Tīri mierīgi Ēna iestīvējās frotē halātā, kas viņam bija par mazu, un, balstīdamies uz večuka pleca, devās uz nelielo, mājīgo istabu, kur iegāzās senatnīgā dīvānā. Noguris un vārgs, zaudējis pēdējos spēkus, taču dzīvs. Kamīnā sprakšķēdamas dega malkas pagales. No visām sienām pretī pārsteigtas skatījās apputējušas briežu galvas, bet tām blakus lielas, nolakotas zivis.
Džinsus Hincelmans aiznesa uz blakusistabu, kur grabošais žāvētājs uz brīdi pieklusa, bet tad atkal sāka darboties. Viņš atgriezās ar kūpošu krūzi rokās.
- Tā ir kafija, viņš sacīja, stimulants. Un pielēju tai klāt šņabi. Vien drusciņ. Senāk mēs tā allaž darījām. Ārsts gan to neieteiktu.
Ēna saņēma kafijas krūzi ar abām rokām. Uz tās bija milzīga oda attēls un vēstījums: Ziedo asinis brauc uz Viskonsinu!
- Paldies!
- Tam jau arī ir draugi, Hincelmans sacīja. Kādu dienu tu vari izglābt dzīvību man. Bet tagad centies visu aizmirst.
Ēna malkoja kafiju.
- Es jau domāju, ka ar mani ir cauri.
- Tev paveicās. Es stāvēju uz tilta, paredzēdams, ka lielā diena ir klāt: manos gados cilvēkam ir nojauta. Gaidīju ar veco kabatas pulksteni rokās un tad ieraudzīju uz ledus tevi. Saucu, bet laikam nevarēji vairs mani sadzirdēt. Ieraudzīju, ka mašīna iet lejā un tu tai līdzi. Nodomāju, ka būsi pagalam, un tad pats kāpu uz ledus. Tu nu gan liki man trūkties! Vairāk nekā divas minūtes biji zem ledus. Bet tad ieraudzīju, ka tur, kur nogrima mašīna, parādās roka kā spoks, kas ceļas virs ūdens… Hincelmana balss aizlūza. Mums abiem velnišķīgi paveicās, ka ledus izturēja mūsu svaru, kad vilku tevi krastā.
Ēna pamāja.
- Labs darbs jūsu sarakstā, viņš teica, un goblina seja atplauka smaidā.
Kaut kur mājā noklaudzēja durvis. Ēna malkoja kafiju.
Galva pamazām noskaidrojās, un viņš sāka domāt.
Nezin kā večuks, divreiz mazāks un trīsreiz vieglāks par Ēnu, varēja viņu, slīkoni, izcelt no ūdens, aizvilkt pa ledu un krastu līdz mašīnai, un pēc tam ienest mājā un iesēdināt vannā?
Piegājis pie kamīna, večuks uzmanīgi ar stangām ielika uguns liesmās pagalīti.
- Vai gribat zināt, ko es tur, uz ledus, meklēju?
Hincelmans paraustīja plecus:
- H nav mana darīšana.
- Zināt, vienu gan es nesaprotu… Ēna iesāka un aprāvās, sakārtodams domas. Nesaprotu, kāpēc jūs izglābāt man dzīvību.
- Nu, večuks novilka, esmu tā audzināts: ja redzu cilvēku nelaimē…
- Nē, Ēna viņu pārtrauca, es domāju kaut ko citu. Jūs nogalinājāt visus tos bērnus. Katru ziemu. Es esmu vienīgais, kam radās aizdomas. Jūs droši vien redzējāt, ka atveru bagāžnieku. Kāpēc vienkārši neļāvāt man noslīkt?
Pieliecis galvu, Hincelmans domīgi kasīja degunu, šūpodamies turp un atpakaļ un domādams.
- Jautājums vietā, viņš beigās atbildēja. Laikam tāpēc, ka biju kādam parādā, un es nemēdzu palikt parādā.
- Vai jūs runājat par Trešdienu?
- Tieši tā.
- Tāpēc viņš mani paslēpa Leiksaidā? Lai neviena spēkos nebūtu mani atrast?
Hincelmans neko neatbildēja. Viņš nocēla no āķa smagu kruķi un pabikstīja liesmas kamīnā; no uguns cēlās oranžu dzirksteļu mākonis un dūmi.
- Te ir manas mājas, večuka balss skanēja īgni, un pilsēta mums ir laba.
Pabeidzis dzert kafiju, Ēna nolika krūzīti uz grīdas. Pat tas viņam šķita neizsakāmi grūti.
- Cik ilgi jūs te dzīvojat?
- Pietiekami ilgi.
- Vai ezeru izveidojāt jūs?
Hincelmans uzmeta viņam pārsteigtu skatienu.
-Jā, viņš atbildēja. Es izveidoju ezeru. Te bija tikai dzirnavas ar dīķi pie strauta, bet cilvēki to sauca par ezeru… Es jau biju sapratis, ka tādiem kā es šī zeme ir īsta elle. Tā mūs apēd. Bet es negribēju tikt apēsts. Izdomāju darījumu. Devu cilvēkiem ezeru, devu pilsētai uzplaukumu…
- Un vienīgā samaksa par to ik ziemu pa bērnam.
- Labi bērni. Hincelmans lēni šūpoja sirmo galvu. Viņi visi bija labi bērni. Izvēlējos tikai tos, kas man patika. Vienīgais izņēmums bija Čārlijs Neligans. Viņš gan bija melnā avs. Vai tas bija 1924. gads? Vai 1925.? Jā, tāda noruna bija.
- Bet pilsētnieki? Ēna jautāja. Meibla. Margrete. Čads Muligans. Vai viņi zinai
Hincelmans neatbildēja. Viņš izvilka no uguns kruķi, kura gals kvēloja blāvi oranžs. Ēna zināja, ka rokturis sakarsis tā, ka dedzina plaukstu, bet večukam tas netraucēja rušināt ogles. Iegrūdis kruķi uguni, viņš to tur atstāja.
- Viņi zina, ka dzīvo labā vietā. Tikmēr citas pilsētas tuvākajā apkaimē, visā štatā iznīkst. To taču viņi zina.
- Arī to, ka nogalinājāt bērnus?
- Es rūpējos par pilsētu, Hincelmans mala savu. Nekas te nenotiek bez manas ziņas. Vai saproti? Te neatbrauks neviens, kura ierašanos es negribēšu. Tieši tāpēc tavs tēvs atsūtīja tevi uz šejieni. Viņš negribēja, lai tur ārā esi kā uz skatuves un pievērs sev uzmanību. Tas ari viss.
- Bet jūs viņu nodevāt.
- Nekā tamlīdzīga! Jā, viņš bija krāpnieks. Bet es vienmēr nokārtoju parādus.
- Es jums neticu, Ēna purināja galvu.
Hincelmans izskatījās aizvainots. Viņš ar vienu roku plūkāja sirmo matu kumšķi deniņos.
- Es savu vārdu turu.
- Nē, neturat vis! Šeit ieradās Lora. Viņa teica kāds esot viņu saucis. Kur nu vēl dīvainā sakritība, ka vienā vakarā ierodas Sama Melnā Vārna un Odrija Bērtone? Neticu, ka tā bija sagadīšanās. Sama Melnā Vārna un Odrija Bērtone. Divi cilvēki, kuri zina, kas es patiesībā esmu, un zina, ka mani meklē. Dubults neplīst. Varbūt jums bija vēl kāds rezerves variants, Hincelman? Mans bijušais cietuma uzraugs, kas negaidot izdomātu nedēļas nogalē atbraukt uz ezeru pamakšķerēt? Loras māte? Ēna juta, ka ir dusmu varā. Jūs gribējāt aizvākt mani no Leiksaidas, vienīgi baidījāties no Trešdienas.
Uguns gaismā Hincelmans vairs neizskatījās pēc šķelmja, bet pēc himeras.
- Mums ir laba pilsēta, viņš atkārtoja.
Bez sava smaida večuks atgādināja vaska figūru vai līķi.
- Tu mums varēji piesaistīt pārāk lielu uzmanību. Pilsētai tas var nākt par ļaunu.
- Vajadzēja atstāt mani uz ledus, Ēna atbildēja, vai labāk ezerā. Es atvēru krakatas bagāžnieku. Elisona vēl ir sasalusi ledū. Kad tas kusīs, līķis tiks laukā un uzpeldēs. Un tad viņi tur ienirs un paskatīsies, kas vēl guļ ezera dibenā. Atradīs tur jūsu nobeigto bērnu pīšļus. Domāju, ka viens otrs ir tīri labi saglabājies.
Hincelmans noliecās un pacēla kruķi. Nu jau viņš vairs neizlikās, ka miermīlīgi rušina ogles, bet turēja kruķi kā šķēpu vai milnu, oranži baltajam galam zibot gaisā. Tas dūmoja. Ēna ļoti labi apzinājās, ka ir gandrīz kails, noguris un neveikls un ka nepavisam nav spējīgs sevi aizstāvēt.
- Gribat mani nosist? viņš prasīja. Uz priekšu! Dariet to. Es jau tāpat esmu mironis. Zinu, ka jums pieder šī pilsēta jūsu mazā pasaulīte. Bet, ja domājat, ka neviens mani nemeklēs, tad rūgti maldāties. Viss ir galā, Hincelman! Tā vai citādi, bet galā!
Balstīdamies uz kruķa kā uz kūjas, Hincelmans piecēlās kājās. Nokaitētais gals pieskārās paklājam, un tas sāka gruzdēt un dūmot. Ēnā skatījās blāvi zilās acis, kurās mirdzēja asaras.
- Es mīlu savu pilsētu, Hincelmans teica. Man patiešām patīk tēlot jocīgu večuku, stāstīt pasakas, braukāt ar Tesiju un žibulēt uz ezera ledus. Vai atceries, es tev reiz teicu? Galvenais ir nevis izvilkt zivis, bet sirdsmiers, ar kuru atgriezties mājās.