- Tā bija, Lora vienkārši teica. Es jau biju tikusi tālāk par to. Nezinu, kas īsti mainījās. Toties zinu, kad sāku justies labāk. Šorīt. Sievietes lauku mājā iedeva man padzerties ūdeni no savas akas.
Vīrietis sarauca uzacis.
- Urdu akas? Nevar būt!
Lora viņam norādīja uz sevi. Ada viņai bija bāla, acis iekritušas, redzokļus ietvēra melni riņķi, taču visumā viņa izskatījās sveika un vesela: ja Lora tik tiešām bija staigājošs līķis, tad gluži svaigs.
- Ilgi tā nebūs, misters Pasaule paziņoja. Nornas ļāva tev mazliet nogaršot pagātni. Taču pagātne gana drīz izšķīdīs tagadnē, un tad šis skaistās, zilās acis izkritīs no dobumiem un ripos lejā pa glītajiem vaidziņiem, kas, protams, vairs nebūs tik glīti. Starp citu, pie tevis ir mans zars. Lūdzu, atdod to man!
Izņēmis no Lucky Strike paciņas cigareti, viņš aizdedza to ar melnām Bic šķiltavām.
- Vai varu palūgt? Lora neizturēja.
- Protams. Es tev iedošu cigareti, bet tu man zaru.
- Ja tev to tik ļoti vajag, tad zars noteikti ir vērtīgāks par cigareti.
Misters Pasaule klusēja.
- Es meklēju atbildes, Lora turpināja. Gribu šo to uzzināt.
Viņš aizdedza cigareti un pasniedza to viņai.
Lora paņēma cigareti un dziļi ievilka dūmu. Tad viņa samiedza acis.
- Es gandrīz vai varu to izgaršot, viņa murmināja. Varbūt patiešām varu.
Viņa pasmaidīja. Mmm. Nikotīns.
- Jā, misters Pasaule novilka. Bet kā tu iedomājies iet pie tām sievietēm uz lauku māju?
- Ēna sacīja, lai eju turp un palūdzu ūdeni.
- Diez vai viņš zināja, ar ko tas beigsies. Droši vien ne. Lai nu kā, labi vien ir, ka viņš miris karājas kokā. Tagad vismaz reizi par visām reizēm zinu, kur viņš ir. Ēna ir ārā no spēles.
- Tu manu vīru ievilināji lamatās, Lora pārmeta. Jau no paša sākuma viss bija izplānots. Bet viņam taču ir laba sirds, vai to jūs zināt?
-Jā, misters Pasaule atsaucās, zinu.
- Kāpēc viņš tev bija vajadzīgs?
- Parastais scenārijs, un vēl acu novēršanai, misters Pasaule sacija. Kad viss būs galā, es laikam noasināšu āmuļa zaru, noiešu pie oša koka un iedzīšu to viņa acī. Tā ir patiesība, ko tie muļķi kalnā augšā un lejā nekad nav varējuši saprast. Nav runa par jauno vai par veco. Viss vienmēr notiek pēc vecā scenārija. Tas pats musturs. Tātad. Lūdzu, manu zaru.
- Kam tev tas vajadzīgs?
- Paturēšu kā šī nožēlojamā jucekļa simbolu, misters Pasaule pasmaidīja. Nebaidies, tas nav zars. Koks simbolizē šķēpu, un mūsu nožēlojamā pasaulē simbols nozīmē visu.
Ārpusē trokšņi pieņēmās spēkā.
- Kurā pusē tu esi? Lora painteresējās.
- Man tas nav galvenais, misters Pasaule atbildēja. Bet, tā kā tu jautā, tad atbildēšu: uzvarētāju pusē. Vienmēr. Tas man padodas vislabāk.
Lora pamāja, bet zaru neatdeva.
- To nu es redzu, viņa sacīja.
Novērsusies viņa pameta skatienu aiz alas durvīm. Tālu lejā uz klintīm viņa redzēja kaut ko, kas mirdzēja un pulsēja. Radījums aptinās ap bārdaini ar sārti violetu seju, kurš sita tam pretī ar logu tīrītāja kātu. Ar tādiem logu tīrītājiem bārdainim līdzīgi ļaudis mēdza piedāvāt notīrīt mašīnas priekšstiklu pie luksofora sarkanās gaismas. Atskanēja brēciens, un pēc brīža abi pazuda.
- Labi, atdošu tev to zaru, Lora beigās sacīja.
- Laba meitene, aiz muguras atskanēja mistera Pasaules balss, kā Lorai šķita, vienlaikus pavēloši un aizbildnieciski. Viņai uzmetās zosāda.
Lora gaidīja klints durvīs, līdz ausī juta vīrieša elpu. Viņai bija jāpagaida, līdz viņš pienāk vēl tuvāk. Lora jau bija izdomājusi, ko darīt.
Lidojums bija vairāk nekā pārsteidzošs: tas bija elektrizēts.
Viņi brāzās negaisā kā izlocīta zibens šautra, urbjoties mākonī pēc mākoņa, traucās kā pērkondārdi un viesuļvētras viļņi un triecieni. Tas bija satricinošs, neticams ceļojums. Ēna gandrīz uzreiz aizmirsa visas izbailes. Tu nevari baidīties, lidodams pērkonputna mugurā. Baiļu nav tikai nepielūdzams un visaptverošs vētras spēks un lidotprieks.
Cieši ieķēries pērkonputna spalvās, Ēna uz ādas juta elektrības sprakšķus. Gar viņa rokām kā čūskiņas skrēja zilas dzirksteles. Lietus mazgāja viņa seju.
- Vienreizēji! Ēna centās pārkliegt vētras rēkoņu.
Putns, kā saprazdams viņu, pacēlās augstāk ik spārnu
vēzienu pavadīja pērkona dārds un metās lejup, nirdams un gāzdamies tumšajos mākoņos.
- Sapnī es tevi medīju, Ēna teica, bet vārdus aizrāva projām vējš, sapnī. Man vajadzēja atgriezties ar tavu spalvu.
Jā. Atbilde prātā izskanēja kā radio sprakšķis. Viņi nāca pēc mūsu spalvām, lai pierādītu savu vīrišķību, un vēl nāca, lai no mūsu galvām izgrieztu akmeņus un dāvātu mūsu dzīvību saviem mirušajiem.
Tad Ēnas prātu aizpildīja kāds tēls: pērkonputns, noteikti mātīte (ar brūnu, nevis melnu apspalvojumu), kas bija tikko nogalināta un gulēja pie kalna. Blakus bija sieviete. Viņa ar krama gabalu pārsita putna galvaskausu un cauri miklajām kaula šķembām un smadzenēm sataustīja gludu, caurspīdīgu akmeni brūngana granāta krāsā, tā dziļumā lāsmoja uguntiņa. Ērgļu akmeņi, Ēna iedomājās. Akmeni viņa gribēja uzlikt uz sava jaundzimušā dēla krūtīm viņš bija miris pirms trim dienām. Zēns tad rītausmā pieceltos un smietos, bet dārgakmens būtu apdzisis un tikpat pelēks un nedzīvs kā putns, kuram to nolaupīja.
- Saprotu, Ēna teica.
Pagriezis galvu atpakaļ, putns iekliedzās, un viņa balss dimdēja kā pērkons.
Zeme lejā slīdēja garām vienā dīvainā sapni.
* * *
Satvērusi koku ciešāk, Lora gaidīja, lai vīrietis, kurš sevi dēvēja par misteru Pasauli, pienāk tuvāk. Uzgriezusi muguru, viņa vēroja negaisu un tumšzaļos pakalnus lejā.
Mūsu nožēlojamā pasaulē, viņa domāja, simbols ir viss. Tik tiešām.
Uz viņas labā pleca maigi uzgūla vīrieša roka.
Labi, Lora domāja, viņš negrib mani satraukt. Baidās, ka izmetīšu zaru vētrā un tad tas nokritīs pa kalna nogāzi lejā un netiks viņa rokās.
Lora mazliet atliecās atpakaļ vien tik daudz, lai ar muguru pieskartos viņa krūtīm. Misters Pasaule ar kreiso roku viņu apskāva. Tas bija intīms žests. Viņa kreisā plauksta tieši viņai priekšā bija pavērta. Saņēmusi koka galu ar abām rokām, Lora izelpoja un koncentrējās.
Lūdzu… manu zaru, viņš čukstēja Lorai ausī.
-Jā, viņa atsaucās, te būs, un tad, nezinādama, vai tas kaut ko nozīmē, piebilda: Šo nāvi es veltu Ēnam.
To pateikusi, Lora iegrūda koku sev zem krūšukaula, rokā juzdama, kā tas lokās un pārvēršas šķēpā.
Kopš Lora bija mirusi, robeža starp sajūtām un sāpēm bija izplūdusi. Viņa juta šķēpa galu, kas ieurbās krūtīs un tad izspiedās laukā no muguras. Manīdama vieglu pretestību, viņa spieda stingrāk, un šķēps ietriecās misterā Pasaulē. Uz aukstās ādas Lora juta vīrieša silto elpu, un tad viņš sāpēs un pārsteigumā ievaimanājās, jo bija uzgrūsts uz šķēpa.
Lora nesaprata viņa izkliegtos vārdus un nezināja, kādā valodā tie ir. Viņa grūda šķēpa kātu sevī, spieda to dziļāk misterā Pasaulē un cauri viņam.
Mistera Pasaules karstās asinis šļācās viņai uz muguras.
- Kuce, viņš angliski sēca. Tu, nolādētā kuce.
Balss it kā burbuļoja: laikam šķēpa asmens bija skāris plaušu. Misters Pasaule tagad kustējās, vismaz mēģināja to darīt, un Lora šūpojās viņam līdzi, jo abus savienoja šķēps tikpat kā divas zivis uz viena āķa. Vīrieša rokā pazibēja nazis, un tad viņš sāka mežonīgi durt Lorai krūtīs pa labi un pa kreisi, nemaz neredzēdams, kur trāpa.