- Nepavisam ne, čukstus piebalsoja Lokijs.
- Viss skaidrs, Ēna pamāja. Jūs nenodevāt ne vienus, ne otrus. Jūs nodevāt visus!
- Laikam gan, Trešdiena noburkšķēja. Viņš izklausījās apmierināts ar sevi.
- Jūs gribējāt slaktiņu. Jums vajadzēja asiņu upurus. Dievu upurus!
Vējš pieņēmās spēkā: gaudas alas ieejā jau bija pārvērtušās spiedzienos, it kā kaut kas neiedomājami liels mocītos sāpēs.
- Bet kāpēc gan ne, velns parāvis? Es jau tūkstoš divsimt gadu esmu iesprostots šajā nolādētajā zemē! Manas asinis kļuvušas ūdeņainas. Esmu izsalcis.
- Jūs abus baro nāve, Ēna sacīja.
Ēnam šķita, ka viņš tagad redz Trešdienu stāvam tumsā. Aiz viņa, cauri viņam, varēja redzēt krātiņa stieņus, kurā atradās kaut kas, kas izskatījās pēc plastmasas leprekoniem. Trešdiena bija apveids, kas sastāvēja no tumsas, un tā aprises kļuva konkrētākas tad, kad Ēna novērsa skatienu, saskatot tēlu ar perifēro redzi.
- Mani baro nāve, kas veltīta man, Trešdiena apstiprināja.
- Kā mana nāve kokā, Ēna atsaucās.
- Tas, Trešdiena iebilda, bija īpaši.
-Vai tevi ari baro nāve? Ēna vērsās pie Lokija. Viņš papurināja galvu. Nē, protams, ne, Ēna atbildēja viņa vietā, tevi baro haoss.
To dzirdēdams, Lokijs sāpīgi pasmaidīja, un viņa acīs dejoja oranžas liesmiņas, tās spīgoja zem bālās ādas kā uguns mežģīnes.
- Bez tevis mēs nebūtu tikuši galā, atskanēja balss, un Ēna ar labās acs kaktiņu saskatīja Trešdienas stāvu. Esmu gulējis ar tik daudzām sievietēm…
- Tev vajadzēja dēlu… Ēna pabeidza.
- Man vajadzēja tevi, manu zēn. Jā, paša dēlu. Zināju, ka esi ieņemts, bet tava māte aizceļoja. Mēs tik ilgi tevi meklējām. Un, kad atradām, tu biji cietumā. Pēc tam bija jānoskaidro, kādus slēdžus spiest, lai tevi iekustinātu. Kas par putnu tu esi, atsaucās Trešdienas rēgainā balss.
Lokijs pēkšņi izskatījās apmierināts ar sevi. Ēnam gribējās viņam iesist.
- Mājās tevi gaidīja sieva, pie kuras varēji atgriezties. Problēma, taču to varējām novērst.
- Viņa tev nederēja, nočukstēja Lokijs. Bez viņas tev būtu klājies labāk.
-Ja vien viss būtu bijis citādi, Trešdiena turpināja, un šoreiz Ēna saprata, ko viņš grib pateikt.
-Ja viņai būtu pieticis… smalkjūtības… palikt mirušai, Lokijs elpoja ar grūtībām. Mežs un Akmens bija labi vīri. Tev… ļautu aizbēgt… kad vilciens būtu iebraucis Dakotas…
- Kur viņa ir? Ēna prasīja.
Lokijs ar balto roku pamāja alas dziļumos.
- Aizgāja, rau, tur, viņš teica un tad pēkšņi noliecās un sabruka uz akmens grīdas.
Tikai tagad Ēna ievēroja, ko no viņa bija slēpis palags: asins peļķi, caurumu Lokija mugurā, dzeltenbrūnu lietusmēteli, kas bija piesūcies ar asinīm.
- Kas te notika? viņš prasīja.
Lokijs klusēja.
Izskatījās, ka viņš vairs nekad neko nespēs pateikt.
- Viņam gadījās ceļā tava sieva, manu zēn, tālumā skanēja Trešdienas balss. Viņš kļuva arvien grūtāk saskatāms, it kā izgaisa ēterā. Bet kauja atdos viņam dzīvību. Tāpat kā man. Es esmu rēgs, viņš līķis, bet mēs, vienalga, uzvarēsim! Spēle bija blēdīga.
- Blēdīgas spēles, Ēna atcerējies sacīja, viegli sakaut.
Atbildes nebija. Tumsā nekas nesakustējās.
- Ardievu, Ēna atvadījās un tad piebilda: tēvs.
Taču alā vairs nemanīja ne mazāko dzīvību. Te vairs neviena nebija.
Ēna devās atpakaļ uz Septiņu štatu karogu laukumu, taču ari tur nevienu nemanīja, vienīgi karogi plandījās vējā un kāti krakšķēja turētājos. Varenajā tūkstoštonnu klintī nebija kareivju ar zobeniem, uz virvju tilta nemanīja aizstāvjus. Ēna bija viens.
Te nebija ko redzēt. Pamesta vieta. Tukšs kaujas lauks.
Nē. Nebija vis. Ne gluži.
Viņš vienkārši nebija īstajā vietā.
Tā taču bija Roksitija. Tūkstošiem gadu pielūgta un godināta, un arī mūsdienās miljoniem tūristu, kas pastaigājās pa dārziem un šķērsoja virvju tiltu, atstāja uz svēto kalnu ne mazāku iespaidu kā ūdens, kas darbina miljoniem lūgsnu dzirnaviņu. Realitātei šeit varēja iziet cauri. Ēna zināja, kur vajadzētu notikt kaujai.
Ar šo domu viņš uzsāka ceļu. Viņš atcerējās, kā bija juties lielajā karuseli, mēģināja atsaukt tādas pašas izjūtas, bet šajā jaunajā laika sprīdi…
Ēna atcerējās ari, kā pagrieza Winnebago visos vajadzīgajos leņķos, un lūkoja atsaukt atmiņā toreizējās sajūtas…
Un tad viss notika pavisam viegli un ātri.
Viņš it kā gāja cauri membrānai, it kā no dzelmes būtu izniris ūdens virspusē. Spēris vienu soli uz kalnainās tūristu takas, Ēna nonāca…
…kādā reālā vietā. Aizkulisēs.
Viņš joprojām atradās kalna virsotnē, tas nebija mainijies. Taču tā bija kas daudz vairāk par vienkārši klinšainu vietu. ŠI vieta bija realitātes kvintesence un visu lietu būtības sirds. Salīdzinājumā ar to Lukauta kalns, kuru viņš bija pametis, bija tikai fona dekorācija vai papjēmašē, redzēts televizora ekrānā, kādas lietas attēlojums, nevis pati lieta.
īstā realitāte bija te.
Klinšu sienas veidoja dabisku amfiteātri. Kalnu takas, kas vijās augšup un lejup, bija dabiski tilti gluži kā no Ešera grafikas, kas krustām šķērsām skrien pa klinšu sienām.
Bet debesis…
Debesis bija tumšas, tomēr visapkārt zem tām bija gaišs kā dienā, jo debesjumu šķērsoja zaļganbalta lente, spožāka par sauli; tā meta neprātīgus lokus no horizonta līdz horizontam kā gaiša plaisa satumsušajās debesis.
Ēna attapās, ka tas ir zibens. Zibens, kas sastindzis vienā mirkli un ietiecies mūžībā. Gaisma bija skarba un nežēlīga, tā laupīja sejas krāsu, bet acis pārvērta tumšos dobumos.
Šis bija vētras mirklis.
Mainījās paradigmas. Ēna to juta. Vecā pasaule pasaule ar bezgalīgiem plašumiem, neizsmeļamiem resursiem un nākotni stājās pretī citam spēkam enerģijas, viedokļu un nesamierināmu pretrunu tīklam.
Cilvēki tic, Ēna nodomāja. Tādi jau viņi ir. Tic. Bet pēc tam viņi neuzņemas atbildību par to, kam tic; viņi uzbur, bet neuzticas uzburtajam. Cilvēki apdzīvo tumsu ar rēgiem, dieviem, elektroniem un pasakām. Cilvēki iedomājas un cilvēki tic, bet tikai tad, ja šī ticība ir nesatricināma kā klints, lietas notiek pa īstam.
Kalna virsotne bija arēna; viņš to uzreiz redzēja. Abpus tai stāvēja karapulki.
Viņi bija pārlieku lieli. Tur viss šķita neticami liels.
Ēna redzēja vecos dievus dievus, kuru āda bija brūna kā vecas sēnes, sārta kā vistas gaļa vai dzeltena kā rudens lapas. Daži bija traki, citi saprātīgi. Ēna pazina vecos dievus. Vienu otru viņš bija saticis, vai arī viņš bija saticis citus, kas līdzinājās šiem. Ifrīti un elfi, milži un punduri. Ēna ieraudzīja sievieti, kuru bija redzējis pustumšā guļamistabā Rodailendā: matos viņai locījās zaļas čūskas. Turpat bija ari Mamadži no karuseļa; viņas rokas bija asiņainas, un viņa smaidīja. Ēna pazina visus.
Arī jaunie dievi bija pazīstami.
Lūk, viens, jādomā, dzelzceļa barons, senatnīgā uzvalkā ar pulksteņķēdi pār vesti. Varēja noprast, ka vīrs bija redzējis labākus laikus. Viņam raustījās piere.
Turpat stāvēja milzīgie, pelēkie lidmašīnu dievi, pirmo debesu sapņotāju mantinieki.
Viņiem blakus rindojās automašīnu dievi: spēcīga, nopietna vienība; uz viņu melnajiem cimdiem un hroma zobiem bija asinis: neiedomājamu cilvēku upuru saņēmēji. Par tādu vērienu kopš acteku laikiem pat nebija sapņots. Taču ari viņi nejūtas droši. Pasaule mainās.