- Uz sēdekļa ir nūja, viņa samulsa.
- Nometiet aizmugures sēdeklī! Kurp jūs dodaties? Pilsēta jautāja. Cienītā, ja parādīsiet man degvielas uzpildes staciju un kā tikt līdz šosejai, aizvedīšu jūs līdz pašām mājas durvīm.
- Paldies, viņa atbildēja, bet es laikam dodos tālāk nekā jūs. Priecāšos, ja aizvedīsiet līdz šosejai. Varbūt tur mani paņems furgons.
Svešiniece pasmaidīja greizi un apņēmīgi. Viņš šim smaidam nevarēja pretoties.
- Kundze, Pilsēta paziņoja, manā auto būs jaukāk nekā furgonā!
No sievietes uzvēdīja smarža. Stipra, smaga, uzmācīga kā magnolijai vai ceriņiem, bet Pilsētu tā nekaitināja.
- Es dodos uz Džordžiju, svešiniece teica, tas ir pamatīgs ceļa gabals.
- Bet es uz Čatanogu. Aizvedīšu, cik tālu varēšu.
- Mmmm, viņa novilka, kā jūs sauc?
- Mans vārds ir Maks, misters Pilsēta atbildēja. Bāros runājot ar sievietēm, viņš reizēm piebilda: Taču tie, kas mani pazīst patiešām labi, sauc mani par Lielo Maku. Bet nekur nebija jāsteidzas. Priekšā garš ceļš, viņiem kopā būs jāpavada daudz stundu, un tad jau viens otru iepazīs.
- Bet kā lai godāju jūs?
- Lora, sieviete atbildēja.
- Nu, Lora, viņš sacīja, esmu pārliecināts, ka mēs kļūsim labi draugi.
* * *
Misteru Pasauli resnītis atrada Varavīksnes istabā, ar sienām norobežotā nodalījumā pie takas. Stikla logi šeit bija pārklāti ar zaļas, sarkanas un zilas krāsas plēvi. Priekšnieks nepacietīgi staigāja no loga pie loga, skatīdamies zelta pasaulē, pēc tam sarkanā un zaļā. Mati viņam bija rudi, nodzīti gandrīz līdz ādai. Viņš bija ģērbies Burberry lietusmētelī.
Resnītis iekāsējās. Misters Pasaule pacēla skatienu.
- Lūdzu, atvainojiet, mister Pasaule!
- Jā? Vai viss iet, kā paredzēts?
Resnītim pēkšņi izkalta mute. Aplaizījis lūpas, viņš sacīja:
- No savas puses esmu visu nokārtojis. Par helikopteriem apstiprinājuma nav.
- Kad vajadzēs, viņi būs klāt.
- Labi, resnītis sacīja, labi. Viņš tur stāvēja, neteikdams ne vārda, bet projām negāja. Uz pieres viņam rēgojās puns.
Pagāja brīdis, līdz Pasaule ierunājās:
- Vai vēl kā varu palīdzēt?
Iestājās klusums. Resnītis norija siekalas un pamāja:
- Ir vēl kaut kas, viņš beigās sacīja. Jā.
- Varbūt to būs ērtāk pārrunāt zem četrām acīm?
Resnītis atkal pamāja.
Misters Pasaule aizveda viņu uz savu kaujas štābu: mitru alu, kurā atradās diorāma ar apreibušiem elfiem, kas dzer degvīnu. Ārpusē bija izlikts brīdinājums tūristiem, ka alā notiek restaurācijas darbi. Abi apsēdās plastmasas krēslos.
- Kā varu palīdzēt? misters Pasaule atkārtoja jautājumu.
-Jā. Labi, nu divas lietas. Labi. Pirmā: ko mēs vēl gaidām?
Otrā… otrā ir sarežģītāka. Paklau. Mums taču ir šaujamie. Nūja. Mums ir mīnmetēji. Bet viņiem… viņiem, velns lai parauj, ir tizli zobeni, naži, āmuri un akmens cirvji. Un tamlīdzīgi, jā, vēl šādi tādi dzelži. Bet mums ir nolādēti gudras bumbas.
- Kuras mēs neizmantosim, Pasaule aizrādīja.
- Zinu. Jūs jau teicāt. Es zinu. Viss skaidrs. Bet… kopš Losandželosā novācu to kuci, man ir…
Resnītis aprāvās un saviebās, it kā nespēdams turpināt.
- Nemierīgs prāts?
-Jā. Tikpat kā naglai uz galvas. Nemierīgs prāts. Kā pusaudžiem krīzes centrā. Jocīgi. Jā.
- Bet kas tieši tevi uztrauc?
- Nu, mēs cīnāmies un uzvaram.
- Vai tas ir nemiera cēlonis? Man šķiet, tas ir iemesls, lai izjustu triumfu un prieku.
- Bet… Viņi tāpat izmirs. Kā pasta baloži un somainie vilki. Pareizi? Vai nav vienalga? Ar šādu pieeju tā būs asinspirts. Ja mēs vienkārši nogaidītu, uzvara būtu pilnīga.
- Ak tad tā. Misters Pasaule pašūpoja galvu.
Viņš saprata. Tas bija labi. Resnītis turpināja:
- Paklausieties, ne jau es viens tā domāju. Runāju ar Radio Modern vienību, viņi ari uzskata, ka visu var nokārtot mierīgi. Ari netveramie teica, ka jāļauj ekonomikas spēkiem par visu parūpēties. Es… vai zināt… esmu saprāta balss.
- Tas tiesa. Par nelaimi, manā rīcībā ir informācija, kuras tev nav. Priekšnieks savilka rētainās lūpas greizā smaidā.
Resnītis samirkšķināja acis. Viņš pajautāja: Mister Pasaule? Kas jums ar tām lūpām?
Pasaule nopūtās. Teikšu, kā ir, viņš atbildēja, savulaik kāds man tās sašuva kopā. Jau sen.
- Redz kā, resnītis novilka. Nopietni omertā sūdi.
-Jā. Vai gribi zināt, ko gaidām? Kāpēc neuzbrukām pagājušajā nakti?
Resnītis pamāja. Viņš svīda, taču aukstiem sviedriem.
- Neuzbrukām tāpēc, ka es gaidu zaru.
- Zaru?
- Tieši tā. Zaru. Un vai zini, ko es ar to darīšu?
Resnītis papurināja galvu. Labi. Padodos. Ko tad?
- Varētu jau pateikt, misters Pasaule nopietni atbildēja, bet tad man vajadzēs tevi nogalināt. To pateicis, viņš piemiedza aci, un saspringums telpā izgaisa.
Resnītis ieķiķinājās. Viņš spurdza zemā balsī un šņaukādamies, smiekli guldzēja rīklē un degunā.
- Skaidrs, viņš sēca, hi-hī. Skaidrs. Hī. Pielēca. Tehniskajā planētā ziņojums saņemts. Viss skaidrs. Vairs jautājumu nebūs.
Misters Pasaule pašūpoja galvu un uzlika roku uz resnīša pleca. Vai tiešām gribi zināt?
- Protams.
- Labi, misters Pasaule sacīja, kā draugam tev pateikšu. Paņemšu zaru un, kad pretinieku armijas saķersies, uzmetīšu tām virsū. Tajā brīdī zars pārvērtīsies šķēpā. Kad tas lokā lidos virs kaujas lauka, es iesaukšos: Šo kauju es veltu Odinam!
- Ko? Resnītis vairs neko nesaprata. Bet kāpēc?
- Vara, kasīdams zodu, misters Pasaule paskaidroja, un pārtika. Divu kombinācija. Saproti, nav svarīgi, kas uzvarēs. Galvenais ir radīt haosu un asinspirti.
- Man tomēr nepielec.
- Labi, tūlīt parādīšu. Lūk, kā, misters Pasaule atbildēja.
- Skaties!
Izņēmis no Burberry mēteļa kabatas mednieka nazi ar koka asmeni, viņš veikli iegrūda to resnīša mīkstajā speķī zem zoda un ar stingru vēzienu pāršķēla viņu līdz pat smadzenēm.
- Šo nāvi es veltu Odinam, viņš teica, nazim grimstot miesā.
Uz rokas kaut kas uzšļakstījās asinis tās nebija, un tad resnītim aiz acīm kaut kas nosprakšķēja. Sāka smirdēt pēc svilstoša izolācijas vada, it kā kaut kur būtu izdeguši drošinātāji.
Resnīša roka krampjaini noraustījās, un viņš nogāzās zemē. Sejā bija gan pārsteigums, gan aizvainojums.
- Raugiet vien, misters Pasaule lietišķi uzrunāja gaisu,
- varētu nodomāt, ka nullītes un vieninieki viņa acu priekšā pēkšņi pārvērtušies par košu putnu baru, kas aizlido tālumā.
Tukšajā klinšu ejā neviens viņam neatsaucās.
Misters Pasaule gandrīz bez piepūles uzcēla līķi plecos, elfu diorāmā atvēra durvis un nosvieda ķermeni blakus destilēšanas aparātam, apklādams to ar resnīša garo, melno lietusmēteli. Viņš nolēma, ka šovakar jātiek vaļā no līķa, un savilka muti rētainā smīnā. Paslēpt līķi kaujas laukā būs gandrīz vai pārāk viegli. Neviens to pat nepamanīs. Nevienam tas nerūpēs.
Kaujas štābā bridi valdīja klusums. Bet tad ēnās kāds nokāsējās un rupjā balsī, kas nebija mistera Pasaules balss, sacīja:
- Labs sākums.
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA