īsajai piebrauktuvei priekšā bija aizvilkta ķēde ar brīdinājumu, kas aizliedza cilvēkiem vai transportlīdzekļiem doties uz ezeru. Plāns ledus, tas vēstīja. Apakšā ar roku bija piezīmēta pārsvītrotu piktogrammu virkne: nekādu mašīnu, nekādu gājēju, nekādu sniega auto! Bīstami!
Nelikdamies ne zinis par aizliegumiem, Ēna devās lejup pa krastu, kas izrādījās ļoti slidens: sniegs jau bija izkusis, un tagad nācās lāčot pa dubļiem un brūnganu, apledojušu zāli. Kaut kā aizķepurojies līdz ezeram un uzmanīgi šķērsojis īsu laipiņu, viņš beigās tika uz ledus.
Ūdens kārtiņa ar izkusušo ledu un sniegu bija dziļāka, nekā izskatījās no tilta, bet ledus glumāks un slidenāks nekā jebkurā slidotavā. Ēna tikai ar grūtībām varēja noturēt līdzsvaru. Viņš brida pa ūdeni, kas sniedzās līdz zābaku auklām un sūcās iekšā. Pa ledusūdeni. Tas darīja nejutīgu vietu, kurai pieskārās. Laipodams pār aizsalušo ezeru, viņš jutās dīvaini attālināts, it kā redzētu sevi filmā, kurā jautās nenovēršamības sajūta bija skaidrs, ka notikumi tālāk ies savu gaitu, nonākot pie atrisinājuma, un nebija viņa spēkos ko mainīt.
Ēna tuvojās krakatai, sāpīgi apzinoties, ka ledus ir tik neizturīgs un ūdens virs tā tik auksts, cik vien var būt nesasalis ūdens. Tomēr viņš gāja un gāja, paslīdēja un slīdēja. Dažas reizes Ēna pakrita.
Šur tur mētājās tukšas alus pudeles un skārdenes, vajadzēja apiet riņķī bļitkotāju āliņģiem, kas nebija aizsaluši; ik āliņģi pildīja melns ūdens.
Krakata izrādījās tālāk, nekā no ceļa bija šķitis. Ezera dienvidu malā skaļi nokrakšķēja ledus, it kā lūztu milzīgs koks, un sekoja varena atbalss, vibrējot kā basa stīga, tik liela kā ezers. Ledus smagi iečīkstējās un ievaidējās kā vecas durvis, kas negrib atvērties. Ēna, kā varēdams, gāja uz priekšu.
Tā ir pašnāvība, čukstēja saprāta balss. Vai nevari atmest tam visam ar roku?
Nē, Ēna skaļi atbildēja, man jāzina]
Un viņš turpināja iet.
Beigās kaut kā aizkļuvis līdz krakatai, Ēna uzreiz saprata, ka nav kļūdījies. Ap mašīnu vējoja smirdoņa vāja, nepatīkama smaka, un arī rīklē cirta puvuma smārds. Apgājis apkārt mašīnai, Ēna ieskatījās iekšā. Sēdekļi bija netīri un saplēsti. Iekšā neviena nebija. Viņš paraustīja durvis aizslēgtas, tāpat arī bagāžas nodalījums.
Kaut nu viņš būtu paņēmis līdzi lauzni!
Savilcis cimdā dūri, Ēna noskaitīja līdz trīs un pamatīgi iebelza pa stiklu šofera pusē.
Roka sāpēja. Stikls bija palicis neskarts.
Ēna iedomājās par kārtīgu ieskrējienu viņš bija pārliecināts, ka varētu ielauzt stiklu ar kājas spērienu, protams, ja paveiktos un viņš nepaslīdētu un nenokristu uz slapjā ledus. Taču Ēna nepavisam negribēja izkustināt krakatu tik spēcīgi, lai zem tās ieplaisātu ledus.
Ēna apskatīja mašīnu. Tad viņš ķērās pie radioantenas tai vajadzētu būt bīdāmai augšup un lejup, taču tā acīmredzot gadiem nebija kustināta: pietika antenu pieliekt, un tā pie pamatnes nolūza. Paņēmis antenu aiz tievā gala, kur vajadzētu būt metāla uzgalim (tas laika gaitā bija pazudis), Ēna salieca metālu āķī.
Āķi viņš iebāza iespējami dziļi starp gumijas blīvi un priekšstiklu, cenšoties aizsniegt durvju slēdža mehānismu. To panācis, viņš grozīja, bīdīja, kustināja un grūda antenu, līdz āķis aizķērās, un tad Ēna vilka.
Viņš juta, kā improvizētais āķis nomūk no durvju slēdža.
Smagi nopūties, Ēna iebāza spraugā antenu un mēģināja vēlreiz, šoreiz nesteidzīgāk un rūpīgāk. Šķita, ka, pārnesot svaru no vienas kājas uz otru, ledus neapmierināti noburkšķ. Lēni… un tad…
Viņam izdevās. Ēna pavilka antenu uz savu pusi, un priekšdurvju slēdzene noklikšķēja. Pieskāries kliņķim, viņš nospieda pogu un pavilka. Durvis neatvērās.
Tās ir iesprūdušas, viņš nodomāja, aizsalušos. Tas arī ir viss.
Viņš rāva, slīdot uz ledus, un durvis beidzot atsprāga vaļā, ledus gabaliņiem šķīstot uz visām pusēm.
Salonā smirdoņa bija vēl briesmīgāka trūdu un slimības smaka. Ēnam sametās nelabi.
Mazliet pameklējis, viņš zem paneļa atrada melnu bagāžnieka slēdzi un stingri to pavilka.
Aiz muguras atskanēja dobjš būkšķis, kad bagāžnieks atvērās.
Slīdēdams un šļakstīdamies, ar vienu roku pieturēdamies pie mašīnas, viņš apgāja tai riņķī.
Tas ir bagāžniekā, viņš domāja.
Vāks bija mazliet pavēries. Iebāzis spraugā plaukstu, Ēna parāva to augšup.
Degunā iecirtās nelaba smaka, lai gan tā varēja būt vēl riebīgāka: bagāžnieka dibenā bija pabieza kārta pakusuša ledus. Tur bija meitene. Košsarkanā kombinezonā, tagad jau notraipītā; peļu krāsas mati garāki, un lūpas cieši sakniebtas, tāpēc zilo gumijas zobu platīti Ēna neredzēja. Aukstums viņu bija labi saglabājis, uzturējis tikpat labi kā saldētavā.
Meitenes acis bija plati atvērtas un sejas izteiksme liecināja, ka mirstot viņa ir raudājusi. Asaras uz viņas vaigiem joprojām bija sasalušas. Cimdi bija koši zaļi.
Visu šo laiku tu biji te, Ēna teica Elisonas Magovernas līķim. Visi, kas brauca pāri tiltam, tevi redzēja. Visi, kas brauca cauri pilsētai, tevi redzēja. Bļitkotāji katru dienu gāja tev garām. Bet neviens neko nenojauta.
Un tad viņš aptvēra, ka ir pēdējais muļķis.
Kāds zināja.
Kāds bija ielicis viņu bagāžniekā.
Noliecies virs bagāžnieka, Ēna mēģināja līķi izcelt. Viņš taču galu galā viņu atrada. Tagad viņam bija meitenes līķis jāizvelk. Ēna ar visu sparu noliecoties atspiedās pret bagāžnieku. Ar to laikam pietika.
Ledus zem krakatas priekšējiem riteņiem padevās (varbūt viņa kustību dēļ, bet varbūt ne), un tās priekšgals pazuda melnā ezera ūdenī. Pa atvērtajām durvīm sāka ieplūst ūdens, un ari Ēna jau stāvēja līdz potītēm slapjumā, lai gan pamats zem kājām vēl bija stingrs. Tramīgi pametis skatienu visapkārt, viņš domāja, kā lai tiek projām, taču bija jau par vēlu: ledus pēkšņi sasvērās, un viņš iekrita bagāžniekā pie mirušās meitenes. Mirkli vēlāk mašīnas pakaļgals ieslīdēja ezera ledainajos ūdeņos. Bija divdesmit trešais marts, desmit minūtes pāri deviņiem no rīta.
Ēna dziļi ievilka elpu, pirms nogrimt, un aizvēra acis, bet viņš atsitās pret ledaino ūdeni kā pret sienu, uz bridi zaudēdams elpu.
Krakata vilka viņu lejup tumšajā, ledaini aukstajā ūdenī.
Ēna jau bija ezera dzelmē, aukstumā un tumsā. Drēbes, cimdi un zābaki vilka viņu lejup, un jo sevišķi kustības ierobežoja mētelis, kas šķita tik smags un biezs kā nekad.
Ēna krita un krita. Viņš mēģināja atgrūsties no mašīnas, bet visi pūliņi bija veltīgi: vraks rāva viņu līdzi. Un tad pēkšņi atskanēja sitiens, kas atbalsojās nevis ausīs, bet visā viņa augumā; kreisā potīte sagriezās, un pēda pakļuva zem mašīnas, kas bija piezemējusies ezera dibenā. Ēnu sagrāba šausmas.
Viņš atvēra acis.
Ēna zināja, ka te lejā būs tumšs. Racionāli spriežot, ezera dzelmē jāvalda tumsai, tur neko nevar redzēt, tomēr viņš redzēja, viņš visu redzēja. No atvērtā bagāžnieka viņā skatījās Elisonas Magovernas baltā seja. Visapkārt bija mašīnas, iepriekšējo gadu krakatas, sapuvuši, rēgaini veidoli ezera dzelmē, pa pusei apbedīti ezera dubļos.