Выбрать главу

-    Nekas, viņa atbildēja. Nekas īpašs. Vai viņi uzva­rēja?

-    Es nezinu, Ēna teica. Man šķiet, tas viss ir diezgan relativi. Bet es apturēju kauju īsi pirms sākuma.

-    Mans gudrais kucēns, viņa sacīja. Tas vīrs misters Pasaule solīja iedzīt tev acī mietu. Man viņš nepavisam nepatika.

-    Viņš ir miris. Tu viņu nogalināji, mīļum.

Lora pamāja. Viņa teica:

-    Labi gan.

Viņas acis aizvērās. Paņēmis sievas auksto roku, Ēna turēja to savā plaukstā. Pēc brīža Lora atkal atvēra acis.

-    Vai tu izdomāji, kā mani atsaukt dzīvo pasaulē? viņa pajautāja.

-    Laikam, Ēna atbildēja. Lai nu kā, vismaz vienu veidu zinu.

-    Labi, viņa izdvesa un ar auksto roku saspieda viņa plaukstu.

-    Bet pretējo? Vai to arī varētu? Lora jautāja.

-    Pretējo?

-Jā, viņa čukstēja. Man šķiet, ka esmu to nopelnījusi.

-    Es negribu to darīt.

Lora neko neteica. Viņa vienkārši gaidīja.

-    Labi, lai notiek, Ēna sacīja.

Atbrīvojis roku, viņš pieskārās Loras kaklam.

-    Lūk, tas ir mans vīrs, viņa sacīja. Loras balsī skanēja lepnums.

-    Es tevi mīlu, mazulīt, Ēna atsaucās.

-    Mīlu tevi, kucēn, viņa čukstēja.

Satvēris zelta monētu, kas karājās Lorai kaklā, Ēna to spē­cīgi parāva, un ķēdīte viegli pārtrūka. Satvēris monētu ar īkšķi un rādītājpirkstu. Ēna tai uzpūta un tad plaši atvēra plaukstu.

Monēta bija pazudusi.

Loras acis vēl bija atvērtas, taču nu jau stingas.

Ēna pieliecās un uz aukstā vaiga viņu viegli noskūpstīja, taču Loras lūpas neatbildēja. Ēna to nemaz negaidīja. Piecēlies viņš izgāja no alas un lūkojās naktī.

Vētras bija rimušas. Gaiss atkal bija svaigs, dzidrs un jauns.

Ēna zināja, ka rit būs sasodīti skaista diena.

CETURTĀ DAĻA Epilogs: Ko noklusē mirušie

..

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Vislabākais stāsta apraksts būtu stāsta izstās­tīšana. Vai tad ne? Ja kāds vēlas aprakstīt stāstu sev vai pasaulei -, tad stāsts ir jāiz­stāsta. Tā ir līdzsvara radīšana, tas ir sapnis. Jo precīzāka karte, jo vairāk līdzinās attēlota­jai teritorijai. Vislabākā karte, iespējams, būtu pati teritorija, bet tad tā būtu absolūti precīza un absolūti lieka. Stāsts ir karte, kas ir teritorija. Tas jāpatur atmiņā.

Ieraksts mistera Ibisa piezīmju grāmatā

VW busiņš ar diviem braucējiem devās pa šoseju 1-75 uz Floridu. Ceļojums sākās mazā gaismiņā; pie stūres sēdēja Ēna, bet misters Nansijs blakussēdeklī ik pa bridim ar sāpēs savilktu seju piedāvāja viņu nomainīt. Ēna ik reizi atteica.

-    Vai esi laimīgs? misters Nansijs pēkšņi pajautāja. Jau vairākas stundas viņš uzmanīgi vēroja Ēnu. Pietika pamest skatienu pa labi, un pretī vērās zemesbrūnas acis.

-    Neteiktu gan, Ēna atbildēja, bet es vēl neesmu miris.

-Jā?

-    Nesauc cilvēku par laimīgu, kamēr viņš dzīvs. Hērodots.

Misters Nansijs sarauca sirmās uzacis un teica:

-    Es vēl neesmu miris un galvenokārt tāpēc, ka neesmu, jūtos laimīgs kā Īkšķītis.

-    Nūja, Hērodots. Tas nenozīmē, ka mirušie ir laimīgi, Ēna iebilda. Vienkārši nevar spriest par cilvēka dzīvi, iekams tā nav galā.

-     Es nespriestu arī tad, misters Nansijs atsaucās, bet, ja runājam par laimi, tai ir daudz paveidu tāpat kā nāvei, lai velns par stenderi. Personiski es labāk ņemu to, ko varu un kad varu.

Ēna mainīja sarunas tematu.

-    Tie helikopteri, viņš teica. Tie, kas aizvāca mirušos un ievainotos…

-    Kas ir ar helikopteriem?

-    Nez kas viņus sūtīja un no kurienes?

-    Par to tu nelauzi galvu. Viņi ir kā valkīras un maitasputni. Atlido, jo viņiem jāatlido.

-    Būs vien tev jātic.

-     Par kritušajiem un ievainotajiem kāds parūpēsies. Varu tev pateikt, ka vecajam Šakālim tuvākā mēneša laikā būs jārau­jas melnās miesās. Bet paklau, Ēna, puisēn?

-Jā?

-    Vai no šī visa esi ko mācījies?

Ēna paraustīja plecus.

-    Nav ne jausmas. Gandrīz visu, ko uzzināju kokā, jau esmu aizmirsis, viņš atzinās. Domāju, ka esmu ar vienu otru iepazinies. Taču tagad ne par ko vairs nejūtos drošs. Tas ir gandrīz kā viens no tiem sapņiem, kas tevi maina: kaut kas no šī sapņa paliek atmiņā uz visiem laikiem, un dziļi sevī tu visu saproti, jo pats vien visu esi pieredzējis, bet, kad mēģini atcerēties detaļas, viss it kā izslīd tev no galvas.

-    Jā, misters Nansijs teica. Un tad viņš īgni novilka: Tu nemaz neesi tik dumjš.

-    Varbūt arī neesmu, Ēna atsaucās, tomēr nožēloju, ka pēc cietuma daudz kas no tā, kas gājis caur manām rokām, ir izgaisis. Man tik daudz bija dots, bet es atkal visu pazaudēju.

-    Varbūt būsi paturējis vairāk, nekā pats domā, misters Nansijs mierinoši teica.

-    Nē, Ēna purināja galvu.

Iebraucis Floridā, Ēna pirmo reizi dzīvē ieraudzīja palmu. Viņš domāja: varbūt tā uz robežas ir iestādīta ar nolūku, lai katrs atbraucējs zina, ka te ir Florida?

Misters Nansijs iekrācās, un Ēna pameta uz viņu skatienu. Večuks vēl izskatījās pavisam saguris un smagi elpoja. Jau kuro reizi Ēnam ienāca prātā, ka Nansijs kaujā ievainots krūtīs vai plaušās. Par ārstu viņš negribēja ne dzirdēt.

Florida bija daudz lielāka, nekā Ēna bija iedomājies, un tikai pievakarē busiņš apstājās Fortpīrsas nomalē pie vienstāva koka namiņa ar cieši aizvērtiem logu slēģiem. Nansijs, kas pēdējos pāris kilometrus bija rādījis, kur jābrauc, uzaicināja Ēnu pārnakšņot.

-    Es taču varu pasūtīt istabu motelī, Ēna atbildēja, tā nav problēma.

-     Vari, bet es apvainošos. Protams, neko neteikšu, bet apvainošos, smagi apvainošos, misters Nansijs brīdināja. Tāpēc labāk paliec tepat: nolikšu tevi gulēt uz dīvāna.

Atdarijis slēģus aizsargus pret viesuļvētru misters Nan­sijs atvēra logus. Mājā smaržoja pēc putekļiem un pelējuma, mazliet pēc saldumiem, it kā te mitinātos vecvecu cepumu gari.

Ēnam ļoti negribējās apgrūtināt misteru Nansiju ar savu klātbūtni, bet vēl vairāk negribējās iet ar viņu uz bāru ielas galā ieraut vienu graķīti pirms gulēšanas, kamēr izvēdinās māja.

-    Vai Černobogu redzēji? Nansijs pajautāja, kad abi izgāja spiedīgajā Floridas naktī. Gaisā un palmās sīca kukaiņi, zem kājām uz visām pusēm muka un skrabinājās dažādi radījumi. Misters Nansijs aizdedza cigarillu un sāka klepot un rīstīties, tomēr turpināja smēķēt.

-    Kad izgāju no alas, viņš jau bija projām.

-    Droši vien aizbrauca mājās. Tu zini viņš tevi tur gaidīs. -Jā-

Klusēdami viņi aizgāja līdz ielas galam. Bārs tas gluži nebija, tomēr iestādījuma durvis bija laipni atvērtas.

-    Pirmie aliņi uz mana rēķina, misters Nansijs paziņoja.

-    Dzersim tikai pa vienam mēriņam, kā norunāts. Ēna piekodināja.

-    Kas tad nu, misters Nansijs brīnījās, vai tu esi sīkstulis?

Viņš nopirka pāris aliņu, bet Ēna nākamos divus. Kad

vecais palūdza bārmeni ieslēgt karaoke, Ēna šausmās iepleta acis un gan apburts, gan samulsis noskatījās, kā večuks velk What's New Pussycat? un pēc tam dungo jauko, skanīgo The Way You Look Tonight versiju. Nansijam bija laba balss, un bei­gās bariņš apmeklētāju, kas vēl bija aizkavējušies, izkliedza piekrišanas saucienus un aplaudēja.

Atgriezies pie letes, kur sēdēja Ēna, misters Nansijs izska­tījās gaišāks. Acu baltumi viņam bija kļuvuši skaidrāki, pelēkbālais ādas tonis bija pagaisis.