- To pašu puļķi, viņš iesmējās. Uz aizmugures sēdekļa.
- Labi, viņa atsmēja, negribi teikt, Noslēpumainais mister, nesaki!
Pilsēta ieminējās, ka vislabāk būtu, ja viņa Roksitijas autostāvvietā pagaidītu mašīnā, kamēr viņš aiznes zaru. Lietus gāza kā ar spaiņiem, kad mašīna ar iedegtiem miglas lukturiem gliemeža gaitā tuvojās Lukauta kalnam.
Pilsēta novietoja mašīnu autostāvvietas aizmugurē un izslēdza motoru.
- Paklau, Mak. Pirms izkāpt no mašīnas, varbūt mani samīļosi? Lora smaidīdama prasīja.
- Kāda runa, misters Pilsēta atbildēja un apskāva Loru, kas piespiedās viņam klāt; tikmēr lietus kareivīgi bungoja pa Ford Explorer jumtu. Viņš juta Loras matu smaržu un ari vāju, nepatīkamu smaku, ko slēpa smaržas. Braucienā tā gadās, neko darīt. Abiem pavisam noteikti derētu karsta vanna. Nez vai Čatanogā var nopirkt tās smaržīgās vannas bumbas, kuras tik ļoti patika viņa pirmajai sievai? Lora pacēla galvu un izklaidīgi noglāstīja viņam kaklu.
- Mak… es visu laiku par to domāju. Droši vien tu patiešām gribi zināt, kas notika ar taviem draugiem? viņa pajautāja. Mežu un Akmeni? Vai gribi?
-Jā, Pilsēta murmināja, meklēdams Loras lūpas ar savējām, lai pirmo reizi viņu noskūpstītu. Protams, gribu.
Lora viņam parādīja.
* # *
Ēna staigāja pa pļavu, lēni riņķodams apkārt oša stumbram, ikreiz paplašinādams loku. Ik pa brīdim viņš piestāja, lai kaut ko paceltu no zemes: ziedu, lapiņu, oli, zariņu vai zāles stiebru. Visu viņš uzmanīgi apskatīja, it kā pētīdams, vai zariņš tiešām ir zars un lapa ir lapa.
Lieldiena attapās, ka Ēna viņai atgādina mazuli, kas mācās koncentrēties.
Viņa neuzdrošinājās runāt ar viņu. Šobrīd tas būtu zaimojoši. Lai cik pārguruši bija Lieldiena, tomēr viņa vēroja Ēnu un brīnījās.
Dažu metru attālumā no stumbra viņš atrada audekla somu, kas bija pa pusei ieaugusi pļavas zālē un sausos tīteņos. Pacēlis somu, Ēna atraisīja mezglus tās augšdaļā un atsēja auklu.
Somā bija viņa vecās drēbes, vecas, bet vēl lietojamas. Paņēmis rokās kurpes, Ēna tās apskatīja no visām pusēm, pēc tam pārlaida roku krekla audumam, džempera vilnai, skatīdamies uz apģērbu kā no miljons gadu attāluma.
Kādu bridi viņš uz apģērbu skatījās, pēc tam visu pēc kārtas uzģērba.
Iebāzis rokas kabatā. Ēna pārsteigts no tās izņēma, kā Lieldienai pa gabalu izskatījās, pelēkbaltu oli.
- Nav monētu, viņš sacīja. Pēc vairāku stundu ilgas klusēšanas viņš pirmo reizi ierunājās.
- Nav monētu? Lieldiena pārjautāja.
Ēna pamāja. Bija labi, kad man bija monēta, viņš sacīja. Vismaz bija ar ko nodarbināt rokas. Pieliecies viņš apāva kurpes.
Apģērbies Ēna izskatījās daudz normālāks. Taču drūms. Lieldiena prātoja, cik tālu viņš bija aizceļojis un cik daudz viņam maksāja atgriešanās. Ēna nebija pirmais, kura atgriešanos viņa bija ierosinājusi, tāpēc zināja, ka miljoniem gadu tālais skatiens drīz izgaisīs, bet atmiņas un sapņi, kas paņemti līdzi no koka, atkāpsies reālās, taustāmās pasaules priekšā. Tā tas allaž notika.
Lieldiena veda Ēnu uz pļavas malu, kur koku vidū jau gaidīja rikšotājs.
- Abus viņš mūs neaiznesīs, viņa teica. Gan es pati kaut kā aizkļūšu.
Ēna pameta ar galvu. Izskatījās, ka viņš grib kaut ko atcerēties, bet tad atvēra muti un skaļi un priecīgi ieķērcās.
Atvēris nežēlīgo knābi, pērkonputns atņēma sveicienu.
Pirmajā acumirklī viņu varētu noturēt par kondoru. Apspalvojums bija melns ar sarkanu atspīdumu, ap kaklu baltu spalvu vainags. Melnais knābis līks un nežēlīgs, kā jau plēsoņai, paredzēts raustīšanai gabalos. Stāvot mierīgi uz zemes ar sakļautiem spārniem, pērkonputns bija melnā lāča lielumā, bet viņa galva atradās vienā līmenī ar Ēnas galvu.
- Es viņu atvedu, lepni paziņoja Hors. Viņi dzīvo kalnos.
Ēna pamāja un sacīja: Es reiz redzēju pērkonputnus
sapnī. Briesmīgākais murgs, kādu esmu redzējis.
Atvēris knābi, pērkonputns pārsteidzoši maigi ieķērcās: krrko?
- Tu arī dzirdēji manu sapni? Ēna pajautāja.
Pastiepis roku, viņš maigi noglaudīja putna galvu. Pērkonputns trinās viņam gar plecu kā piemīlīgs ponijs. Ēna paieskāja tam kaklu no spārna līdz galvai.
- Vai uz šejieni tu atlidoji ar viņu? viņš pajautāja Lieldienai.
- Jā. Varēsi lidot, ja viņš atļaus.
- Bet kā uz viņa var jāt?
- Pavisam viegli, viņa atbildēja, ja nenokrīti. Kā uz zibens šautras.
- Vai mēs tur satiksimies?
Lieldiena pašūpoja galvu.
- Es savu esmu paveikusi, mīļais, viņa teica. Bet tu dodies turp, kur esi vajadzīgs. Jūtos nogurusi. Šādi atgriezt tevi atpakaļ… tas no manis ir daudz paņēmis. Man ir jāatpūšas, jātaupa spēki līdz maniem svētkiem. Atvaino! Lai tev veicas!
Ēna pamāja.
-Viskij' Džeks. Es viņu satiku. Pēc pārbaudījuma. Viņš atnāca un mani sameklēja. Mēs kopā dzērām alu.
-Jā, Lieldiena atbildēja. Par to es nešaubos.
- Vai es tevi vēl kādreiz satikšu? Ēna atkārtoja.
Lieldiena skatījās viņā ar acīm zaļām ka briestoša labība.
Brīdi klusējusi, viņa pēkšņi nogrozīja galvu.
- Diez vai.
Ēna neveikli uzrausās pērkonputnā. Viņš jutās kā pele vanaga mugurā. Mutē bija ozona garša zilga un metāliska. Kaut kas nosprakstēja. Iepletis spārnus, pērkonputns sāka tos smagi vēzēt.
Viņi cēlās augšup, un Ēna ieķērās putna spalvās, sirdij mežonīgi dauzoties krūtīs.
Tas bija tieši kā jāt uz zibens šautras.
* * *
Lora pacēla no mašīnas sēdekļa zaru. Pametusi misteru Pilsētu Ford Explorer priekšējā sēdeklī, viņa izkāpa no mašīnas un lietū devās uz Roksitiju. Biļešu kase bija slēgta, bet suvenīru kioska durvis atvērtas, un, tās pagrūdusi, viņa gar ledenēm un putnu būrīšu izstādi ar uzrakstu APMEKLĒJIET ROKSITIJU iegāja Astotajā pasaules brīnumā.
Neviens necentās viņu aizkavēt, lai gan Lora pagāja garām vairākiem viriešiem un sievietēm, kas lietū stāvēja uz takas. Daudzi no viņiem izskatījās nedaudz mākslīgi, citi bija caurspīdīgi. Šūpodamās viņa šķērsoja virvju tiltu, pagāja garām balto briežu aplokam, izspraucās caur Resnlšu spiedi, kur ceļš veda starp divām klinšu sienām.
Takas galā, pārkāpusi pāri ķēdei ar paziņojumu, ka atrakcija ir slēgta, Lora iegāja alā, kur ieraudzīja vīrieti plastmasas krēslā viņš sēdēja pretī diorāmai ar iereibušiem elfiem. Vīrietis elektriskā lukturīša gaismā lasīja Washington Post. Ieraudzījis Loru, viņš salocīja avīzi un nolika zem krēsla un tad piecēlies viegli palocījās. Gara auguma vīrietis ar īsi apcirptiem, rudiem matiem dārgā lietusmēteli.
- Cik noprotu, misters Pilsēta ir miris, virietis teica. Laipni lūdzu, šķēpnesi!
- Paldies. Man tiešām žēl, ka ar Maku tā gadījās. Vai jūs bijāt draugi?
- Nepavisam ne. Ja viņš gribēja saglabāt darbu, viņam vajadzēja saglabāt savu dzīvību. Lai nu kā, bet zaru tu atnesi. Viņš nomērīja Loru no galvas līdz kājām, acīm spīdot kā oranžām dziestošām oglēm.
- Jāatzīst, ka pagaidām tev ir zināmas priekšrocības. Šeit, pakalna galā, mani sauc par misteru Pasauli.
- Esmu Ēnas sieva.
- Nu protams. Apburošā Lora, viņš sacīja, man vajadzēja tevi uzreiz pazīt. Kamerā, kuru reiz mēs dalījām, viņam virs gultas bija vairākas tavas fotogrāfijas. Un, ja drīkstu tā izteikties, tu izskaties daudz labāk, nekā pienāktos. Vai tad tev tagad nevajadzēja turpināt trūdēšanas un sabrukšanas padarīšanu?