* * *
Mistera Pilsētas Ford Explorer bija aprīkots ar globālo navigācijas sistēmu, mazu sudraba kastīti, kas uztver satelītu signālus un uzrāda mašīnas atrašanās vietu, tomēr, braucot uz dienvidiem no Bleksburgas, viņš lauku ceļos apmaldījās: tie acīmredzot atšķīrās no ekrānā izgaismotās kartes līniju mudžekļa. Beigās apstājies pie lauku pļavas, misters Pilsēta nolaida logu un pavaicāja resnai baltajai sievietei, kuru vilku suns bija izvilcis agrā rīta pastaigā, kā tikt līdz Oškoka mājām.
Sieviete pamāja, norādīja virzienu un kaut ko teica. Viņš nesaprata ne vārda, tomēr sirsnīgi pateicās, aizvēra logu un brauca apmēram uz to pusi, kur viņa bija pamājusi.
Misters Pilsēta braukāja vēl minūtes četrdesmit pārbaudīja ceļu pēc ceļa, tomēr īsto neatrada. Aiz uztraukuma viņš sāka kodīt apakšlūpu.
- Esmu pārāk vecs tādam suņa darbam, viņš skaļi teica, ieturēdams no dzīves pagurušas filmzvaigznes līniju.
Misteram Pilsētām bija pie piecdesmit. Lielāko daļu dzīves viņš bija strādājis valdības iestādē, kuru visi pazina tikai pēc abreviatūras, bet pirms gadiem divpadsmit viņš to bija atstājis, lai sāktu strādāt privātuzņēmumā. Tagad viņš šaubījās, vai šis privātuzņēmums arī nebija valdības iestāde: vienu dienu šķita tā, otru citādi. Lai nu kā tikai ierindas ļautiņi domā, ka tur ir kāda atšķirība.
Misters Pilsēta jau grasījās atmest visam ar roku, bet tad, uzbraucis kalniņā, ieraudzīja uz vārtiem ar roku rakstītu norādi. Tieši kā viņam bija sacīts, tā vienkārši vēstīja: OSIS. Apturējis mašīnu, Pilsēta izkāpa un attina vaļā virvi, kas vārtus turēja ciet. Atkal iekāpis mašīnā, viņš izbrauca cauri vārtiem.
Nudien kā vārīt vardi, viņam ienāca prātā. Vardi ieliek katlā ar ūdeni, pēc tam uzliek uz uguns. Kamēr tai pielec, kas notiek, viņa jau ir izvārījusies. Pasaule, kurā Pilsēta tagad strādāja, tiešām bija dīvaina. Viņš nejuta pamatu zem kājām, un ūdens katliņā neganti mutuļoja.
Kad viņš tika nosūtīts uz Aģentūru, sākumā viss bija šķitis skaidrs. Bet tagad viss bija nē, nevis sarežģīti, bet tikai dīvaini. Divos naktī viņš sēdēja mistera Pasaules kabinetā un klausījās norādījumus.
- Pielēca? misters Pasaule prasīja, sniegdams viņam nazi tumšā ādas makstī. Nogriez un atved man zaru! Garu nevajag, varbūt pusmetru.
- Sapratu, Pilsēta pamāja, bet kāpēc man tas jādara, ser?
- Tāpēc, ka es tā saku, misters Pasaule lietišķi paskaidroja. Sameklē koku! Dari, kā teicu. Tiksimies Čatanogā. Laiku velti nešķied.
- Bet ko darīt ar to pakaļu?
- Ēnu? Ja redzi, izvairies no viņa. Nepiedur šim pirkstu! Pat nerunā ar viņu ne vārda. Negribu, lai tu pārvērt viņu moceklī. Mūsu operācijas plānā mocekļi nav paredzēti.
Tad misters Pasaule savilka lūpas savā rētainajā smaidā. Viņš jutās viegli uzjautrināts. Misters Pilsēta ne vienu reizi vien bija ievērojis, ka priekšnieks mīl jokot. Arī tēlojot šoferi Kanzasā, viņš taču dzina velnu.
- Bet…
- Nekādu mocekļu, Pilsēta!
Viņš pamāja ar galvu, paņēma nazi makstī, rūgstošo niknumu paslēpdams dziļi sevī.
Naids pret Ēnu bija kļuvis par mistera Pilsētas dzīves daļu. Iemigdams viņš vienmēr redzēja Ēnas nopietno seju, smaidu, kas nebija smaids. Ēnas smaidīšana bez smaidīšanas Pilsētā radīja vēlmi gāzt viņam pa pakrūti, un pat miegā viņš juta, ka žoklis ir savilkts, piere saraukta, rīkle svilst.
Ford Explorer brauca pār pļavu gar pamestu māju. Uzbraucis visaugstākajā pakalnā. Pilsēta beidzot ieraudzīja koku. Turpat tuvumā apturējis mašīnu, viņš izslēdza dzinēju. Pulkstenis mašīnā rādīja 6.38 no rīta. Pat nepaņēmis atslēgas, Pilsēta devās pie koka.
Osis bija īsts milzis, varētu nodomāt, ka tas eksistē savu mērogu pasaulē. Tā augstumu noteikt bija grūti: desmit vai visi simts metri. Oša miza bija pelēkā smalkas zīda šalles tonī.
Pie stumbra ar daudzām virvēm bija piesaistīts kails cilvēks, kura kājas karājās gabaliņu no zemes, bet pie koka saknēm gulēja kaut kas ietīts baltos palagos. Ejot garām, Pilsēta aptvēra, kas tas par vīstokli, un ar kāju pagrūda malā palagu. Viņam pretī skatījās sakropļotā Trešdienas pusseja.
Nokļuvis pie koka, Pilsēta mazliet pagāja uz riņķi ap resno stumbru, lai paslēptos no mājas aklajiem logiem; viņš atrāva bikšu rāvējslēdzēju un pret koku atvieglojās. Pilsēta atkal atguva sparu. Pēc tam viņš devās uz māju, kur atrada saliekamas koka kāpnes. Atgriezies pie koka, viņš tās uzmanīgi atslēja pret stumbru un kāpa augšup.
Ēna ļengani karājās virvēs, kuras piesaistīja viņu kokam. Pilsēta nevarēja saprast, vai viņš ir dzīvs vai miris: Ēnas krūtis necilājās. Miris vai gandrīz miris tam nebija nekādas nozīmes.
- Sveiks, pakaļa! Pilsēta skaļi teica.
Ēna nepakustējās.
Ticis līdz augstākajam pakāpienam, Pilsēta izvilka nazi. Atradis nelielu zaru, kam vajadzētu atbilst mistera Pasaules prasībām, viņš to pamatnē pa pusei nogrieza, tad nolauza. Zars bija aptuveni septiņdesmit piecus centimetrus garš.
Iebāzis nazi makstī, Pilsēta devās pa kāpnēm lejup. Ticis blakus Ēnam, viņš apstājās.
- Ak dievs, kā es tevi ienīstu!
Misters Pilsēta vēlējās, kaut varētu vienkārši izvilkt ieroci un Ēnu nošaut, bet zināja, ka to nevar. Tad viņš ar nogriezto zaru instinktīvi dūra gaisā uz pakārtā pusi, šajā žestā ietverdams visu izmisumu un niknumu, kas bija sakrājies. Pilsēta iedomājās, ka zara vietā tur šķēpu, kuru triec Ēnas iekšās.
- Labi, misters Pilsēta skaļi teica. Laiks kustēt.
Tad viņš nodomāja: Pirmā trakuma pazīme runāt pašam ar sevi. Nokāpis vēl dažus pakāpienus, Pilsēta nolēca zemē. Viņš apskatīja zaru, ko turēja rokā, un sajutās kā puišelis, kas zaru iedomājas par zobenu vai šķēpu. Varēju taču nogriezt no jebkura koka. Kāpēc tieši no šī? Neviens taču, velns parāvis, nezinātu! Viņš prātoja, bet tad attapās: misters Pasaule zinātu gan.
Viņš aiznesa trepes atpakaļ uz māju. Pilsētām šķita, ka ar acs kaktiņu viņš mana kādu kustību, un pa logu ieskatījās istabā. Tā bija pilna ar salauztām mēbelēm, no telpas sienām lobījās nost apmetums, un vienubrīd, kā pusnomodā, viņam šķita, ka tumšajā viesistabā sēž trīs sievietes.
Viena adīja. Otra skatījās tieši uz viņu. Trešā, šķiet, gulēja. Sieviete, kas skatījās uz viņu, pasmaidīja. Tas bija milzu smaids, kas šķietami līmeniski pāršķēla viņas seju. Tad sieviete pacēla pirkstu, pielika to pie kakla un maigi pārvilka pirkstu pāri rīklei no vienas auss līdz otrai.
Lūk, ko Pilsēta redzēja tukšajā istabā, kurā, ieskatoties vērīgāk, nebija nekā, tikai vecas, sabrukušas mēbeles, veci mušu ķēzījumi un koka puve. Tur nudien neviena nebija!
Pilsēta izberzēja acis. Viņš devās atpakaļ pie brūnā Ford Explorer un iekāpa mašinā. Uzsviedis zaru uz blakussēdekļa baltās ādas, viņš pagrieza aizdedzes atslēgu. Pulkstenis uz mašīnas paneļa rādīja 6.37. Saraucis pieri, viņš iemeta skatienu rokas pulkstenī: 13.58.
Vienreizēji, Pilsēta nodomāja. Iznāk, ka es kokā biju astoņas stundas vai arī mīnus vienu minūti. Tā viņš sevī domāja, bet patiesībā nosprieda, ka abi laikrāži nezin kāpēc sākuši melot.
Tikmēr Ēnas augums kokā sāka asiņot. Sānā viņam bija brūce. Asinis sūcās lēni, biezas un melnas kā melases sīrups.
Viņš nekustējās. Ja Ēna gulēja, viņš nepamodās.
* * *
Lukauta kalna virsotni sedza mākoņi.
Lieldiena sēdēja gabaliņu nostāk no citiem kalna pakājē, vērodama rītablāzmu, kas austrumos uzausa pār kalniem. Uz viņas kreisā delma vīdēja tetovējums zilas neaizmirstulītes, kuras viņa tagad ar labo īkšķi izklaidīgi berzēja.