Un ko gan, Ēna iedomājās, vilka uz ezera ledus, kad vēl nebija mašīnu?
Viņš nešaubījās, ka visos vrakos ir paslēpti bērnu līķi, un to bija simtiem. Katru gadu viena krakata visus ziemas mēnešus stāvēja uz ledus visu acu priekšā. Zem katras mašīnas ielūza ledus, ziemas beigās atdodot to aukstajiem ezera ūdeņiem.
Te gulēja Lemmi Hautala un Džesija Lavata, Sandijs Olsens un Džo Mings, Sāra Lindkvista un visi pārējie. Dzelmē, aukstumā un klusumā…
Ēna mēģināja atbrīvot kāju, taču tā bija ne pa jokam iestrēguši, un spiediens plaušās kļuva neizturams. Ausis graizīja asas, briesmīgas, mežonīgas sāpes. Ēna lēni izelpoja, un gar seju augšup pacēlās burbuļi.
Drīz, viņš domāja, drīz vajadzēs ieelpot. Vai arī es noslāpšu.
Noliecies un ar abām rokām satvēris vraka buferi, Ēna ar visu spēku cēla to augšup. Veltīgi.
Tā ir tikai mašīnas čaula! Dzinēju viņi ir izņēmuši, un tas ir vissmagākais. Tu to vari. Tikai grūd.
Viņš grūda.
Mokoši lēni, centimetru pēc centimetra mašīna sāka slīdēt uz priekšu dubļos, un viņam beidzot tiešām izdevās no vraka apakšas izvilkt kāju. Ēna lūkoja izrauties aukstajā ūdenī augšup, taču nevarēja izkustēties ne no vietas. Mētelis, viņš sev sacīja, droši vien kaut kur aizķēries. Izvilcis rokas laukā no piedurknēm, Ēna ar stingiem pirkstiem sāka raustīt rāvējslēdzēju. Tad viņš rāva to ar abām rokām, un aizdare padevās. Steigšus atbrīvojies no mēteļa, viņš grūdās augšup, prom no mašīnas.
Izkustējies no vietas, Ēna netika gudrs, kur augša, kur apakša. Viņš slāpa nost, sāpes krūtīs un galvā nebija izturamas, tā nu Ēna bija drošs, ka viņam būs jāieelpo, jāelpo aukstajā ūdenī, jāmirst. Bet tad viņa galva atsitās pret cietu virsmu.
Ledus. Viņš triecās pret ledu ezera virspusē. Ēna sāka ar dūrēm pa to dauzīt, taču rokām vairs nebija spēka. Nebija, kur pieķerties, nekur nevarēja atsperties. Pasaule izšķīda aukstajā tumsā zem ezera. Nebija nekā, tikai aukstums.
Nu stulbums! Ēna nodomāja, pēkšņi atcerējies veco, bērnībā redzēto filmu ar Toniju Kērtisu. Jāpagriežas ar muguru uz leju, jāpiespiež seja ledum, varbūt tur būs kaut cik gaisa, lai var ieelpot, kaut kur taču jābūt gaisam, tomēr turpināja pasīvi peldēt un salt, nespēdams pakustināt muskuļus, lai gan no tā bija atkarīga dzīvība, dārgā dzīvība.
Taču aukstums jau bija paciešams. Pat kļuva silti. Laikam mirstu. Taču šoreiz viņu sagrāba dusmas, negants niknums, kas lika saņemties un iekustināt muskuļus, kuri jau šķita padevušies uz visiem laikiem.
Pastiepis roku, Ēna juta, ka saskrāpē to pret ledus malu un ka roka ir izkļuvuši ārā, gaisā. Viņš centās pieķerties malai un sajuta, ka viņa roku satver cita roka un velk.
Galva atsitās pret ledu, seja pret ledus vāka apakšu tika saskrambāta, un nākamajā mirklī viņš jau bija laukā. Ēna redzēja, ka ir izglābies caur āliņģi. Kādu bridi viņš spēja vien elpot un gaidīt, lai melnais ezera ūdens iztek laukā no deguna un mutes, un mirkšķināt acis, redzot tikai žilbinošo dienas gaismu un izplūdušus veidolus, un kāds viņu vilka un mudināja kustēties ārā no ūdens. Kāds viņam teica, ka viņš nosals līdz nāvei, tāpēc, vecīt, saņemies, raujies ārā, un Ēna locījās un grozījās kā krastā izmeties ronis, viņš trīcēja, drebēja un kāsēja.
Garšļaukus izstiepies uz krakšķošā ledus, Ēna kampa gaisu. Ledus kuru katru mirkli varēja ielūzt, tomēr viņš nespēja pakustēties. Domas nāca pie viņa lēni kā sīrupa pilieni.
Lieciet man mieru, viss ir kārtībā, Ēna mēģināja pateikt. Viņa vārdi bija neskaidra murmulēšana un stostlšanās.
Bridi jāatpūšas, un būs labi, tikai jāatpūšas, un tad viņš piecelsies un ies, mūžīgi taču uz ledus gulēt nevar.
Strauja kustība, un sejā iešļācās ūdens. Kāds pacēla Ēnas galvu un sāka vilkt viņu pa glumo ledu; gribējās protestēt, teikt, ka viņam mazliet jāatpūšas, varbūt jāpaguļ, vai tiešām tas būtu par daudz prasīts? Un viss būtu kārtībā. Ja vien viņu liktu mierā.
Ēna neticēja, ka bija aizmidzis, bet pēkšņi viņš atradās plašā līdzenumā. Viņa priekšā stāvēja vīrs ar bifeļa galvu un pleciem un sieviete ar milzīga kondora galvu. Viskij' Džeks stāvēja starp tiem abiem, skumji skatījās uz viņu un šūpoja galvu.
Indiānis pagriezās un lēnā solī devās projām. Bifeļcilvēks gāja kopā ar viņu. Sieviete-pērkonputns ari tā kā grasījās sekot, taču pēc tam pietupās, atgrūdās no zemes un pacēlās debesīs.
Ēna izjuta zaudējumu. Viņš gribēja saukt, lūgt, lai viņi atgriežas un nepamet viņu, taču pasaule izplūda, zaudēdama krāsas un formu. Viņi bija aizgājuši, ainava sāka bālēt, un tad vairs nebija itin nekā.
* * *
Sāpes bija neizturamas: visas šūnas un nervi it kā kusa un modās, pieteikdami sevi ar dedzināšanu un sāpēm.
Skaustam uzgūla roka, sagrāba viņu aiz matiem, bet otra satvēra aiz zoda. Ēna atvēra acis, domādams, ka nokļuvis slimnīcā.
Viņa pēdas bija basas. Kājās bija džinsi. Viņš bija līdz viduklim kails. Gaisā cēlās tvaiki. No skūšanās spogulīša pie sienas vērās viņa atspulgs, zemāk bija izlietne un zila zobu birste ar pastu notašķītā stikla glāzē.
Prāts gausi apstrādāja informāciju, gabaliņu pēc gabaliņa.
Roku pirksti dega. Kāju pirksti svila.
Ēna sāka vaidēt sāpēs.
- Neuztraucies, Maik! Gan būs labi, atskanēja pazīstama balss.
- Kas? viņš jautāja, vismaz mēģināja jautāt. Kas notiek?
Balss pašam likās saspringta un sveša.
Viņš sēdēja vannā. Karstā ūdenī. Ēnam katrā ziņā šķita, ka ūdens ir karsts, taču īstas pārliecības par to nebija. Viņš sēdēja līdz kaklam ūdenī.
- Pēdējā muļķība, ko var darīt ar līdz nāvei pārsalušu cilvēku, ir nosēdināt viņu uguns priekšā. Otra muļķība: tīt segās, sevišķi, ja viņš jau ir aukstās, slapjās drēbēs. Sega izolē, un aukstums netiek laukā. Trešā muļķība, un tas ir mans personiskais viedoklis, ir nolaist asinis, sasildīt tās un atkal saliet atpakaļ. Lūk, kā rīkojas mūsdienu ārsti. Sarežģīti, dārgi. Un stulbi.
Balss skanēja no augšas un aiz muguras.
-Visātrāk un visprasmīgāk, glābjot pār bortu pārkritušu cilvēku, gadsimtiem rīkojušies jūrnieki. Nelaimīgo viņi iemet karstā ūdenī. Ne pārāk karstā. Vienkārši karstā. Ja gribi zināt, kad atradu tevi uz ledus, biji gandrīz beigts. Kā jūties, Hudīni?
- Sāp, Ēna atbildēja, visas maliņas. Jūs izglābāt man dzīvību.
- Var jau būt, ka varētu tā teikt. Vai spēsi pats noturēt galvu virs ūdens?
- Varbūt.
- Palaidīšu tevi vaļā. Ja tiksi zem ūdens, atkal tevi izvilkšu.
Rokas atlaida viņa galvu.
Juzdams, ka slīd uz leju, Ēna ieķērās vannas malās, centās uzslieties, bet tad atkrita atpakaļ. Vannas istaba bija neliela. Viņš sēdēja vecā vannā ar aplupušu emalju, skrāpējumiem un rūsas plankumiem.
Ēnas redzeslaukā parādījās večuks ar raižpilnu seju.
- Vai nav jau labāk? Hincelmans prasīja. Atlaidies un atslābinies! Kārtīgi piekurināju savu būdu. Kad beigsi, saki, es atnesīšu halātu, bet džinsus iemetīsim žāvētājā pie citām drēbēm. Vai izklausās labi, Maik?
- Tas nav mans vārds.
- Ja reiz tu tā saki.
Večuka goblina seja sarāvās neveiklības izteiksmē.
Nezinādams ne rīta, ne vakara, Ēna sēdēja vannā, līdz augums vairs nesvila un roku un kāju pirkstus varēja pakustināt bez sāpēm. Hincelmans palīdzēja viņam piecelties kājās un izlaida no vannas silto ūdeni. Ēna apsēdās uz vannas malas, un tad par abiem viņi novilka džinsus.