinot rakšasus nākt tuvāk, un tad sveicināja viņus, kā būtu sveicinājusi savus bērnus.
Vētras, kuras dažās pēdējās dienās bija sacēlušās ziemeļu un austrumu malā, protams, nemazināja spriedzes un neomulibas gaisotni. Vietējie sinoptiķi brīdināja par virpuļiem, kas varētu izraisīt viesuļvētru, par augsta gaisa spiediena apgabaliem, kas neizkustējās no vietas. Dienas bija siltas, bet naktis aukstas.
Viņi pulcējās bariņos, dažreiz izvēlēdamies cits citu pēc tautības vai rases, temperamenta, pat pēc ārienes. Visi izskatījās nobažījušies. Visi izskatījās noguruši.
Šur tur skanēja sarunas, pat smiekli, taču apslāpēti un spontāni. No rokas rokā ceļoja alus skārdeņu sešpakas.
Daži vietējie vīrieši un sievietes atnāca kājām pār pļavu, viņu kustības bija neparastas, un viņu balsīs runāja loa viņos iemiesojušies vudū gari. Liela auguma nēģeris runāja Papa Legbas, vārtu turētāja balsī, bet vudū nāves valdnieks barons Samedi bija iemiesojies čatanogu pusaudzē, gotiskā roka fanē, iespējams, melna zīda cilindra dēļ, kas bezrūpīgi gozējās meitenes tumšajos matos. Viņa runāja paša barona zemajā basā, smēķēja milzīgu cigāru un izrīkoja trīs Gede, mirušo loa, savukārt Gēde bija ieņēmuši triju pusmūža brāļu miesu. Viņi bija apbruņoti un dzina tik neķītrus jokus, ka par tiem smējās vienīgi viņi paši, atkal un atkal rēcot aizsmakušās balsīs.
Turpat pastaigājās divas nenosakāma vecuma čikamaugas sievietes zilos, ar eļļu notraipītos džinsos un apbružātās ādas jakās, vērodamas ļaudis un gatavošanos kaujai. Ik pa brīdim viena vai otra uz kādu norādīja un pasmējās. Pašas gan viņas gaidāmajā konfliktā nedomāja piedalīties.
Austrumos uzlēca un samilza Mēness diena līdz pilnmēnesim. Tas aizņēma vai pusi debesjuma, tumšsārti oranžs, tieši virs pašām pakalnu virsotnēm. Šķērsojot debesis, Mēness kļuva arvien mazāks un blāvāks, līdz beidzot sastinga un palika karājamies gaisā kā laterna.
Mēnesnīcā Lukauta kalna pakājē viņu bija sanācis neticami daudz. Viņi gaidīja.
* * *
Lora bija izslāpusi.
Dažreiz dzīvie savā prātā mierīgi lipināja kā sveces, citreiz liesmoja kā lāpas. Tāpēc no viņiem viegli varēja izvairīties un, ja gribējās, viņus viegli varēja atrast. Ēna karājās kokā, izstarodams neparastu, savu vien gaismu.
Reiz, tajā dienā, kad abi pastaigājās, sadevušies rokās, Lora bija pārmetuši Ēnam, ka viņš nav dzīvs. Viņa bija cerējusi Ēnu satracināt, izvilināt no viņa patiesas emocijas, lai redzētu, ka vīrietis, ar kuru bija precējusies, ir dzīvs, īsts cilvēks. Taču neko no tā viņa neredzēja.
Lora atcerējās, kā gāja blakus, gribēdama, lai Ēna saprot, ko viņa mēģina pateikt.
Taču tagad, mirstot kokā, viņš bija pavisam dzīvs. Redzot, kā Ēna izdziest, Lora saprata, ka viņš ir neviltots un īsts. Un viņš bija lūdzis, lai Lora paliek visu nakti. Viņš bija piedevis… varbūt tiešām bija viņai piedevis. Bet tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņa saprata tikai to, ka Ēna ir mainījies.
Ēna bija teicis iet uz lauku mājām, solīdams, ka tur viņai iedos padzerties. Mājā gaisma nedega, un Lora tur nejuta nevienu dzīvu dvēseli. Taču Ēna bija solījis, ka tur par viņu parūpēsies. Lora pagrūda mājas durvis, un tās atvērās, lai gan sarūsējušās eņģes labu bridi protestēja.
Viņas kreisajā plaušā kaut kas sakustējās, stumdījās un locījās, izraisīdams klepu.
Lora stāvēja šaurā gaitenī, ceļu tālāk gandrīz aizsprostoja apjomīgas, noputējušas klavieres. Gaiss smaržoja pēc veca pelējuma. Paspraukusies garām klavierēm, Lora pagrūda durvis un ieraudzīja pussagruvušu dzīvojamo istabu, pilnu ar salauztām mēbelēm. Uz kamīna dzegas dūmoja eļļas lampa. Kamīnā uz oglēm bija sakurta uguns, lai gan pie mājas Lora dūmus nedz redzēja, nedz saoda. Uguns tomēr it nemaz nesildīja istabu, lai gan, Lora pieļāva, varbūt tā nebija telpas vaina.
Nāve Lorai nesa sāpes, lai gan tās sagādāja galvenokārt kaut kā trūkums: katru šūnu kaltēja dedzinošas slāpes, kaulos it nemaz vairs nebija siltuma. Dažkārt Lora pieķēra sevi domājam, ka varbūt viņu varētu sasildīt sprēgājošs uguns sārts vai zemes mīkstā, brūnā sega, bet slāpes viņa varētu remdēt ar auksto jūru…
Te pēkšņi viņa atskārta, ka istabā nav viena.
Uz veca dīvāna sēdēja trīs sievietes, it kā viņas būtu kādas ārzemju mākslas izstādes eksponāti. Dīvāna izdilušais, bāli brūnganais samts droši vien pirms simts gadiem bijis spilgti dzeltens. Sievietes bija ģērbušās identiskos miglas pelēkos svārkos un svīteros. Viņu redzokļi bija pārāk dziļi iegrimuši acu dobumos, viņu āda bija svaiga kaula balta. Tā, kas sēdēja dīvāna kreisajā malā, bija īsta milzene vai gandrīz milzene; tā, kas sēdēja pa labi, bija vēl mazāka par punduri, bet vidū sēdošā Lora bija droša bija viņas augumā. Sieviešu acis sekoja katrai Loras kustībai, kopš viņa ienāca istabā, taču teikt viņas neko neteica.