Zelta saule mirušo augumu pļavā peldināja savos staros un siltumā. Sārtas un maigi brūnas ēnas pieskārās nedzīvajam.
Sieviete viegli pārlaida labās rokas pirkstus pār mirušā krūškurvi. Šķita, ka tas notrīs, sirdspuksti tie nebija, tomēr… Viņa ļāva savai rokai tur uzkavēties uz krūtīm, tieši virs sirds.
Viņa pieliecās un piespieda Ēnas lūpām savējās, viegli iepūta viņa plaušās gaisu un uztvēra izelpu, līdz elpa pārvērtās skūpstā. Tas bija maigs un smaržoja pēc pavasara lietus un pļavas puķēm.
Brūce sānā vēlreiz sāka asiņot, un tagad tās bija spilgti sarkanas asinis, kas saulē laistījās kā šķidri rubīni. Pēc brīža asiņošana apstājās.
Lieldiena noskūpstīja Ēnas vaigu un tad pieri.
- Mosties, viņa teica, laiks celties! Dzīve rit uz priekšu. Tu taču negribēsi to palaist garām.
Acu plakstiņi noraustījās, un Ēna atvēra acis pelēka vakara krāsā un paskatījās uz viņu.
Lieldiena pasmaidīja un noņēma roku no viņa krūtīm.
- Tu mani atsauci dzīvē, Ēna izdvesa.
Viņš runāja lēni, it kā būtu aizmirsis angļu valodu. Balsī jautās sāpes un samulsums. -Jā-
- Ar mani bija cauri. Es biju saņēmis spriedumu. Viss bija galā. Tu atsauci mani dzīvē. Tu uzdrošinājies.
- Atvaino.
-Jā.
Ēna lēni uzslējās sēdus. Samirkšķinājis acis, viņš pieskārās sānam. Sejā atspoguļojās pārsteigums: tur bija miklas asinis, bet zem tām nebija brūces. Viņš pasniedzās pēc Lieldienas rokas, un viņa aplika to Ēnam ap vidu, lai palīdzētu piecelties. Pļavā Ēna skatījās apkārt, it kā pūlēdamies atsaukt atmiņā vārdus visam, ko tajā redzēja, puķēm garajā zālē, mājas drupām, zaļo pumpuru dūmakai, kas kā migla vijās ap vareno, sudraboto osi.
- Vai tu atceries? Lieldiena pajautāja. Vai vari pastāstīt, ko tur uzzināji?
- Jā. Taču tas pagaisis. Kā sapnis. Es to zinu. Es zaudēju vārdu, pēc tam sirdi. Un tad tu mani atsauci dzīvē.
- Atvaino, Lieldiena atkārtoja, drīz sāksies kauja. Vecie dievi cīnīsies pret jaunajiem.
- Vai gribi, lai cīnos jūsu pusē? Tu esi veltīgi izšķiedusi laiku.
- Es tevi atsaucu dzīvē tāpēc, ka man tas bija jādara, Lieldiena atbildēja. Tā ir mana daļa. To es protu vislabāk. Bet tu darīsi to, kas jādara tev. Tava izvēle. Es savu pienākumu izpildīju.
Pēkšņi atskārtusi, ka Ēna ir kails, Lieldiena košsārti pietvīka un novērsa skatienu.
Lietū un mākoņos pa klinšainajām kalnu takām augšup slīdēja ēnas.
Blakus rudmatainiem vīriem zaļās jakās tipināja baltas lapsas. Līdzās daktilam ar dzelzs pirkstiem soļoja mīnotaurs ar vērša galvu. Cūka, pērtiķis un aszobains gūls turējās bariņā ar zilādainu vīrieti, kas nesa liesmojošu koku, pa gabaliņu slāja lācis ar kažokā iepītām puķēm un virs zelta bruņukreklā ar zobenu, kas bija rotāts ar acīm.
Skaistais Antinojs, Hadriāna mīļākais, pa pakalna nogāzi augšup vadīja bariņu ādās tērptu jaunekļu, viņu krūtis un roku muskuļi bija nedabiski uzpumpēti, to forma bija nevainojama.
Vīrs ar pelēku ādu un ciklopa aci, kas atgādināja milzu smaragdu pērlīšu ietvarā, stīvi rausās kalnup, bet viņam pa pēdām sekoja drukni, melnīgsnēji vīri ar ļoti līdzīgām bezkaislīgām sejām kā acteku maskas: viņi zināja džungļu aprītos noslēpumus.
Snaiperis pakalna galā rūpīgi notēmēja uz baltu lapsu un izšāva. Atskanēja blīkšķis, un mitrajā gaisā izplūda kordīta un pulvera smirdoņa. Uz zemes palika guļam jauna japāniete bez vēdera un asinīm noplūdušu seju. Līķis pamazām izgaisa.
Ļaudis kāpa un kāpa kalnā: ar divām kājām, četrām vai pavisam bez kājām.
* * *
Brauciens pa kalnaino Tenesī zemi bija pārsteidzoši skaists, līdzko pieklusa vētra, un mokošs, kad sāka gāzt lietus. Pilsēta un Lora visu ceļu runāja, runāja bez mitas. Viņš ļoti priecājās par šo iepazīšanos. Tā vien šķita, ka viņš ir sastapis vecu, labu draugu, patiešām labu draugu, kuru līdz šim vienkārši nebija saticis. Viņi runāja par vēsturi, kino un mūziku, un atklājās, ka Lora ir vienīgā, vienīgā, kas, tāpat kā viņš, ir redzējusi sešdesmito gadu ārzemju filmu (misters Pilsēta bija pārliecināts, ka tā ir spāņu, bet Lora tikpat pārliecināta, ka poļu) "Saragosā atrastais rokraksts": viņš jau bija sācis domāt, ka filma bijusi viņa halucinācija.
Kad Lora pamāja uz pirmo šķūni ar uzrakstu APMEKLĒJIET ROKSITIJU, Pilsēta nosmīkņāja un atzinās, ka brauc tieši uz turieni. Lora atbildēja, ka tas ir baigi forši. Viņa vienmēr esot gribējusi apmeklēt tādas vietas, bet nekad nav bijis laika, un vēlāk viņa nožēlojusi. Tieši tāpēc viņa šobrīd ir ceļā. Viņa ir metusies piedzīvojumā.
Viņa strādājot tūrisma aģentūrā, Lora stāstīja. Un esot pašķīrusies. Viņa atzinās, ka diez vai ar vīru kādreiz salabšot, bet pati esot vainīga.
- Nespēju tam ticēt.
Lora nopūtās.
- Es nemeloju, Mak. Vienkārši vairs neesmu tā sieviete, kuru viņš apprecēja.
Neko darīt, viņš atbildēja, cilvēki mainās, un nedomādams sāka stāstīt par savu dzīvi, visu, ko drīkstēja stāstīt, neaizmirsa pat Mežu un Akmeni. Viņi esot bijuši kā trīs musketieri, bet draugus nogalināja, jā, nu tā jau uzskata, ka valdības darbā sirds nocietinās, bet pie kaut kā tāda taču nevar pierast. Nemūžam.
Lora pastiepa roku tā bija tik auksta, ka Pilsēta ieslēdza apsildi, un cieši saspieda viņa pirkstus savā plaukstā.
Launagā abi ēda sliktu japāņu restorāna ēdienu; tikmēr Noksvilā sāka plosīties vētra, bet Pilsētām nebija ne silts, ne auksts, ka ēdiens ilgi jāgaida un miso zupa atdzisusi, bet suši ir silti.
Pilsēta bija stāvā sajūsmā, ka viņa metusies piedzīvojumā un ir kopā ar viņu.
- Jā, Lora atzinās, man riebās pat domāt, ka sāku ierūsēt. Es vārda tiešā nozīmē trūdēju, tāpēc devos ceļā bez mašīnas un kredītkartēm. Nolēmu paļauties uz svešinieku laipnību. Un šis ir bijis vislabākais laiks manā dzīvē. Cilvēki pret mani ir bijuši tik labi!
- Vai tev nav bail? viņš pajautāja. Tu taču varēji kaut kur iestrēgt, tevi varēja apšmaukt, tu varēji ciest badu.
Pašūpojusi galvu un vāri pasmaidījusi, viņa izdvesa: Bet es taču satiku tevi, vai ne?
Viņam nebija, ko atbildēt.
Pēc maltītes abi cauri vētrai skrēja uz mašīnu, ar avīzēm japāņu valodā pieseguši galvas, smiedamies kā skolas bērni lietū.
- Cik tālu man tevi vest? aizcirtis mašīnas durvis, Pilsēta jautāja.
- Braukšu tik tālu, cik tu, Mak, viņa kautri atbildēja.
Pilsēta nopriecājās, ka nebija izmantojis Lielā Maka līniju.
Lora nebija bāra meiča vienai naktij, to Pilsēta juta ar savu dvēseli. Piecdesmit gadus viņam vajadzēja meklēt, un, lūk, te nu viņa bija mežonīga, maģiska sieviete ar gariem, tumšiem matiem.
Tā bija mīlestība.
- Paklau, Pilsēta teica, kad viņi iebrauca Čatanogā. Stikla tīrītāji smērēja lietu pa automašīnas priekšējo stiklu, izplūdinot pelēko pilsētu. Ko teiksi, ja uz nakti sameklēšu tev moteli? Maksāšu es. Kad būšu veicis piegādi, mēs… Nu, vispirms abi varam iekāpt karstā vannā. Lai tevi sasildītu…
- Izklausās brīnišķīgi, Lora atsaucās. Bet ko tu piegādā?