Vēl viena nakts bija atnākusi un aizgājusi, un nekā. Ļaudis turpināja ierasties gan pa vienam, gan divatā. Pagājusī nakts bija atnesusi vairākas būtnes no dienvidrietumiem, arī divus puisēnus ābeles lielumā un vēl kādu radījumu, kuram viņa uzmeta īsu mirkli un kurš izskatījās pēc nocirstas galvas Volkswagen "vabolītes" lielumā. Visi trīs pazuda kokos turpat pie kalna.
Neviens viņus netraucēja. Neviens pasaulē, šķiet, neievēroja viņu klātbūtni. Lieldiena iedomājās tūristus Roksitijā, kas blenž lejā, pagriezuši divdesmit piecu centu binokļus uz raibo apmetni ar lietām un cilvēkiem kalna pakājē, bet redz tikai kokus, krūmus un klintis.
No ugunskura puses rītausmas dzestrais vējš nesa ēdiena smaržu: kāds cepa cūkgaļu. Otrā apmetnes galā sāka spēlēt mutes harmonikas, un Lieldiena nevilšus pasmaidīja un notrīsēja. Mugursomā bija ielikta grāmata mīkstos vākos, un viņa gaidīja, kad debesis būs pietiekami gaišas, lai varētu lasīt.
Uzreiz zem mākoņiem slīdēja divi punkti: viens mazs, otrs lielāks. Rīta vējš iemeta Lieldienai sejā pirmās lietus lāses.
Nošķīrusies no apmetnes, viņai tuvojās baskājaina meitene. Piegājusi pie koka, viņa uzrāva svārkus un pietupās. Kad meitene bija nokārtojusies, Lieldiena viņu pasauca. Meitene pienāca klāt.
- Labrīt, kundze, viņa sveicināja. Nu jau drīz sāksies kauja.
Sārtās mēlītes galiņš aplaizīja sarkanās lūpas. Meitenes plecam ar ādas siksniņu bija piestiprināts melns vārnas spārns, bet kakla ķēdē karājās vārnas kāja. Uz rokām viņai bija tetovējumi zilas līnijas, ornamenti un juceklīgi mezgli.
- Kā tu zini?
Meitene pasmaidīja.
- Es taču esmu Maha no Moriganiem. Kad tuvojas karš, es to saožu. Esmu kara dieviete un saku, ka šajās dienās tiks izlietas asinis.
- Ak, Lieldiena izdvesa. Skaidrs. Tad jau tā būs.
Viņa vēroja mazāko punktu debesīs, kas tuvojās, krizdams lejup kā akmens.
- Un mēs viņus sakausim, un mēs viņus nogalināsim visus līdz pēdējam, meitene turpināja, kā trofejas paņemsim galvas, bet acis un rumpji paliks vārnām.
Punkts jau bija pārvērties putnā ar izplestiem spārniem, kas līdz ar rīta vēja brāzmām lidoja virs apmetnes.
Lieldiena pielieca galvu.
- Vai tās ir kara dievietes noslēpumainās zināšanas? viņa pajautāja. Kas ņems virsroku? Kuri savāks kuru galvas?
- To es nevaru pateikt, meitene atzinās. Es tikai jūtu karu, neko vairāk. Taču mēs uzvarēsim. Pareizi? Mums jāuzvar! Es redzēju, kā viņi izrīkojās ar Visa Tēvu. Vai nu viņi, vai mēs.
- Jā, Lieldiena piekrita. Droši vien.
Pasmaidījusi meitene devās atpakaļ uz apmetni. Lieldiena nolaida roku un pieskārās zaļam asnam, kas bija izspraucies no zemes kā naža asmens. Ar to pietika, lai augs pastieptos, atvērtos, izliektos un pārvērstos, līdz beigās zem viņas rokas parādījās zaļš tulpes ziedpumpurs. Saullēktā tulpe uzplauks.
Pametusi skatienu augšup, Lieldiena ieraudzīja vanagu.
- Vai varu tev palīdzēt? viņa pajautāja.
Vanags lēni riņķoja pāris metru virs Lieldienas galvas, tad laidās lejā un piezemējās blakus. Putns neprātīgām acīm skatījās Lieldienā.
- Sveiks, draudziņ! Kā tad tu izskaties īstenībā? viņa pajautāja.
Vanags neveikli palēca uz viņas pusi, un tad pēkšņi putna vietā parādījās jauns vīrietis. Uzlūkojis Lieldienu, viņš nodūra skatienu zālē.
- Bet tu?
Viņš skatījās visur zālē, debesīs, krūmos, bet tikai ne uz Lieldienu.
- Es? viņa atsaucās. Ko tu gribi teikt?
- Tu… viņš iesāka, bet tad pieklusa, it kā cenzdamies apvienot domas, viņa sejā uzplaiksnīja un tai pārslīdēja savādas izteiksmes.
Pārāk ilgi bijis putna spalvās, Lieldiena nosprieda, aizmirsis, kā ir būt cilvēkam. Viņa pacietīgi gaidīja, kas sekos.
Beigās jaunais vīrietis sadūšojās:
- Vai tu dosies man līdzi?
- Varbūt. Bet kur tad tu gribi mani vest?
- Pie vīra kokā. Viņam vajag tavu palīdzību. Viņam sānā rēgu dūriens. Tecēja asins, tad pārstāja. Domāju, ka viņš ir miris.
- Tuvojas karš. Es nevaru tā vienkārši ņemt un aizbēgt.
Kailais jauneklis neko neteica, viņš vienkārši mīņājās no
vienas kājas uz otru, it kā nespēdams aptvert savu svaru, pieradis atpūsties gaisā vai līganā zarā, nevis uz cietas un nemainīgas zemes.
- Ja viņš tiešām ir prom uz visiem laikiem, tad visam beigas, viņš sadūšojies sacīja.
- Bet kauja…
-Ja viņš būs pagalam, tad viens pīpis, kurš uzvarēs.
Šķita, ka jauneklim derētu mīksta gulta un tase saldas kafijas, derētu kāds, kurš viņu aizvestu uz vietu, kur viņš varētu drebināties un pļāpāt, kamēr atgrieztos prātiņš. Rokas viņš bija stīvi piespiedis sāniem.
- Kur tas ir? Vai tālu?
Blenzdams uz tulpi, trakais purināja galvu.
- Tālumtālu.
- Neko darīt, Lieldiena atbildēja, esmu vajadzīga te. Es nevaru ņemt un aizbēgt. Un kā, tavuprāt, es tur nokļūšu? Zini, es nemāku lidot kā tu.
- Nemāki, Hors piekrita, tu nemāki gan.
Pacēlis skatienu augšup, viņš nopietni pamāja uz otro punktu, kas riņķoja virs viņiem, bet tagad krita lejup no tumstošajiem padebešiem, augdams arvien lielāks.
- Viņš māk.
* * *
Vēl vairākas stundas bezmērķīgi braukādams riņķī, Pilsēta sāka ienīst mašīnas globālo navigācijas sistēmu ne mazāk kā Ēnu. Taču šis naids bija bezkaislīgs. Atrast ceļu līdz lauku mājai un milzīgajam, sudrabotajam osim bija grūti, bet atpakaļceļš izrādījās vēl daudz smagāks. Viņš varēja braukt, uz kuru pusi grib, dzīt mašīnu pa šauriem lauku ceļiem, kas vijās pa Virdžīniju un droši vien aizsākās kā briežu vai govju takas, bet agri vai vēlu atkal brauca garām lauku mājām un ar roku rakstītajai norādei OSIS.
Vai tad tas nebija vājprāts? Vajadzēja tikai braukt atpakaļ, pagriežoties pa kreisi vietās, kur, braucot šurp, bija pagriezies pa labi, vai otrādi.
Tieši tā Pilsēta ari rīkojās, taču jau atkal bija pie lauku mājas. Debesīs biezēja smagi negaisa mākoņi, drīz vien satumsa, sajūta bija kā naktī, nevis no rīta, un priekšā vēl tāls ceļš: ar tādu ātrumu līdz Čatanogai ātrāk par pēcpusdienu netikt.
Mobilais telefons visu laiku bija ārpus zonas. Salocītajā kartē, kas glabājās cimdu nodalījumā, bija iezīmēti visi galvenie ceļi, starpštatu šosejas un lielās maģistrāles, bet lauku ceļi acīmredzot tika uzskatīti par neeksistējošiem.
Un nebija neviena, kam pajautāt. Mājas atradās tālu no ceļiem, nekur nespīdēja laipna uguns. Arī degviela gāja uz beigām. Tālumā noducināja pērkons, uz priekšējā stikla smagi nokrita pirmā lietus lāse.
Tāpēc, kad Pilsēta beidzot ieraudzīja ceļmalā kādu sievieti, viņš nevilšus pasmaidīja.
- Paldies dievam! viņš skaļi iesaucās un, apturējis mašīnu blakus gājējai, nolaida stiklu. Kundze? Atvainojiet! Laikam esmu apmaldījies. Vai jūs nepateiktu, kā no šejienes tikt līdz astoņdesmit pirmajai maģistrālei?
Ielūkojusies pa atvērto logu, sieviete atbildēja:
- Zināt… laikam nespēšu jums izskaidrot. Bet, ja vēlaties, parādīšu.
Seja viņai bija bāla, garie mati izmirkuši lietū.
- Kāpiet iekšā! Pilsēta aicināja, ne mirkli nedomādams. Vispirms man būtu jāuzpilda degviela.
- Paldies, svešiniece sacīja. Man tieši bija vajadzīgs kāds braucējs. Sieviete iekāpa. Viņai bija neparasti zilas acis.