- Tagad tava kārta, viņš sacīja.
- Pavisam noteikti ne, Ēna iespītējās.
Tikmēr misters Nansijs pasūtīja vēl alu un pasniedza Ēnam apbružātu izdruku, no kuras izvēlēties dziesmu.
- Vienkārši izvēlies tādu, kurai zini vārdus!
- Tas nemaz nav smieklīgi, Ēna norūca. Pasaule ap viņu viegli šūpojās, bet Ēnam nebija spara strīdēties pretī. Misters Nansijs uzlika Don't Let Me Be Misunderstood un tad grūda, vārda tiešā nozīmē grūda Ēnu uz improvizētās skatuvītes pusi bāra galā.
Ēna turēja mikrofonu tā, it kā tas varētu izrādīties dzīvs, atskanēja pirmie fona mūzikas akordi, un Ēna nočērkstēja: Mazā… Neviens viņam ne ar ko nesvieda. Un tā bija patīkama sajūta.
- Vai tagad tu mani saprast spētu… Balss viņam bija aizsmakusi, taču melodiska, un aizsmakums tādai dziesmai diezgan labi piestāvēja.
- Dažreiz jūtos mazliet traks. Vai tad nezini, ka dzīvs cilvēks ne vienmēr spēj eņģelis būt…
Ēna turpināja dziedāt šo dziesmu, arī rosīgajā Floridas naktī kopā ar misteru Nansiju dodoties mājup; viens vecs, otrs jauns, abi streipuļoja un bija laimīgi.
- Esmu vien dvēsele, un mani nodomi ir labi, Ēna dziedāja krabjiem un zirnekļiem, vabolēm palmās un ķirzakām naktī. Ak dievs, dari tā, lai neviens mani nepārprot…'
Misters Nansijs ierādīja Ēnam dīvānu, kas bija ievērojami īsāks par viņa augumu, tāpēc viņš nolēma gulēt uz grīdas, taču, kamēr Ēna bija jau gandrīz pieņēmis lēmumu gulēt uz grīdas, viņš šaurajā guļvietā ātri aizmiga pa pusei guļus, pa pusei sēdus.
Sākumā viņš neko nesapņoja. Bija tikai patīkama tumsa. Bet tad, ieraudzījis, ka tumsā deg uguns, viņš devās uz tās pusi.
- Pastrādāji godam, nekustinādams lūpas, čukstēja bifeļcilvēks.
- Es nezinu, ko izdarīju, Ēna atbildēja.
-Tu nodrošināji mieru, bifeļcilvēks turpināja. Tu paņēmi mūsu vārdus un padarīji tos par saviem. Viņi ne brīdi neaptvēra, ka atradās šeit tāpēc un ari tie, kas viņus pielūdz, šeit bija -, ka mums tā vajadzēja. Taču mēs varam mainīt savas domas. Iespējams, tā ari darīsim.
- Vai jūs esat dievs? Ēna prasīja.
Būtne papurināja galvu. Ēnam bridi šķita, ka viņš ir uzjautrināts.
- Es esmu zeme, bifeļcilvēks atbildēja.
1 B. Benjamina, Glorijas Kaldvelas un Sola Markusa dziesmas Don't Let Me Be Misunderstood vārdu latviskojums.
Varbūt sapnis bija garāks, bet neko vairāk Ēna pēc tam neatcerējās.
Kaut kas sprakšķēja. Galva sāpēja, acu dobumos pulsēja.
Misters Nansijs jau bija sagatavojis brokastis: sacepis pankūku torni, čurkstošu bekonu, nevainojamas olas, uzvārījis kafiju. Viņš izskatījās vesels kā rutks.
- Galva plīst pušu, Ēna sūdzējās.
- Pēc kārtīgām brokastīm būsi kā no jauna piedzimis!
- Es labāk palieku tāds pats, vienīgi galvu derētu nomainīt, Ēna atbildēja.
- Ēd! misters Nansijs mudināja.
Ēna ķērās pie brokastīm.
- Vai nav labāk?
- Galva kā sāpēja, tā sāp, tikai tagad man ir pilns kuņģis, tā ka laikam būs jākorķē.
- Ejam!
Blakus dīvānam, uz kura viņš bija aizvadījis nakti, stāvēja melna koka lāde, pārklāta ar afrikāņu segu, tā izskatījās kā īsta pirātu lāde miniatūrā. Atslēdzis piekaramo atslēgu, misters Nansijs pacēla vāku. Lādē bija neskaitāmas kārbiņas. Misters Nansijs sāka rakņāties.
- Tas ir sens afrikāņu līdzeklis, viņš teica. Samalta vītola miza un vēl šis tas.
- Kaut kas līdzīgs aspirīnam?
- Nūja, misters Nansijs atsaucās, tas pats vien būs.
Beidzot izvilcis no paša lādes dibena milzu pudeli vispārējās lietošanas aspirīna, misters Nansijs atskrūvēja korķi un izkratīja pāris baltu tablešu.
- Ņem!
- Skaista lāde, Ēna teica, uzdzerdams rūgtajām tabletēm ūdeni.
- To man atsūtīja dēls, misters Nansijs stāstīja. Viņš ir labs zēns. Žēl, ka tik reti tiekamies.
- Man pietrūkst Trešdienas, Ēna negaidot atzinās. Par spīti visam, ko viņš savārījis. Tā vien liekas, ka tūlīt viņu ieraudzīšu. Paceļu acis, bet nekā.
Ēna visu laiku blenza uz lādi, mēģinādams atcerēties, ko tā viņam atgādina.[10]
Tu daudz ko zaudēsi. Bet šo gan atceries! Kas to bija teicis?
- Tev viņa pietrūkst? Pēc visa tā, ko viņš lika tev pārciest? Pārciest mums visiem?
- Jā, Ēna pamāja. Laikam. Kā tu domā vai viņš atgriezīsies?
- Manuprāt, misters Nansijs sacīja, viņa gars plīvos visur, kur divi gudros, kā pārdot trešajam divdesmit dolāru vijoli par desmit tūkstošiem.
-Jā, bet…
- Ejam atpakaļ uz virtuvi! Mistera Nansija sejas izteiksme sāka pārakmeņoties.
- Pannas jau pašas nenomazgāsies.
Misters Nansijs mazgāja šķīvjus un pannas, bet Ēna slaucīja traukus un lika tos plauktā. Kādā brīdī galvassāpes mitējās. Viņi abi devās uz viesistabu.
Ēna jau atkal uzmeta skatienu vecajai lādei, vēlēdamies atcerēties.
- Kas notiks, ja es nedošos pie Černoboga? viņš pajautāja.
- Tu viņu satiksi, misters Nansijs lietišķi atbildēja. Varbūt viņš tevi uzmeklēs. Vai arī liks tevi atvest. Tā vai citādi, bet jūs satiksieties.
Ēna pamāja. Beidzot viņš sāka atcerēties.
- Paklau, viņš jautāja, vai ir tāds dievs ar ziloņa galvu?
- Ganešs? Indiešu dievs. Viņš novērš šķēršļus, palīdz ceļotājiem. Arī labs pavārs.
' Netulkojama vārdu spēle ("lāde" ir viena no vārda trunk (angļu vai.) nozimēm).
Ēna pacēla galvu.
- Bagāžniekāviņš sacīja. Es zināju, ka tas ir svarīgi, bet nesapratu, kāpēc. Man ienāca prātā, ka tas varbūt nozīmēja koka stumbru2 . Bet ne jau par to viņš runāja, vai ne?
Misters Nansijs sarauca pieri.
- Par ko tu runā?
- Tas ir bagāžniekā, Ēna atkārtoja. Viņš bija pārliecināts, ka tā arī ir. īsti nezināja, kāpēc, tomēr it nemaz nešaubījās.
Ēna pielēca kājās.
- Man jābrauc, viņš teica. Atvaino!
Misters Nansijs pacēla uzacis.
- Kāpēc tāda steiga?
- Tāpēc, ka ledus kūst, Ēna vienkārši atbildēja.
DIVDESMITĀ NODAĻA
pavasaris klāt un
Balonvīrs ar kazas kāju pūš
ka vai nu
e. e. kamings
Ap pusdeviņiem no rīta nomātā mašīnā Ēna izbrauca no meža un laidās lejup pa kalnu ar ātrumu septiņdesmit pieci kilometri stundā, atgriezdamies Leiksaidā, kuru pirms trim nedēļām, viņaprāt, bija pametis uz visiem laikiem.
Vērojot pilsētu, atklājās, ka pēdējo nedēļu laikā, kas šķita vesela mūžība, tā tikpat kā nav mainījusies. Novietojis mašīnu pusceļā līdz ezeram, viņš izkāpa laukā.
Uz ledus vairs nebija nedz bļitkotāju būdiņu, nedz pikapu, neviens nesēdēja pie āliņģa ar makšķeri un alus pudeļu bateriju. Bez žilbinoši baltās sniega kārtas ezers izskatījās tumšs. Tagad uz tā virsmas spīdēja ūdens lāmas, atspoguļodamas debesis, bet pats ūdens zem ledus izskatījās tumšs, un ledus bija tik caurspīdīgs, ka varēja redzēt melno dzelmi. Debesis bija pelēkas, aizsalušais ezers drūms un pamests.
Tomēr ne gluži.
Tur stāvēja mašīna, novietota uz aizsalušā ezera gandrīz zem tilta, un visi, kas iebrauca pilsētā vai brauca garām, nevarēja to neievērot. Netīri zaļganā krāsā tādas mašīnas parasti pamet autostāvvietās, vienkārši aiziet un nenāk atpakaļ, jo pēc tāda auto nav vērts atgriezties. Mašīnai nebija motora. Bez dzinēja. Tā bija derību simbols, kas gaidīja, kad ledus izčākstēs, sāks kust un kļūs bīstams, un ezers to aprīs uz visiem laikiem.