Galva sāka griezties. Ka tik nebūtu jākorķē.
- Saki viņam, ka esam, velns lai parauj, pārprogrammējuši īstenību. Pasaki, ka valoda ir vīruss, reliģija operatīva sistēma, lūgsnas draņķa mēstules. Pasaki viņam to, vai ari es tevi piebeigšu, resnītis dūmu mākonī dūdoja.
- Skaidrs, Ēna atbildēja, te varat mani izlaist. Tālāk aiziešu kājām.
Resnais pamāja.
- Jauki bija ar tevi parunāt, viņš sacīja, atmaidzis dūmos. Bet atceries: ja sadomāsim jūs piebeigt, vienkārši jūs izdzēsīsim. Saprati? Viens klikšķis, un uzbliezīsim tev virsū nullītes un vieniniekus. Atsaukt darbību nevarēs. Viņš piebungoja pie šofera stikla. Viesis te izkāps.
Pēc tam viņš atkal pagriezās pret Ēnu un pamāja uz cigareti.
- Sintētisko krupju āda, viņš paskaidroja, vai zini, tagad jau sintezē bufotenīnu.
Auto apstājās. Stāvs pa labi no Ēnas izkāpa no mašīnas un atvēra durvis, lai izlaistu Ēnu ārā. Izkāpšana bija neērta un neveikla, jo rokas joprojām bija sasietas aiz muguras. Ēna atskārta, ka tā arī nebija kārtīgi saskatījis nevienu no saviem nolaupītājiem, lai ari tie sēdēja viņam līdzās aizmugures sēdeklī. Vai tie bija vīrieši vai sievietes, jauni vai veci.
Kāds pārgrieza kaprona saites, ar kurām bija sasietas Ēnas rokas. Saites nokrita uz asfalta. Viņš pagriezās. Limuzīna salonā vijās un locījās dūmi, kuros gailēja divas gaismiņas šobrīd vara krāsā kā skaistas krupja acis.
- Galvenais, velns parāvis, ir dominējošā paradigma, Ēna. Viss pārējais ir sūds. Un paklau izsaku līdzjūtību par tavu večiņu!
Durvis aizcirtās, un auto klusi aizslīdēja. Līdz motelim bija vēl gabaliņš, ko iet, un Ēna, elpodams auksto gaisu, sāka soļot garām sarkanām, dzeltenām un zaļām gaismām, kas reklamēja visneiedomājamākos ātro uzkožamo veidus, proti, hamburgerus. Līdz motelim viņš tika bez starpgadījumiem.
TREŠĀ NODAĻA
Katra stunda tevi ievaino. Pēdējā nogalina.
Sens sakāmvārds
Motelī America aiz letes stāvēja kalsna gaišmate. Pateikusi, ka draugs Ēnu jau ir piereģistrējis, jaunā sieviete viņam pasniedza stūrainu plastmasas atslēgu. Mati viņai bija blāvi gaiši, bet vaibstos jautās kas žurcisks šī iezīme izpaudās reizē ar aizdomīgumu, bet, kad viņa smaidīja, izgaisa. Uz Ēnu viņa lielākoties raudzījās ar aizdomīgumu. Meiča atteicās nosaukt Trešdienas istabas numuru, uzstājot, ka vispirms piezvanīs viņam pa iekšējo telefonu un informēs par viesa ierašanos.
Gaiteņa galā atvērās durvis, kurās parādījās Trešdiena un aicinoši pamāja.
- Kā bēres?
- Viss ir beidzies.
- Tik sūdīgi, ko? Varbūt gribi izkratīt sirdi?
- Nē, Ēna attrauca.
- Labi, Trešdiena pasmīnēja. Mūsdienās visi par daudz pļāpā. Runā vienā runāšanā. Valstij klātos daudz labāk, ja cilvēki iemācītos ciest klusēdami. Vai esi izsalcis?
- Nedaudz.
- Motelī restorāna nav. Bet var pasūtīt picu uz numuriņu.
Par to norēķināsimies, maksājot par istabu.
Pēc tam abi iegāja istabā, kas atradās pretī Ēnas numuram. Visapkārt bija kartes atvērtas, izklātas uz gultas, pielīmētas pie sienas. Trešdiena bija tās izraibinājis ar marķieri fluorescējoši zaļos, kaitinoši rozā un atsvaidzinoši oranžos toņos.
- Mani nolaupīja kāds resnītis, Ēna iesāka. Viņš teica, lai paziņojot tev, ka esi nolemts vēstures mēslainei, bet tādi kā viņš trauksies limuzīnos pa dzīves supermaģistrālēm. Apmēram tā.
- Smurgulis, Trešdiena izmeta.
-Jūs esat pazīstami?
Trešdiena paraustīja plecus.
- Es zinu, kas viņš ir. Vīrs smagi atkrita istabas vienīgajā krēslā un tad turpināja: Viņi neko nezina. Viņi neko nezina, velns parāvis! Cik ilgi tev vēl jāpaliek pilsētā?
- Nezinu. Varbūt nedēļu. Jānokārto Loras lietas. Jāparūpējas par dzīvokli, jāatdod drēbes un tā tālāk. Sievasmāte kļūs traka, bet neko labāku viņa nav pelnījusi.
Trešdiena pamāja ar savu lielo galvu.
- Jo ātrāk tu to izdarīsi, jo ātrāk mēs tiksim prom no īglpointas. Arlabunakti!
Ēna devās pāri gaitenim. Viņa istaba bija tieši tāda pati kā Trešdienām, ieskaitot pretīgo gleznas reprodukciju ar asiņaino saulrietu virs gultas. Pasūtījis picu ar sieru un gaļas frikadelēm, Ēna pielaida sev vannu, sagāzdams ūdenī visu šampūna pudelīšu saturu, lai tas putotu.
Viņa augums bija par lielu, lai vannā izstieptos, tāpēc neatlika nekas cits kā sēdēt, iespējami baudot svētlaimi. Vannu Ēna bija sev apsolījis uzreiz pēc iznākšanas no cietuma, un solījumus viņš turēja.
Picu atnesa drīz pēc vannas, un viņš to notiesāja, piedzerdams klāt iesala dzērienu no skārdenes.
Ieslēdzis televizoru, viņš iesāka skatīties Džerija Springera šova sēriju, ko atminējās redzējis vēl pirms ieslodzījuma. Raidījuma tēma bija "Es vēlos kļūt par prostitūtu". Studijā iesoļoja vairāki potenciālie kandidāti (lielākā daļa sieviešu kārtas), un tad skatītāji zālē mēģināja vest šos pie prāta, skaļi izbļaujot savu viedokli. Studijā ienāca pieredzējis suteners zelta biksēs un piedāvāja darbu savā iestādījumā, tad izskrēja izbijusi vecākās profesijas pārstāve un lūdza gribētājus un gribētājas pārdomāt un atrast sev normālu darbu. Ēna izslēdza televizoru, pirms Džerijs izteica savu dienas atziņu.
Atgūlies Ēna sāka apcerēt pirmo dienu brīvībā, kas diemžēl nebija tik priecīga, kā viņš bija gaidījis. Viņš neaizvilka aizkarus, lai pa logu varētu raudzīties mašīnu un ātro ēstuvju gaismās, apmierināts, ka tur ir cita pasaule, kurā viņš var nokļūt, kad vien gribas.
Tikpat labi viņš tagad varētu būt mājās, savā un Loras dzīvoklī, savā un Loras gultā. Bet doma par dzīvi mājās bez Loras, kur visapkārt bija viņas mantas, smaržas un visa dzīve, šķita nepanesama…
Neļaujies šīm domām! Ēna sev pavēlēja un nolēma domāt par kaut ko citu. Par monētu trikiem. Burvju mākslinieka spēju viņam nebija, tāpat arī mākas pūst citiem miglu acīs, darboties ar kārtīm vai uzburt papīra ziedus. Ēnam patika tikai monētas un roku veiklība. Domās viņš sāka uzskaitīt tās reizes, kad triks bija izdevies, tad prātā ienāca sievas kapā iemestā monēta un Odrijas vārdi, ka Lora mirusi ar Robija daiktu mutē, un sirdī atkal iedzēla.
Katra stunda tevi ievaino. Pēdējā nogalina. Kur viņš to bija dzirdējis?
Bija pagaisis no prāta. Ēna sajuta, kā no sirds dzīlēm ceļas dusmu un sāpju vilnis, pakausī smeldza spriedze, un likās, ka galva deniņos tūlīt pārsprāgs. Ēna dziļi ieelpoja caur degunu un izelpoja caur muti, piespiezdams sevi atbrīvoties no sasprindzinājuma.
Atcerējies Trešdienas piezīmi, Ēna par spīti pasmaidīja: pārāk bieži bija dzirdēts, ka jādod vaļa jūtām un emocijām un tad sāpes rimstas. Viņš nosprieda, ka par emociju apspiešanu būtu daudz kas sakāms. Ja tās apspiež gana ilgi un spēcīgi, Ēna prātoja, visai drīz var nejust vairs neko.
Un tad, pašam to nemanot. Ēnu paņēma miegs.
Viņš soļoja…
Viņš soļoja pa zāli, kas bija lielāka par pilsētu. Visapkārt bija statujas, skulptūras, rupji tēsti akmeņi. Ēna apstājās pie sievietei līdzīga stāva ar kailām, plakanām un ļenganām krūtīm, statujai ap vidukli karājās nogrieztu plaukstu virtene. Rokās viņa turēja asus nažus, bet galvas vietā būtnei uz kakla bija divas vienādas, savijušās čūskas, gatavas uzbrukt. Šis tēls izraisīja dziļu satraukumu, apziņu par vērienīgu un ļaunu nepareizību. Ēna uzgrieza tai muguru.
Viņš gāja tālāk. Tēlu grebtās acis (to, kuriem tās bija) vēroja katru viņa soli.