Vecais izstiepa kruķi ar nokaitēto galu uz Ēnas pusi, un viņš no tik neliela attāluma sajuta karstumu.
- Es varētu tevi nogalināt, Hincelmans sacīja, varētu to nokārtot. Esmu tā darījis agrāk. Tu neesi pirmais, kas to saprata. Arī Čada Muligana tēvs to atklāja. Es tiku galā ar viņu un tikšu galā ari ar tevi.
- Iespējams, Ēna pamāja, bet cik ilgi vēl, Hincelman? Gadu? Desmit? Tagad taču ir datori, Hincelman. Ļaudis nav stulbi. Viņi izskaitļo sakritības. Katru gadu pazudīs pa bērnam.
Agri vai vēlu viņi sāks te ošņāt. Upat kā ieradās meklēt mani. Saki, cik tev ir gadu?
Ēna ieķērās ar pirkstiem dīvāna spilvenā un grasījās to pacelt priekšā galvai: tas atvairīs pirmo triecienu.
Hincelmana sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Man bērnus ziedoja jau sen pirms tam, kad Melnajā mežā parādījās romieši, viņš atbildēja. Sākumā es biju dievs un tikai vēlāk kobolds.
- Varbūt laiks doties tālāk, Ēna sacīja. Viņš domāja, kas gan ir kobolds.
Hincelmans skatījās uz viņu. Viņš paņēma kruķi un iegrūda tā galu kvēlojošajās oglēs.
- Varbūt patiešām ir. Tas nav tik vienkārši. Kāpēc tu, Ēna, domā, ka atstāšu pilsētu, pat ja es to gribētu? Esmu daļa no šīs pilsētas. Gribi, lai dodos projām, Ēna? Esi gatavs mani nogalināt? Lai es tiktu projām?
Ēna nolaida skatienu. Vietā, kur paklājam bija piedūries kruķis, joprojām sprēgāja dzirksteles. Sekodams viņa skatienam, Hincelmans uzmina gruzdumam ar kāju. Ēnas prātā ne lūgti, ne saukti atkal parādījās vairāk nekā simts bērni, un visi skatījās viņā tukšiem acu dobumiem, bet ap bērnu sejām kā ūdenszāles lēnām vijās mati. Viņu skatienos jautās pārmetums.
Ēna zināja, ka ir nodevis bērnus. Bet ko citu viņam atlika darīt?
- Es nevaru jūs nogalināt. Jūs izglābāt man dzīvību, viņš sacīja.
Ēna pašūpoja galvu. Viņš jutās kā īsts mēsls, mēsls visās nozīmēs. Ēna vairs nejutās ne kā varonis, ne kā detektīvs viņš bija draņķa nodevējs, kas draud tumsai ar pirkstu un pēc tam uzgriež tai muguru.
- Vai gribi, lai atklāju tev noslēpumu? Hincelmans atdzīvojās.
Man vienalga, Ēna ar smagu sirdi atbildēja. Noslēpumi viņam jau sen bija līdz kaklam.
-Skaties!
Hincelmana vietā pie uguns parādījās puišelis, ne vecāks par pieciem gadiem. Ar gariem, tumšbrūniem matiem. Pilnīgi kails, vienīgi viņam ap kaklu bija padilusi ādas siksna. Zēnā bija iedurti divi zobeni: viens krūtīs, bet otrs bija iedzīts plecā, tā gals rēgojās zem krūškurvja. No brūcēm straumē plūda asinis, tās tecēja pār bērna augumu un uz grīdas krājās peļķē. Zobeni izskatījās neiedomājami seni.
Bērna acis, sastingušas sāpēs, skatījās Ēnā.
Protams, Ēna nodomāja. Viens no paņēmieniem, kā radīt savas cilts dievu. Hincelmans varēja neko nestāstīt viņš jau visu zināja.
Ņem bērnu un audzini to tumsā, lai viņš nevienu neredz, nevienam nepieskaras. Gadiem baro viņu ar labu ēdienu, labāku nekā to, ko ēd citi ciema bērni. Piektajā ziemā, kad nakts visgarākā, pārbiedēto mazuli izrauj no viņa būdas ugunskuru loka vidū un sadur viņā dzelzs un bronzas asmeņus. Pēc tam mazo ķermenīti izžāvē oglēs, ietin kažokādās un nēsā no apmetnes uz apmetni Melnā meža biezoknī, ziedojot viņam citus bērnus un dzīvniekus un beigās pārvēršot cilts talismanā. Kad tas aiz vecuma brūk kopā, trauslos kauliņus ieliec lādītē un pielūdz, līdz tie sabirzt un aiziet nebūtībā, bet ciltis, kas pielūdza bērnu-dievu kastē, pazūd no pasaules. Un bērns-dievs, ciemata veiksmes nesējs, tiks aizmirsts, tas pastāvēs vien kā rēgs vai rūķis kobolds.
Ēna domāja, kas tie bija par ļaudīm, kuri pirms pusotra gadsimta šķērsojuši Atlantijas okeānu, ieceļoja Ziemeļu Viskonsinā ar dzīvu Hincelmanu prātā, vai tas bija kāds malkas cirtējs vai kartogrāfs?
Asiņainais bērns pazuda, asinis ari, un Ēnas priekšā atkal stāvēja večuks ar sirmu pūku ērkuli uz galvas un goblina smaidu. Viņa džempera piedurknes vēl bija piesūkušās ar ūdeni no Ēnas vannošanas un glābšanas no nāves.
- Hincelman! pie ārdurvīm kāds iesaucās.
Večuks pagriezās. Ēna ari.
- Atnācu pateikt, ka krakata jau zem ledus, Čads Muligans runāja saspringtā balsī. Redzēju, kā nogāja dibenā, tāpēc nodomāju, ka jāaizbrauc un jāpasaka, varbūt būsi palaidis garām.
Rokās Čads turēja revolveri. Tā stobrs bija nolaists.
- Sveiks, Čad! Ēna teica.
- Sveiks, draugs, atsaucās policijas priekšnieks. Mums atnāca ziņojums, ka esi cietumā miris. No sirdslēkmes.
- Man nav ko piebilst, Ēna atbildēja, izskatās, ka neko citu vairs nedaru, tikai vienā laidā mirstu.
- Viņš atnāca pie manis, Čad, Hincelmans ierunājās, un draudēja.
- Nē, Čads Muligans viņu pārtrauca, viņš nedraudēja. Ierados pirms desmit minūtēm, Hincelman. Dzirdēju visu, ko teici. Arī par manu tēvu. Par ezeru. Čads iegāja dziļāk istabā, taču revolveri nepacēla.
- Jēziņ, Hincelman! Nevar izbraukt cauri pilsētai, neredzot to nolādēto ezeru. Tas taču ir visa centrā. Ko man tagad, nolāpīts, darīt?
- Apcietini viņu! Viņš teica, ka mani nogalinās, Hincelmans uzstāja. Tagad viņš bija izbiedēts večuks putekļainā migā. Čad, es tiešām priecājos, ka atnāci.
- Nē, Čads Muligans atbildēja, tu nepriecājies.
Hincelmans nopūtās un saguma, it kā būtu samierinājies
ar likteni, bet tad pēkšņi paķēra no uguns kruķi. H gals oranži kvēloja.
- Noliec to, Hincelman. Lēnītēm noliec un pacel rokas, lai es varu tās redzēt. Un tad lēni pagriezies ar seju pret sienu.
Hincelmana sejā uzplaiksnīja īstas bailes, un Ēnam būtu sameties večuka žēl, bet tad viņš atcerējās sasalušās asaras uz Elisonas Magovernas vaigiem un neko nejuta. Hincelmans neizkustējās no vietas. Viņš nenolika kruķi. Viņš nenostājās ar seju pret sienu. Ēna jau grasījās iet pie Hincelmana un atņemt kruķi, bet vecais bija ātrāks svieda ar kruķi Muliganam.
Viņš to meta neveikli pāri visai istabai, it kā cenšoties novērst uzmanību, un pats tikmēr skrēja uz durvīm. Kruķis aizskāra Čada kreiso roku. Šāviens vecā vīra istabiņā izskanēja apdullinoši skaļi. Viens šāviens galvā, un viss.
- Labāk apģērbies, neskanīgi, stingi teica Muligans. Ēna pamājis devās uz blakusistabu, kur izņēma no žāvētāja
apģērbu. Džinsi vēl bija mitri, taču viņš tos vienalga uzvilka. Kad viņš apģērbies atgriezās istabā, atlika vien uzvilkt mēteli, bet tas gulēja dziļi ezera aukstajās dūņās, un apaut zābakus, taču nespēja tos nekur atrast. Muligans tikmēr bija izvilcis no kamīna vairākas degošas pagales.
- Nelāga diena policistam, kad ļaunprātīgi jānodedzina māja tāpēc vien, lai slēptu slepkavību, viņš teica.
Nopētījis Ēnu, viņš piebilda:
- Tev vajag zābakus!
- Nezinu, kur viņš tos iegrūdis.
- Velns parāvis! Muligans nolamājās. Tad viņš vērsās pie mirušā: Piedod par to, Hincelman.
Sagrābis večuku aiz apkakles un siksnas sprādzes, Čads viņu pacēla un ar galvu pa priekšu iemeta kamīnā. Baltie mati iesprakšķējās un uzliesmoja, un istabā sāka smirdēt pēc svilstošas miesas.
- Tā nebija slepkavība, bet pašaizsardzība, Ēna sacīja.
- Es zinu, kas tas bija, Muligans bez izteiksmes atbildēja. Pēc tam viņš paņēma dūmojošās pagales un izmētāja pa
istabu. Vienu pagali viņš iegrūda zem dīvāna un tad, sadalījis vecas "Leiksaidas Ziņas" pa lapām, saburzīja papīru un salika uz pagalēm. Avīžpapīrs kļuva brūns un spoži uzliesmoja.
- Ej laukā, Čads Muligans teica.