Выбрать главу

Lora nebija domājusi viņas te satikt.

Kaut kas sāka locīties un iekrita viņai nāsī. Izvilkusi no piedurknes papīra kabatlakatu, Lora izšņauca degunu. Viņa saburzīja papīru un iemeta to ugunī, vērojot, kā tas sačokuro­jas melns un pārtop oranžās liesmu mēlēs. Viņa noskatījās, kā saraujas, sabrūnē un sadeg tārpi.

Pēc tam Lora pievērsās sievietēm uz dīvāna. Kopš viņas ienākšanas tās nebija izkustējušās no vietas ne muskulis sarāvās, ne mats ietrīsējās. Viņas blenza uz Loru.

-    Labdien! Vai šīs ir jūsu mājas? Lora jautāja.

Lielākā sieviete pamāja. Rokas viņai bija neparasti sarka­nas, seja bezkaislīga.

-    Ēna… tas vīrietis, kas karājas kokā. Viņš ir mans vīrs. Viņš teica, lai es jums pasaku, ka gribu padzerties ūdeni.

Zarnās sakustējās kaut kas liels. Izlocījies tas nomierinājās.

Vismazākā sieviete pamāja un izrāpās no dīvāna. Sēžot viņai kājas nesniedzās līdz grīdai. Viņa izšāvās no istabas.

Klaudzēdamas atvērās un aizvērās durvis. Pie mājas kaut kas vairākkārt skaļi nočīkstēja. Ik čīkstu pavadīja ūdens šļaksti.

Necik ilgi, un mazā sieviete atgriezās ar brūnu māla krūku rokās. Uzmanīgi nolikusi to uz galda, viņa devās uz dīvānu un, uzkūņojusies uz tā, atkal ieņēma vietu blakus māsām.

Paldies!

Piegājusi pie galda, Lora ar skatienu meklēja krūzi vai glāzi, bet neko tamlīdzīgu neatrada. Viņa pacēla krūku. lā bija smagāka, nekā izskatījās. Ūdens bija nevainojami dzidrs.

Pielikusi trauku pie lūpām, Lora dzēra.

Savu mūžu nebija baudīts tik ledaini auksts ūdens. Mēle, zobi un aukslējas sastinga, bet Lora turpināja dzert, nespē­dama atrauties, juzdama, kā ūdens saldē kuņģi, zarnas, sirdi un asinsvadus.

Ūdens ieplūda viņā. Tas bija kā šķidrs ledus.

Ieraudzījusi, ka krūka jau tukša, viņa pārsteigta nolika to uz galda.

Sievietes viņu bezkaislīgi vēroja. Pēc nāves Lora ne par ko nebija domājusi metaforās, viss šķita vienkārši: vai nu ir, vai nav. Bet tagad, raugoties uz sievieti dīvānā, viņai pēkšņi ienāca prātā tiesneši vai zinātnieki, kas novēro izmēģinājuma trusīti.

Piepeši Loru sagrāba krampjainas trīsas. Viņa pastiepa roku, lai atbalstītos pret galdu, taču tas slīdēja projām un līgojās, tas gandrīz vai aizbēga no viņas tvēriena. Pieskārusies galdam, Lora sāka vemt. No mutes gāzās žults un formalīns, simtkāji un tārpi. Un tad Lora juta, ka iztukšojas un urinē: no viņas gāzās ārā viss mitrais saturs. Ja varētu, viņa būtu klie­gusi. Apputējušie grīdas dēļi tuvojās tik ātri un bija tik cieti, ka noteikti izsistu no viņas elpu, ja viņa vēl būtu dzīva.

Laiks skrēja viņai pāri un viņā iekšā, griezdamies grīstē kā smilšu vētra. Acu priekšā uzvirmoja tūkstošiem atmiņu: slapja un smirdoša viņa gulēja uz lauku mājas grīdas; nedēļu pirms Ziemassvētkiem viņa apmaldījās lielveikalā un nekur neredzēja tēvu; nu viņa sēdēja Chi-Chi bārā un pasūtīja zemeņu daikiri, vērtēdama puisi, kas ar viņu bija atnācis uz aklo ran­diņu, lielu, nopietnu, bērnišķīgu vīrieti, un prātoja, diez kā viņš skūpstās; viņa sēdēja mašīnā, kas līdz nelabumam zval­stījās un raustījās, Robijs kliedza uz viņu, un tad metāla stabs apturēja mašīnu, bet ne tās saturu…

Laika ūdens no likteņavota, Urdās akas, nav dzīves ūdens. Ne gluži. Taču pasaules koka saknes tas baro. Otra tāda ūdens nav.

Kad Lora tukšajā mājā atguvās, viņu kratīja drebuļi, bet no dvašas rīta gaisā kāpa mutuļi. Delnas virspuse bija nobrāzta, un uz ievainojuma bija asiņu švīka, svaigu asiņu sarkanoranžais.

Un Lora skaidri zināja, kurp iet. Viņa bija dzērusi laika ūdeni, ko dāvā likteņavots. Prātā viņa redzēja kalnu.

Nolaizījusi no skrambas asinis, Lora pabrīnījās par siekalu slānīti un devās ceļā.

* * *

Bija mitra, gadalaikam neraksturīgi auksta marta diena. Vēl vakar pār dienvidu štatiem lauzās vētras, tāpēc Roksitijā, kas atradās Lukauta kalnā, tūristu bari nebija gaidāmi. Ziemas­svētku gaismiņu virtenes bija noņemtas, bet vasaras ceļotāju vilnim vēl bija par agru.

Tomēr ļaudis te rosījās. Torīt pat piebrauca tūristu auto­buss, un no tā izkāpa ducis skaisti iedegušu vīriešu un sieviešu ar žilbinošiem, pārliecinošiem smaidiem. Viņi izskatījās pēc ziņu diktoriem pat varēja iztēloties, ka šie cilvēki ir fosforescējošu punktiņu kopums, jo kustoties viņu aprises liegi izplūda. Roksitijas autostāvvietas priekšējā rindā blakus Rokijam animatroniskajam rūķim bija novietots melns HumVee.

Televīzijas ļaudis drošā gaitā izstaigāja Roksitiju un iekār­tojās pie balansējošas klints, kur uzsāka sarunu patīkamās, prātīgās balsīs.

Tomēr viņi nebija vienīgie, kas ieradās šajā apmeklētāju tūrē. Ja todien jūs ietu pa Roksitijas takām, varbūt ieraudzītu cilvēkus, kurus varētu noturēt par filmzvaigznēm, un citus, kas līdzinājās citplanētiešiem, tāpat prāvu baru tādu ļaužu, kas visvairāk atbilda tikai kādai idejai par personu un nebūt nešķita reāli. Iespējams, jūs esat viņus redzējuši, tomēr, visti­camāk, tos it nemaz nepamanijāt.

Viņi ieradās Roksitijā garos limuzīnos un mazās sporta mašīnās, pat milzu furgonos. Daudziem no viņiem uz deguna bija saulesbrilles: tie bija cilvēki, kas ieraduma pēc nēsā saules­brilles gan ārā, gan telpās un nelabprāt tās noņem, jo tad jūtas neērti. Tur bija iedegums, tērpi, dažādas nokrāsas, smaidi un drūmi skatieni. Visi izmēri un formas, vecumi un stili.

Tomēr visi viņi izskatījās nedaudz līdzīgi, it kā viņu āriene sacītu: Tu mani pazīsti vai varbūt Tev mani vajadzētu pazīt. Proti, jums viņi jāatpazīst uzreiz, tomēr jāievēro distance; šo indivīdu skatienos vai attieksmē jaušama pārliecība, ka pasaule eksistē viņu dēļ, visas durvis viņiem ir plaši atvērtas un pasaule viņus dievina.

Turpat šļūkāja arī resnītis, izturēdamies tā, it kā bez īpa­šām sociālām iemaņām būtu uzkāpis pa karjeras kāpnēm tik augstu, ka pašam brīnums. Viņa melnais mētelis plandījās vējā.

Bezalkoholisko dzērienu galda "Pie zosu mammas" lau­kumiņā kāds stāvēja un kāsēja, gribēdams pievērst resnīša uzmanību. Masīvs stāvs, kuram no sejas un pirkstgaliem rēgo­jās asi skalpeļu asmeņi. Radījuma sejā jautās kaut kas audzējveidīgs.

-    Gaidāma varena kauja, tas lišķīgi teica.

-    Nekādas kaujas nebūs, resnītis atcirta. Viss, ko šeit pieredzam, ir sasodīta paradigmu maiņa. Satricinājums, un viss. Tādas modalitātes kā kauja ir novecojušas tāpat kā Laodzi.

-    Tad jau redzēsim, audzējveidīgais attrauca un apklusa.

-    Kā būs, būs. Es meklēju misteru Pasauli. Vai neesi viņu redzējis? resnītis pajautāja.

Radījums pakasījās ar skalpeli, koncentrējoties pastiepa pretīgo apakšlūpu uz priekšu.

-    Tur, viņš pamāja.

Paldies nepateicis, resnītis devās uz norādīto pusi. Audzējveidīgais klusēdams pagaidīja, līdz resnītis pazūd skatienam.

-    Tā būs īsta kauja, viņš sacīja sievietei, kurai uz sejas spīdēja fosforescējoši punktiņi.

Sieviete pamāja un pieliecās tuvāk.

-    Un kā tas tev liek justies? viņa līdzjūtīgi jautāja.

Radījums samirkšķināja acis un sāka viņai stāstīt.