- Žēl, ka tā sanāca ar tavu māsasdēlu.
- Man ari žēl. Tad nu dzīvoju tagad ziemeļos. Tālu no balto cilvēku slimībām. Tālu no balto cilvēku ceļiem. Un no balto cilvēku ceļa zīmēm. Projām no balto cilvēku dzeltenajām Miata. Un no balto cilvēku karameļu popkorna.
- Un balto cilvēku alus?
Viskij' Džeks paskatījās uz skārdeni.
- Kad jūs, zēni, vienreiz pacelsiet cepuri un brauksiet mājās, Budweiser brūžus varat atstāt mums! viņš atbildēja.
- Kur mēs esam? Ēna atkal jautāja. Vai es karājos kokā? Vai esmu miris? Vai esmu šeit? Man jau šķita, ka viss ir beidzies. Kā tad īsti ir?
- Jā, Viskij' Džeks pamāja.
-Jā? Ēna nesaprata. Kas par jā?
-Jautājums bija labs, un atbilde ir arīdzan patiesa.
- Vai tu arī esi dievs? Ēna prasīja.
Viskij' Džeks purināja galvu.
- Esmu vēstures varonis, viņš atbildēja. Darām tās pašas cūcības, ko dievi, vienīgi sastrādājam lielākas muļķības, un neviens mūs nepielūdz. Par mums sacer stāstus dažos esam pataisīti par muļķiem, bet citi gan ir tīri neko.
- Skaidrs, Ēna atbildēja, un viņam ari bija skaidrs, vismaz zināmā mērā.
- Paklau, Viskij' Džeks turpināja, dieviem te nav pārāk laba zeme. Mūsu ļaudis jau laikus attapās. Ir taču pirmatnējās enerģijas, kas šo zemi atrada, to izveidoja vai izkakāja, bet atbildi man: kurš ies pielūgt Koijotu? Viņš mīlējās ar Sievieti Dzeloņcūku, un pēc tam viņa daiktā bija vairāk dzelkšņu nekā adatu spilventiņā. Sadomāja strīdēties ar klintīm, un klintis viņu uzvarēja.
Tad nu mana tauta izdomāja, ka varbūt tiešām aiz visa kaut kas slēpjas, radītājs, dižgars, tāpēc pateicamies, jo teikt paldies nav par ļaunu. Bet dievnamus gan nekad neesam cēluši. Nebija vajadzības. Mūsu dievnams bija pati zeme. Zeme bija reliģija. Zeme bija vecāka un gudrāka par cilvēkiem, kas pa to staigā. Zeme uzdāvināja mums lašus un kukurūzu, bifeļus un meža baložus. Ari savvaļas rīsu un stores. Melones, ķirbjus un tītarus. Mēs bijām zemes bērni tāpat kā dzeloņcūka, skunkss un zilais sīlis.
Izdzēris otro aliņu, Viskij' Džeks pamāja ar skārdeni lejup uz upi ūdenskrituma pamatnē.
-Ja tu peldētu pa upi kādu gabalu, tad tiktu līdz ezeriem, kur aug savvaļas rīss. Ražas laikā tu ar draugu aizdodies turp kanoe laivā un pieber to ar savvaļas rīsu, pēc tam izvāri graudus un noliec nebaltām dienām. Tev ilgi būs no kā pārtikt. Katrā vietā audzē savu pārtiku. Dodies gana tālu uz dienvidiem, un tur aug apelsīnu un citronu koki, un tie gaļīgie, zaļie, kas izskatās kā bumbieri…
- Avokado!
- Avokado, Viskij' Džeks pamāja, tie paši. Pie mums tie neaug. Mēs esam savvaļas rīsa zeme. Aļņu zeme. Gribu teikt, ka Amerika ir tāda. Te nav labas augsnes dieviem. Viņi te neaug labi. Viņi ir kā avokado, kas mēģina augt savvaļas rīsa zemē.
- Iespējams, ka labi viņiem te nav, Ēna iegrima atmiņās, bet karam dievi gatavojas.
Un tad viņš pirmo reizi ieraudzīja Viskij' Džeku smejamies. Izklausījās gandrīz vai pēc riešanas, bez īstas jautrības.
- Paklau, Ēna, Viskij' Džeks jautāja, ja visi tavi draugi lēktu no klints, vai tu lēktu pakaļ?
- Varbūt.
Ēna jutās labi, un diez vai tikai alus dēļ. Viņš nevarēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija juties tik dzīvs un tik savākts.
- Tas nebūs karš.
- Kas tad tas būs?
Viskij' Džeks spieda skārdeni, kamēr tā kļuva plakana.
- Skaties! viņš pamāja uz ūdenskritumu.
Saule jau bija tik augstu, ka apspīdēja ūdenskrituma šļakatas un gaisā cēlās varavīksnes loks. Ēnam šķita, ka viņš neko skaistāku nav redzējis.
- Tā būs asinspirts, Viskij' Džeks strupi izmeta.
Ēnam pēkšņi viss kļuva skaidrs. Viss bija vienkārši, tikpat kā uz delnas. Pašūpojis galvu, viņš iesmējās, atkal pašūpoja galvu un nu jau smējās pilnā balsī.
- Kas tad nu?
- Viss kārtībā, Ēna atbildēja, tikko ieraudzīju paslēpušos indiāņus. Ne jau visus. Tomēr dažus ievēroju.
- Tad jau laikam hočanki. Tie jau ne velna nemāk slēpties. Paskatījies saulē, Viskij' Džeks teica: Laiks atgriezties. Viņš piecēlās kājās.
- Divu viru krāpniecība, Ēna secināja. Tātad nekāds karš tas nav?
Viskij' Džeks papliķēja viņam pa roku.
- Nemaz tik dumjš neesi, viņš teica.
Abi devās uz būdu. Piegājis pie durvīm, Ēna vilcinājās.
- Žēl, ka nevaru palikt pie tevis, viņš sacīja, manuprāt, te ir laba vieta.
- Labu vietu ir daudz, Viskij' Džeks atbildēja. Tur tas āķis. Paklau, dievi mirst, kad viņus neviens vairs nepiemin. Tāpat arī cilvēki. Bet zeme paliek. Gan labās vietas, gan sliktās. Zeme nekur nepazudīs. Un arī es ne.
Ēna aizvēra durvis. Viņu kaut kas vilka. Jau atkal viņš bija viens tumsā, bet tumsa kļuva arvien gaišāka un gaišāka, līdz dega kā saule.
Un tad Ēnu sagrāba sāpes.
* * *
Kāda sieviete gāja pa pļavu, un tūlīt aiz viņas izplauka pavasara puķes. Šajā vietā un šajā laikā viņa sevi dēvēja par Lieldienu.
Viņa pagāja garām vietai, kur reiz stāvēja lauku māja. Vēl šodien nezālēs un pļavas puķēs kā iepuvuši zobi rēgojās mūri. Sijāja lietutiņš. Tumši padebeši slīga pavisam zemu, bija auksts.
Netālu no mājas drupām stāvēja milzīgs, sudrabots koks, izskatījās ziemā nosalis, bez nevienas dzīvas lapiņas, un pie tā mētājās pilnīgi izbalojuša auduma driskas. Apstājusies pie koka, Lieldiena pieliecās un pacēla no zemes kaut ko brūngani baltu pamatīgi apgrauztu kaulu, kas reiz varētu būt bijusi cilvēka galvaskausa daļa. Apskatījusies viņa nometa to zemē.
Pēc tam viņa paraudzījās uz vīrieti kokā un greizi pasmaidīja.
- Nezin kāpēc kaili viņi nav tik interesanti, Lieldiena secināja, acīmredzot atvērt iesaiņojumu ir puse no baudas. Tāpat kā ar dāvanām un olām.
Vīrietis ar vanaga galvu, kas gāja viņai līdzās, paskatījās lejup uz savu locekli, it kā tikai tagad saprazdams, ka ir kails.
- Es varu skatīties saulē, nemirkšķinot acis, viņš ierunājās.
- Tu gan esi gudrs, Lieldiena uzmundrinoši atbildēja. Bet tagad nocelsim viņu lejā.
Mitrās virves, kas turēja Ēnu kokā, jau sen bija satrunējušas un sapuvušas un viegli padevās, kad viņi divatā tās pavilka. Līķis noslīdēja lejā gandrīz līdz oša saknēm. Viņi to satvēra un, lai gan Ēna bija ražena auguma, bez grūtībām pacēla un nolika pelēkajā pļavā.
Nu tas gulēja zālē auksts, bez elpas. Sānā bija sarecējušu melnu asiņu plankums, it kā tur būtu iedurts ar šķēpu.
- Ko tagad?
- Tagad, Lieldiena atbildēja, mēs viņu sasildīsim. Tu zini, kas tev jādara.
- Es zinu. Es nevaru.
-Ja negribi palīdzēt, tad nevajadzēja mani šurp aicināt!
- Bet ir jau pagājis pārāk ilgs laiks.
- Tas ir bijis pārāk ilgi visiem mums.
- Un es esmu diezgan traks.
- Es zinu.
Pastiepusi balto roku, Lieldiena pieskārās Hora melnajiem matiem. Viņš apstulbis skatījās, tad viņa stāvs sāka mirguļot, it kā atrastos karstuma vilnī.
Lieldienā vērās oranži spīdoša vanaga acs, it kā tajā nupat būtu iedegusies uguns uguns, kas jau sen bija apdzisusi.
Pēc brīža gaisā pacēlās vanags un, nemitīgi riņķodams kā pa spirāli, laidās augšup, nirdams pelēkajos mākoņos, kur varbūt slēpās saule, drīz vien pārvērzdamies punktā, tad punktiņā, līdz izgaisa pavisam, it kā nemaz nebūtu te bijis. Mākoņi pašķīrās, un spraudziņā parādījās zilas debesis un arī saule. Izlauzies stars iekrita pļavā kā brīnums, taču, kad mākoņi izklīda, skaistā aina izgaisa. Necik ilgi, un pļavu apspīdēja rīta saule, spēcīga kā vasaras dienvidū, pārvērzdama lietutiņu miglā un dūmakā, kas saules karstajos staros iztvaikoja.