Ēna pārsteigts ieraudzīja bērinieku vidū Odriju Bērtoni, kas turējās citiem aiz muguras. īsais aizlūgums bija galā, zārks nolaists aukstajā zemē. Cilvēki pamazām izklīda.
Ēna palika. Viņš tur stāvēja, sabāzis rokas kabatās, drebinādamies, lūkodamies kapa bedrē.
Debesis virs viņa bija tēraudpelēkas, neizteiksmīgas un plakanas kā spogulis. Joprojām sniga, rēgainās pārslas dīvaini virpuļoja.
Gribējās Lorai kaut ko pateikt, un Ēna bija gatavs palikt tik ilgi, līdz izdomās, ko. Pasaule pamazām zaudēja gaismu un krāsas. Kājas bija nosalušas stīvas, seja un plaukstas no aukstuma sāpēja. Sildīdamies viņš sabāza rokas dziļāk kabatās, un pirksti sakļāvās ap zelta monētu.
Ēna piegāja pie kapa.
- Tas tev, viņš nočukstēja.
Uz zārka jau bija uzmestas vairākas lāpstas zemes, bedre nebija aizbērta. Iesviedis monētu Lorai, Ēna aši uzbēra tai vairākas riekšavas zemes, lai paslēptu no mantrausīgo kapraču acīm. Notrausis zemi no plaukstām, viņš sacīja:
- Arlabunakti, Lora… man tiešām žēl.
Pagriezies pret pilsētas ugunīm, Ēna sāka soļot atpakaļ uz īglpointu.
Līdz motelim bija krietnas pāris jūdzes, taču pēc trim gadiem cietumā viņš pie katras izdevības labprāt izlocīja kājas. Viņš varētu iet uz ziemeļiem un iegriezties Aļaskā vai arī uz dienvidiem un sasniegt Meksiku un vēl tālākas vietas. Vai ari iet uz Patagoniju un uz Tierra del Fuego.
Ugunszemi. Ēna pūlējās atcerēties teiksmu par to, kā Ugunszeme bija tikusi pie sava vārda. Vēl būdams zēns, viņš bija lasījis par mežonīgiem vīriem, kas kaili sildoties spiedās tuvāk pie ugunskura.
Blakus apstājās mašīna. Logs nolaidās.
- Ēna, vai aizvest tevi? Odrija Bērtone jautāja.
- Nē, viņš atbildēja, ne jau nu tu.
Ēna soļoja tālāk, bet Odrija brauca blakus ar ātrumu trīs jūdzes stundā. Mašīnas lukturu gaismā dejoja sniegpārslas.
- Uzskatīju viņu par labāko draudzeni, Odrija nelikās mierā. Katru dienu runājāmies. Ja mēs ar Robiju sastrīdējāmies, Lora par to uzzināja pirmā abas devāmies uz Chi-Chi pasērst pie Margaritas un pārrunāt, kādi lopi var būt vīrieši. Un visu šo laiku viņa man aiz muguras drāza Robiju!
- Lūdzu, brauc prom, Odrij! Ēna neizturēja.
- Gribu, lai tu zini, kāpēc tā rīkojos, un viss.
Viņš klusēja.
- Paklau! Odrija iesaucās. Paklau! Es ar tevi runāju!
Ēna pagriezās.
- Tu laikam vēlies, lai saku, ka tev bija tiesības spļaut Lorai sejā? Lai saku, ka man tas nesāpēja? Lai naids pret viņu būtu lielāks nekā ilgas? To tu nesagaidīsi, Odrij!
Viņa vēl bridi brauca līdzās Ēnam, neko neteikdama, un tad pajautāja:
- Kā bija cietumā, Ēna?
Jauki, viņš atbildēja, tur tu justos kā mājās!
Odrija beidzot nospieda gāzes pedāli un, dzinējam rēcot, aizbrauca.
Bez mašīnas ugunīm pasaule kļuva tumša. Mijkrēslis pārvērtās naktī. Ēna cerēja ejot sasildīties, domāja, ka siltums nokļūs līdz ledusaukstajām rokām un kājām, bet kas tev deva!
Cietumā Lokijs Melkulis kapsētiņu aiz slimnīcas reiz nosauca par kaulu dārzu, un šis tēlainais salīdzinājums Ēnam bija iespiedies atmiņā. Tonakt viņš sapnī redzēja kaulu dārzu mēnesnīcā, baltus skeleta kokus, kam zaru vietā stiepās kaulainas rokas, bet saknes iesniedzās dziļi kapsētas zemē. Kaulu dārza koku zaros brieda augļi, un sapnī tie satrauca, bet pamodies viņš vairs neatcerējās, kas tie par augļiem un kāpēc tie šķita pretīgi.
Garām brauca mašīnas. Te nu gan derētu ietve. Paklupis uz kaut kā neredzama, Ēna iekrita ceļmalas grāvī, labā roka dziļi iegrima aukstajos dubļos. Uzslējies kājās, viņš noslaucīja rokas bikšu starā un brīdi apjucis stāvēja. Un tad blakus parādījās cilvēks, un pēkšņi mutei un degunam piespiedās kaut kas mitrs. Ēna juta indīgu, kodīgu smārdu. Tagad grāvī šķita silti un jauki.
* * *
Šķita, ka deniņi ir pienagloti galvaskausam ar namdara naglām. Rokas viņam bija aizsietas aiz muguras, laikam savilktas ar siksnu. Ēna atradās automašīnā uz mīksta ādas sēdekļa. Brīdi viņš pārlika, vai kaut kas nav sagājis grīstē ar dziļāko sajūtu kopumu, bet tad saprata, ka blakussēdeklis tiešām ir tālu.
Viņam blakus sēdēja cilvēki, bet Ēna nespēja pagriezt galvu, lai viņus apskatītu.
Resns jauneklis garā limuzīna otrā galā atvēra bāriņu un, izņēmis diētisko kokakolu, ar paukšķi to atkorķēja. Viņš bija tērpies garā, melnā mētelī no zīdaina auduma un izskatījās tikko kā izaudzis no pusaudža vecuma uz viena vaiga viņam spīdēja pūtīšu kolonija. Ievērojis, ka Ēna atguvies, resnītis pasmaidīja.
- Sveiks, Ēna! viņš teica. Iesaku tev nelekties!
- Labi, Ēna atbildēja. Nelekšos. Vai varat mani izmest pie moteļa America netālu no maģistrāles?
- Iekausti viņu! resnītis teica kādam pa kreisi. Dūre trāpīja saules pinumā, aizsitot elpu un saliecot augumu uz pusēm. Ēna lēnītēm atliecās atpakaļ.
- Es brīdināju: ar mani labāk nelecies. Bet tu lecies! Atbildi īsi un konkrēti, vai ari tevi piebeigšu. Bet varbūt ne. Varbūt likšu puikām salauzt visus kauliņus tavā draņķa ķermenī. Viņu ir divsimt seši, tāpēc nelecies!
- Skaidrs, Ēna atbildēja.
Griestu violeto gaismu mašīnā nomainīja zila, pēc tam zaļa un dzeltena.
- Tu strādā Trešdienas labā, jaunietis turpināja.
- Jā, Ēna atzinās.
- Kas tam maitasgabalam padomā? Ko šis nodomājis darīt? Gan jau ir kāds plāns. Kas tas par plānu?
- Es pie mistera Trešdienas sāku strādāt šorīt, Ēna sacīja. Par izsūtāmo.
- Gribi teikt, ka neko nezini?
- Gribu teikt, ka neko nezinu.
Puisis blenza uz Ēnu. Ierāvis malku no kokakolas skārdenes, viņš atraugājās un turpināja blenzt. Vai tu man pateiktu, ja to zinātu?
- Visticamāk, ne, Ēna atzinās. Kā jau tu pats teici, es strādāju mistera Trešdienas labā.
Atpogājis žaketi, resnītis izņēma no iekškabatas sudraba cigarešu etviju, atvēra to un piedāvāja cigareti ari Ēnam.
- Smēķē?
Ēna grasījās lūgt, lai vispirms atbrīvo viņa rokas, bet beigās iekoda mēlē.
- Nē, paldies, viņš sacīja.
Izskatījās, ka cigarete ir roku darbs, un, kad resnītis to aizdedza ar melnām, matētām Zippo šķiltavām, dūmi, kas piepildīja limuzīnu, nebija tabakas dūmi. Zālīte arī tā nav, nolēma Ēna. Smirdēja pēc svilstošas elektroiekārtas.
Dziļi ievilcis dūmu, resnītis aizturēja elpu un tad, izlaidis no mutes dūmu strūkliņu, atkal ievilka to nāsīs. Izskatījās, ka viņš ir vingrinājies pie spoguļa, iekams sāka to demonstrēt sabiedrībā.
- Ja būsi man melojis, balss skanēja kā no tāluma, es tevi, draņķi, piebeigšu. Ielāgo!
- Tā jūs teicāt.
Resnais atkal ierāva pamatīgu dūmu.
- Tu saki, ka esat apmetušies motelī America?
Viņš piebungoja pie aizsargstikla. Šoferis nolaida stiklu.
-Paklau, uz moteli America, pie starpštatu maģistrāles. Izlaidīsim mūsu viesi!
Šoferis pamāja, stikls pacēlās.
Mirgojošās, blāvās gaismiņas limuzīna salonā iededzās uz maiņām, to krāsas atkārtojās noteiktā secībā. Ēnam šķita, ka arī resnīša acis zaļi spīd kā veca datora monitors.
- Trešdienām, vecais, pasaki, lūk, ko. Viņš ir pagātne. Visi viņu ir aizmirsuši. Viņš ir vecs. Saki, ka mēs esam nākotne un tādi kā viņš mums ir pie pakaļas. Viņa vieta ir Vēstures izgāztuvē, bet tādi kā mēs brauc limuzīnos pa nākotnes supermaģistrālēm.
- Pateikšu, Ēna apsolīja.