Lorai viss bija vienalga. Ko gan naža dūriens var nodarīt līķim?
Ar dūri viņa spēcīgi iesita pa vīrieša atvēzēto roku, un nazis nolidoja uz klints grīdas. Lora paspēra to tālāk.
Tagad misters Pasaule raudāja un vaimanāja. Atspēries ar rokām pret viņas muguru, viņš mēģināja atbrīvoties no šķēpa. Lorai uz kakla lija viņa karstās asaras, bet asinis sūcās kleitā un šļakstījās uz kāju aizmugures.
- No malas droši vien izskatās nepiedienīgi, viņa izdvesa mirušu čukstu ne bez zināma drūma apmierinājuma.
Lora juta, ka misters Pasaule viņai aiz muguras paklūp, ari viņa paklupa un paslīdēja uz asinīm tās bija tikai viņa. Asinis krājās peļķē uz klints grīdas, un beigās viņi abi nogāzās zemē.
* * *
Pērkonputns nolaidās Roksitijas autostāvvietā. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Daudz tālāk par degungalu redzēt nevarēja. Atlaidis rokas no pērkonputna spalvām, Ēna pa pusei noslīdēja, pa pusei nokrita uz mitrā asfalta.
Putns skatījās uz viņu. Atplaiksnīja zibens, un būtne bija projām.
Ēna piecēlās kājās.
Trīs ceturtdaļas autostāvvietas bija tukšas. Iedams uz vārtiem, Ēna gāja garām brūnam Ford Explorer, kas bija novietots pie klints sienas. Mašīna šķita ļoti labi pazīstama, un viņš iemeta tajā ziņkārīgu skatienu: uz stūres bija nokritis vīrietis, viņš izskatījās aizmidzis.
Ēna atvēra mašīnas durvis viņa pusē.
Pēdējo reizi viņš misteru Pilsētu bija redzējis pie moteļa Amerikas centrā. Tagad viņa seja bija sastingusi pārsteigumā, bet sprands meistarīgi pārlauzts. Ēna pieskārās vīrieša sejai. Tā vēl bija silta.
Ēna mašīnas gaisā saoda smaržu; tā bija vāja, it kā cilvēks, kas to lieto, jau sen nebūtu sastapts, bet Ēna šo smaržu pazītu vienmēr. Aizcirtis mašīnas durvis, viņš devās pāri stāvvietai.
Ejot viņš juta sānos dūrienu, asas, griezīgas sāpes, kas noteikti pastāvēja tikai viņa galvā, jo ilga tikai mirkli vai pat mazāk un tad izgaisa.
Dāvanu veikaliņā neviena nebija, neviens netirgoja biļetes. Izgājis cauri ēkai, Ēna nokļuva Roksitijas dārzos.
Debesīs ducināja pērkons, drebinot koku zarus un dziļi trīcinot varenās klintis. Nežēlīgi šaustīja auksts lietus. Bija vēla pēcpusdiena, bet bija tumšs kā naktī.
Mākoņus pāršķēla zibens šautra, un Ēna iedomājās, ka varbūt pērkonputns atgriezās savās augstajās klintīs, bet varbūt tā bija tikai elektrības izlādēšanās atmosfērā vai arī kaut kādā pakāpē abas šīs iespējas bija viens vesels.
Protams, bija. Un tas galu galā bija galvenais.
Kaut kur kliedza vīrietis. Ēna saprata tikai vienu vārdu, bet varbūt viņam izlikās: …Odinaml
Steigšus viņš šķērsoja Septiņu štatu karogu laukumu, pār kura akmens flīzēm pludoja lietusūdeņi. Vienu reizi uz gluda akmens viņam paslīdēja kāja. Kalnu bija apjozusi bieza mākoņu sega, tāpēc solītie septiņi štati pustumsā un vētrā nebija redzami.
Visapkārt valdīja klusums. Varēja nodomāt, ka te nav nevienas dzīvas dvēseles.
Ēna iesaucās, un viņam šķita, ka atskanēja atbilde. Viņš devās uz to pusi, no kurienes nāca skaņa.
Neviena. Nekā. Vienigi ķēde ieejas priekšā, kas regulēja apmeklētāju plūsmu.
Ēna pārkāpa pāri ķēdei.
Aplaidis acis riņķī, viņš skatījās tumsā.
Viņam uzmetās zosāda.
Aiz muguras ēnās atskanēja ļoti klusa balss:
- Tu mani nekad neesi pievīlis.
Viņš nepagriezās. Tas nu gan ir dīvaini, viņš teica, jo sev es visu laiku sagādāju vilšanos. Ikreiz.
- Nebūt ne, balss iesmējās. Tu taču paveici visu, kas tev bija jāpaveic, un pat vairāk. Tu prati novērst uzmanību, lai neviens neskatās uz plaukstu, kurā ir monēta. To sauc par maldināšanu. Turklāt dēla upurim piemīt liels spēks pietiekami un pat vairāk, lai iekustinātu lavīnu. Atklāti sakot, es ar tevi lepojos.
- Tā taču bija blēdība no sākta gala, Ēna atbildēja. Tajā nebija nekā īsta. īstais mērķis bija sarīkot asinspirti.
- Tieši tā, tumsā atsaucās Trešdienas balss. Tā bija blēdība. Bet šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.
- Es meklēju Loru, Ēna turpināja, un Lokiju. Kur viņi
ir?
Iestājās klusums. Vējš iemeta sejā lietus lāses. Netālu ducināja pērkons.
Ēna iegāja alā.
Zemē sēdēja Lokijs Melkulis, ar muguru atspiedies pret dzelzs režģi. Būrī piedzērušies elfi ņēmās ap kandžas aparātu. Lokijs bija apsegts ar palagu, no kura rēgojās tikai seja un garās, baltās rokas. Uz krēsla viņam blakus čurnēja elektriskais lukturītis. Gaismekļa baterijas bija nosēdušās, gaisma bija vārgi dzeltena.
Lokijs izskatījās bāls un skarbs.
Bet viņa acis… Acīs vēl dega niknums, un tās urbās Enā, kas staigāja pa alu.
Ēna apstājās dažu soļu attālumā no viņa.
- Tu nokavēji, Lokijs guldzoši ieķērcās. Es jau esmu metis šķēpu, un mans veltījums ir izskanējis. Kauja ir sākusies.
- Nu protams, Ēna novilka.
- Nu protams, atsaucās Lokijs. Tu vairs neko nevari mainīt. Par vēlu.
- Labi, Ēna teica. Viņš apstājās un domāja. Tad viņš sacīja: Tu apgalvo: šķēps jāmet, lai uzsāktu kauju, Ēna nesteidzīgi teica. Tāpat kā Upsālā. No šīs kaujas tu barosies. Vai man nav taisnība?
Klusums. Viņš dzirdēja drausmīgo, krācošo Lokija ieelpu.
- Es to sapratu, Ēna paziņoja. It kā. Nezinu, kurā brīdī to iedomājos. Varbūt karādamies kokā, iespējams, pat agrāk. Nopratu pēc tā, ko man ap Ziemassvētkiem teica Trešdiena.
Lokijs tikai klusēdams blenza uz viņu no grīdas.
- Tā ir tikai divu vīru krāpniecība, Ēna turpināja. Kā bīskaps ar briljantu kaklarotu un policists, kas viņu apcietina. Vai čalis ar vijoli un viņa sabiedrotais, kas grasās vijoli pirkt. Divi, kas it kā pārstāv pretiniekus, bet spēlē uz vieniem vārtiem.
- Nekļūsti smieklīgs, Lokijs nočukstēja.
- Kāpēc gan ne? Motelī tu labi notēloji savu lomu. Tas bija gudri darīts. Tev vajadzēja tur būt, lai pārliecinātos, ka viss notiek pēc plāna. Es tevi redzēju. Pat sapratu, kas tu īstenībā esi. Vienīgi nepaguvu uzminēt, ka tu esi misters Pasaule. Bet varbūt es to dziļi sevi biju uzminējis. Lai nu kā, bet es zināju, ka pazīstu tavu balsi.
Ēna ierunājās skaļāk:
- Vari nākt laukā! Lai kur tu būtu. Parādies!
Alas durvīs iegaudojās vējš, viņiem uzmezdams lietus šalti. Ēna notrīsēja.
- Man apnicis, ka tu vazā mani aiz deguna, viņš teica. Parādies! Gribu tevi redzēt!
Alas dziļumā ēnās kaut kas mainījās, parādījās tāds kā veidols, kaut kas sakustējās.
- Velns parāvis, tu pārāk daudz zini, manu zēn, atskanēja Trešdienas pazīstamā burkšķēšana.
- Tātad viņi tevi nenogalināja?
- Nogalināja, atsaucās Trešdiena tumsā. Ja viņi mani nebūtu nogalinājuši, viss notiktu citādi.
Viņa balss skanēja blāvi ne īsti klusi, bet kā no veca radio, kas nav labi noskaņots uz tālu raidstaciju.
-Ja es nebūtu pa īstam nomiris, neviens no viņiem šeit neierastos, Trešdiena turpināja. Kali, Morigana, Loa, nolādētie albāņi un nu, tu jau pats viņus visus redzēji. Mana nāve visus saliedēja. Es biju upurjērs.
- Nē, Ēna atbildēja. Tu biji Jūdas āzis.
Rēgainais veidols tumsā pagriezās un notrīsēja.
- Nepavisam ne. Vai gribi teikt, ka es nodevu vecos dievus jauno labā? To nu mēs nedarījām.