Dažiem dieviem sejas bija notrieptas ar fosforu, un viņi liegi mirdzēja, it kā dzīvotu savā gaismā.
Ēna izjuta žēlumu pret visiem.
Jaunie dievi izturējās augstprātīgi. Tas bija acīm redzams. Bet te bija arī bailes.
Viņi baidījās, ka vienubrīd nespēs iet vienā solī ar mainīgo pasauli, nespēs to pārveidot, pārplānot un pārbūvēt pa savam un tad arī viņiem būs jānoiet no skatuves.
Abas puses drosmīgi uzlūkoja pretinieku. Gan vieniem, gan otriem pretējā puse šķita dēmoni, monstri, nolādētie.
Ēna redzēja, ka sākas pirmās sadursmes. Uz klintīm jau izplūda asinis.
Viņi visi gatavojās nopietnai kaujai, īstam karam. Tagad vai nekad, Ēna domāja. Ja viņš nerīkosies tagad, būs par vēlu.
Amerikā viss ilgst mūžīgi, Ēnas pakausī atskanēja balss. Divdesmitā gadsimta piecdesmitie gadi vilkās tūkstošiem gadu. Tev pieder viss pasaules laiks.
Ēna laiskā solī, tā kā pastaigājoties, kā pa brīdim apzināti klūpot, iznāca arēnā.
Visu skatieni pievērsās viņam, un ne skatieni vien. Ēna notrīsēja.
Atskanēja bifeļa balss: Tu lieliski tiec ar visu galā.
Velns parāvis, jā. Šorīt uzcēlos no miroņiem, un pēc tā viss ir pupu mizas, viņš domās atsaucās.
- Vai zināt, Ēna uzsāka sarunu ar visiem un nevienu, tas nav nekāds karš. Jau no paša sākuma viss ir viltus. Un, ja kāds no jums to uzskata par karu, viņš maldās.
No visām pusēm atskanēja murdoņa. Neviens neņēma viņu par pilnu.
- Mēs cīnāmies par savu izdzīvošanu, mauroja mīnotaurs arēnas malā.
- Mēs cīnāmies par savu eksistenci, atsaucās mute no mirdzoša dūmu pīlāra citā pusē.
- Šī ir slikta zeme dieviem, Ēna turpināja, apzinoties, ka ievads ir visai tāls no tādām uzrunām kā draugi, romieši, līdzpilsoņi, taču tāds derēs. Jūs visi, katrs pa savam, to jau esat sapratuši. Vecos dievus ignorē. Jaunos pieņem ātri, bet tikpat ātri aizmirst, atsakoties no viņiem nākamā modes kliedziena dēļ. Jūs esat aizmirsti vai arī baidāties tikt norakstīti pagātnē, bet varbūt vienkārši esat noguruši no dzīves, kurā valda cilvēku untumi.
Burkšķēšana pieklusa. Acīmredzot kaut kam no Ēnas sacītā viņi piekrita. Kamēr visi vēl klausījās, vajadzēja izstāstīt stāstu.
- Reiz dzīvoja dievs, kas bija šeit ieradies no tālas zemes, taču viņa varenība un ietekme zuda tāpēc, ka arvien mazāk cilvēku viņam ticēja. Spēkus šis dievs smēlās upurēšanā, nāvē un jo sevišķi karā. Kaujā kritušo kareivju nāve tika veltīta viņam visas cīņas Vecajā zemē tika atdotas viņam spēka uzturēšanai un iztikai.
Gāja laiks, un mūsu dievs novecoja. Un tad viņš kļuva par blēdi kopā ar citu sava panteona dievu: to, kura daļa ir haoss un krāpniecība. Divatā viņi aptīrīja lētticīgus ļautiņus. Kopā aplaupīja cilvēkus līdz pēdējam kreklam.
Bet tad, varbūt pēc piecdesmit gadiem vai simts, viņi izstrādāja projektu, kā radīt spēku rezervuāru, no kura abi varētu smelties pēc vajadzības un kļūt tik spēcīgi kā vēl nekad. Un kas var būt spēcīgāks par kaujas lauku, ko klāj miruši dievi? Spēli viņi nosauca "Spēlēsim pretiniekus".
Saprotat?
Jūs sanācāt uz kauju, kurā nebūs ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Nedz uzvara, nedz sakāve taču viņam nav vajadzīga. Galvenais, lai ietu bojā pietiekami daudz dievu. Ikviens, kas šajā kaujā kritīs, atdos viņam savu spēku. Ikviens, kas šajā kaujā kritīs, viņu baros. Vai saprotat?
Arēnā atbalsojās dārdošs, rēcošs troksnis, it kā kaut kas aizdegts uzliesmotu. Paskatījies uz trokšņa pusi, Ēna ieraudzīja milzīgu vīrieti ar tumšbrūna mahagonija krāsas ādu un kailām krūtīm; viņam galvā bija cilindrs, mutē švītīgi ielikts cigārs, bet balss skanēja tik dobji, it kā nāktu no kapa.
- Pieņemsim. Bet Odins? jautāja barons Samedi. Viņš taču nomira. Miera sarunu laikā. Tie maitas viņu nogalināja. Viņš nomira. Es zinu, kas ir nāve. Te nu neviens mani ap stūri neapvedīs.
Ēna atbildēja: Acīm redzami. Viņam vajadzēja nomirt pa īstam. Viņš ziedoja savu miesu, lai varētu sākties karš. Bet pēc kaujas viņš kļūtu spēcīgāks nekā jelkad.
- Bet kas esi tu pats? pūlī atskanēja balss.
- Es esmu… biju… esmu viņa dēls.
Viens no jaunajiem dieviem pēc tā, kā viņš smaidīja, trīcēja un vizuļoja, Ēna nosprieda, ka šis noteikti ir salietojies, sacīja:
- Misters Pasaule gan teica…
-Tāda mistera Pasaules nemaz nebija. Tāda cilvēka savu mūžu te nav bijis. Viņš bija tikai viens no jums, neliešiem, kas gribēja baroties no haosa, ko pats bija radījis.
Ēna noprata, ka dievi ir viņam noticējuši, viņu acīs bija aizvainojums.
Ēna pašūpoja galvu.
- Ticiet vai ne, bet man tomēr labāk patīk būt cilvēkam, nevis dievam. Mēs ne no viena nepaģēram ticību. Kaut kā iztiekam un dzīvojam. Tā, lūk.
Kalna virsotnē iestājās klusums.
Un tad ar apdullinošu dārdoņu kalnam uzkrita debesīs sastingušais zibens un arēna iegrima melnā tumsā.
Tās mirdzēja tumsā, daudzas no šīm klātbūtnēm.
Ēna nezināja, vai kāds nesāks strīdēties vai neuzbruks, nemēģinās nogalināt. Viņš gaidīja kaut kādu atbildi.
Bet tad viņš aptvēra, ka gaismiņas cita pēc citas pazūd. Dievi gāja projām, sākumā pa vienam, tad bariņos, beigās simtiem.
Pie Ēnas smagnēji pietuntuļoja zirneklis rotveilera lielumā ar septiņām kājām; viņa daudzšķautņu acis blāvi mirdzēja.
Ēna palika stāvam, lai gan viņam sametās nelabi.
Ticis pietiekami tuvu, zirneklis mistera Nansija balsi ierunājās:
- Labs darbiņš! Es ar tevi lepojos. Labi pastrādāji, puis!
- Paldies! Ēna pamāja.
- Kaut kā jānogādā tevi atpakaļ. Ja pārāk ilgi te paliksi, kaut kas var saiet grīstē.
To pateicis, zirneklis nolika ar brūnām spalvām apaugušo kāju uz Ēnas pleca…
* * *
…nokļuvis Septiņu štatu karogu laukumā, misters Nansijs sāka klepot. Labo roku viņš turēja uz Ēnas pleca. Lietus bija mitējies. Kreiso roku misters Nansijs bija piespiedis sānam, it kā ciezdams sāpes. Ēna apjautājās, vai viņam nav slikti.
- Esmu izturīgs kā veclaiku nagla, misters Nansijs atbildēja. Vēl stiprāks. Tomēr viņš neizklausījās priecīgs. Viņš izklausījās pēc sāpju nomocīta večuka.
Laukumā stāvēja un uz soliņiem vai vienkārši zemē sēdēja vairāki desmiti cilvēku, daži no tiem šķita smagi ievainoti.
Ēna dzirdēja rūkoņu debesīs, tā nāca no dienvidiem. Viņš uzmeta skatienu misteram Nansijam.
- Helikopteri?
Misters Nansijs pamāja.
- Par tiem tu neuztraucies. Vairs ne. Sakops visu miskasti un aizlidos. Šajā ziņā viņi ir profesionāļi.
- Skaidrs.
Ēna zināja, ka ir neliela daļa no "miskastes", ko viņam vajadzēja redzēt savām acīm, iekams tā būs sakopta. Aizņēmies lukturīti no sirma kunga, kurš izskatījās pēc pensionēta ziņu reportiera, viņš devās meklēt.
Loru viņš atrada guļam uz zemes alā blakus diorāmai ar elfiem-ogļračiem no "Sniegbaltītes". Klints grīda zem viņas bija lipīga no asinīm. Lora gulēja uz sāniem; droši vien tā viņu bija nometis Lokijs, kad izrāva šķēpu no viņiem abiem.
Vienu roku viņa bija piespiedusi pie krūtīm. Šobrīd Lora izskatījās ārkārtīgi trausla. Mirusi, taču pie tā Ēna jau sen bija pieradis.
Nometies blakus, viņš pieskārās sievas vaigam un nosauca viņu vārdā. Lora atvēra acis, pacēla galvu un pagrieza to uz Ēnas pusi, līdz viņu ieraudzīja.
- Sveiks, kucēn, viņa vārgi izdvesa.
- Sveika, Lora! Kas te notika?