Viņi mēģināja aizkavēt kareivjus, taču tie sāka šaut un viņus abus nogalināja. Tāpēc par cietumu dziesmā nav taisnība, jo tā ir dzeja. Dzeja taču nav dzīve. Un arī patiesība ne. Tai pantos nepietiek vietas.
Dziedātāja komentārs par "Balādi par Semu Basu"
n0 amerikāņu folkloras krātuves
Tas, protams, nekad nevarētu notikt. Ja jums ērtāk, uzskatiet to par metaforu. Galu galā visas reliģijas būtībā ir metaforas: Dievs ir sapnis, cerība, sieviete, satīriķis, tēvs, pilsēta, nams ar daudzām istabām, pulksteņmeistars, kas atstājis tuksnesī savu visvērtīgāko hronometru, kāds, kurš jūs mīl, vai varbūt, par spīti visiem zinātnes pierādījumiem, debesu būtne, kuras vienīgā rūpe ir nodrošināt, lai jūsu futbola komanda, karaspēks, uzņēmums vai laulība plauktu un zeltu, uzvarot jūsu pretiniekus.
Reliģija ir pamats, uz kura var stāvēt, no kura var skatīties un rīkoties, augstiene, no kuras raudzīties pasaulē.
Tātad nekas no tā visa nenotiek. Nekas tamlīdzīgs mūsdienās nav iespējams. Neviens vārds nav jāuztver burtiski. Tomēr tas notika un notika, lūk, kā.
Lukauta kalna pakājē vīrieši un sievietes lietū pulcējās pie neliela ugunskura. Cilvēki stāvēja zem kokiem, kuri neko daudz no lietus nepasargāja, un strīdējās.
Ir laiks, teica Kali kundze ar piķa melnu ādu un asiem, baltiem zobiem.
Anansi ar citrondzelteniem cimdiem un sudrabotiem matiem purināja galvu.
- Varam pagaidīt, viņš sacīja. Kamēr varam pagaidīt, mums jāgaida.
Pūli atskanēja neapmierināta murdoņa.
- Bet paklausieties, viņam taču taisnība! sauca vecs virs ar tēraudpelēkiem matiem: Černobogs. Uz pleca viņam ar smago galu bija uzlikts neliels veseris. Viņi ir kalnā. Laikapstākļi ari nav mums labvēlīgi. Būtu neprāts tūlīt sākt kauju.
Vilkam līdzīga būtne, kas tomēr vairāk atgādināja cilvēku, ierūcās un nospļāvās meža zālē.
- Bet kad tad mēs uzbruksim, djeduška'? Gaidīsim, līdz debesis noskaidrosies, kā viņi to paredzējuši? Es saku, ka jādodas uzbrukumā. Es saku: uz priekšu!
- Starp mums un viņiem ir mākoņi, ierunājās Ištens no ungāriem. Viņam bija smalkas, melnas ūsiņas, melna, apputējusi platmale galvā, un viņš smaidīja kā cilvēks, kas dienišķo maizi pelna, pārdodot alumīnija plāksnes, jaunus jumtus un notekcaurules vecākiem pilsoņiem, bet, saņēmis samaksu, pazūd no pilsētas, vienalga, vai darbs ir padarīts vai nav.
Vīrietis elegantā uzvalkā, kas visu laiku bija klusējis, tagad, salicis kopā plaukstas, iznāca ugunskura gaismā un īsi un skaidri pauda savu viedokli. Visi māja ar galvu un piekrītoši murdēja.
Pēc tam atskanēja balss no triju Moriganas kaujinieču bariņa; meitenes bija tik cieši sastājušās ēnā, ka izskatījās pēc zili tetovētu locekļu un šūpigu vārnu spārnu kompozīcijas.
Morigana sacīja: Vienalga, kāds šobrīd ir laiks: labs vai slikts. Tagad ir īstais laiks. Viņi mūs nogalina. Viņi turpinās mūs nogalināt, vienalga, cīnāmies vai ne. Varbūt mēs triumfēsim. Varbūt mirsim. Taču labāk mirt visiem kopā, uzbrukumā, kā dieviem, nevis pa vienam, bēgot kā žurkām pagrabā.
1 Vectētiņ (krievu vai.).
Pūlis jau atkal iemurdējās, paužot vienprātīgu atbalstu. Viņa runāja visu vārdā. Bija situsi liktenīgā stunda.
- Pirmā galva ir mana, teica neparasti gara auguma ķinietis, kuram ap kaklu auklā bija savērti sīki galvaskausiņi. To pateicis, viņš lēnā, noteiktā solī devās augšup kalnā, uzmetis plecos ieroci, kura saliektais dzelzs asmens atgādināja sudraba mēness sirpi.
* * *
Pat Nekas nevar ilgt mūžīgi.
Iespējams, ka tur, Nekurienē, viņš bija desmit minūtes, bet varbūt desmit tūkstošus gadu. Tas nebija svarīgi, jo laika kategorija viņam vairs nebija nepieciešama.
Viņš vairs neatcerējās savu vārdu un jutās iztukšots un iztīrīts vietā, kas nemaz nebija vieta.
Viņam vairs nebija veidola, viņš bija tukšs.
Viņš bija nekas.
Bet tad šajā tukšumā atskanēja balss:
- Ho-hoka, vecais! Mums jāparunājas.
Kaut kas, varbūt tas, kas savulaik bija Ēna, atsaucās:
- Viskij* Džeks?
- Jā, balss tumsā atbildēja. Kopš esi miris, tevi jāmeklē kā adatu siena kaudzē. Neatradu nekur, kur biju iedomājies. Izskraidīju malu malas, iekams tiku līdz šejienei. Saki man, vai atradi savu cilti?
Ēna atcerējās meiteni un vīrieti diskotēkā zem mirdzošajām spoguļbumbām.
- Ģimeni laikam atradu, jā. Bet cilti gan ne.
- Man ļoti žēl, bet man tevi jātraucē.
- Nē, tev nav žēl. Liec mani mierā. Ļauj man būt. Esmu dabūjis to, ko vēlējos. Manis vairs nav.
- Pēc tevis jau nāk, Viskij' Džeks paziņoja, tevi atdzīvinās.
- Manis vairs nav, Ēna atkārtoja. Viss ir galā, viss ir beidzies.
- Tu maldies, Viskij' Džeks neatlaidās. Tā nekad nemēdz būt. Ejam pie manis! Aliņu gribi?
Tad jau viņš iedomājās, ka Ēna gribētu alu.
- Protams.
- Paķer priekš manis ari! Aiz durvīm ir aukstuma kaste! Viskij' Džeks sacīja un norādīja.
Viņi abi atradās Viskij' Džeka būdā.
Ēna atvēra durvis ar rokām, kuru, šķiet, pirms dažiem mirkļiem viņam nebija. Aiz durvīm stāvēja plastmasas aukstuma kaste, līdz pusei pilna ar ledus gabaliem no upes un turpat arī ducis Budweiser alus skārdeņu. Paņēmis divas, Ēna apsēdās uz sliekšņa un skatījās lejup uz ieleju.
Būda atradās pakalna galā pie ūdenskrituma, kas no kūstošā sniega un paliem bija kļuvis milzīgs. Lejup gāzās ledus gabalu kaskāde, iespējams, divdesmit piecu vai pat visu septiņdesmit metru dziļumā. Saule mirdzēja ledus garozā uz koku zariem, kas slīga pār ūdenskrituma baseinu.
- Kur mēs esam? Ēna beigās pajautāja.
- Turpat, kur tu biji iepriekšējo reizi, no būdas atsaucās Viskij' Džeks. Manās mājās. Vai esi sadomājis uzsildīt manu alu? Silts tas vairs nav labs.
Ēna piecēlās un iedeva Viskij' Džekam skārdeni.
- Pagājušajā reizē te ūdenskrituma nebija, Ēna sacīja.
Viskij' Džeks uzreiz neatbildēja. Atvēris skārdeni, viņš
vienā rāvienā izdzēra pusi alus.
- Vai atceries manu māsasdēlu Henriju Zilo Sīli? Dzejnieku. Jūs iemainījāt Winnebago pret viņa buiku. Atceries?
- Protams! Nezināju, ka viņš ir dzejnieks.
Viskij' Džeks lepni pacēla zodu augstāk.
- Velns parāvis, labākais dzejnieks Amerikā! viņš sacīja.
Izdzēris aliņu līdz galam, Viskij' Džeks atraugājās un tad
paņēma vēl vienu, kamēr Ēna sūca pirmo. Divi viri sēdēja uz
klints pie bālganām papardēm rīta saulē un, dzerdami alu, vēroja ūdenskritumu. Vietās, kur vienmēr krita ēna, vēl baloja sniegs.
Zeme bija dubļaina un uzrūgusi.
- Henrijam bija diabēts, vecais turpināja. Tā gadās. Pārāk bieži gadās. Jūs, ļaudis, ieradāties Amerikā, pievācāt no mums cukurniedres, kartupeļus un kukurūzu, bet tagad pārdodat čipsus un cukurotas pārslas, bet mēs esam tie, kas cieš no jūsu slimībām.
Viskij' Džeks domīgi sūca alu.
- Viņš saņēma vairākas dzejas godalgas. Minesotā pat uzradās cilvēki, kas gribēja izdot viņa dzejoļus grāmatā. Sporta auto viņš brauca uz Minesotu pārrunāt šo lietu. Jūsu vāģi viņš iemainīja pret dzeltenu Miata. Ārsti domā, ka braukdams viņš iekrita komā, mašīna noskrēja no ceļa un ietriecās vienā no jūsu ceļa zīmēm. Jūs taču esat par slinku, lai skatītos, kur esat, lai lasītu kalnos un mākoņos, visur bāžat ceļa zīmes. Tā nu Henrijs Zilais Sīlis aizgāja uz visiem laikiem, aizgāja dzīvot pie brāļa Vilka. Tad nu es teicu sev mani te nekas vairs netur -, un laidos projām uz ziemeļiem. Te ir labas makšķerēšanas vietas.